Klāt Daudzeses pamatskolas 70. jubilejas gads.
Klāt Daudzeses pamatskolas 70. jubilejas gads. Nu jau tradicionāli ik pēc pieciem gadiem Daudzeses skolas darbinieki un skolotāji, aizrautīgi gatavojoties, mīļi aicina tikties salidojumā ne tikai bijušos absolventus un skolotājus, bet visus, kas kaut neilgu laiku te mācījušies.
Ar ko salīdzina savu skolu nākamie 2004. gada absolventi savos domrakstos? Viens skolu redz kā baltu vizbulīti kalnā. Skola izskatās kā zaļā zālē ieaugusi balta dzēšgumija. Citam tā ir kā liela, baltā tērpā ģērbusies dāma, kura caur daudzajām logu acīm vēro apkārtni un redz to, ko dažreiz nepamana skolotāji. Bet meitenes skolu iztēlojas kā apburtu princesi, kura gaida drošsirdīgu princi zelta zirgā, kas viņu modinās.
Vēl kāds nopietns domātājs stāsta: “Skola kalnā ir kā varena vecīte ar baltu, dažviet salāpītu apmetni, pelēcīgiem, sirmiem matiem, kuri, saules apmirdzēti, laistās un zaigo, kad uzmet tai skatienu. Nenojauktie dūmeņi pievērš uzmanību ar senlaicīgo skatu un apkvēpušiem ķieģeļiem. No ceļa skola izskatās tik varena! Tā ir kā ģenerālis, kurš valda pār kuplu skolēnu pulku. Lai gan ēka ar gadiem kļūst raibāka, es nebeigšu to daudzināt, jo tā ir skaista!”
Skola patlaban patiesi ir skaista — saposusies svinībām. Liela kolektīva veiksme pagājušajā vasarā bija iekļaušanās Pasaules bankas projektā. Tas pavēra iespēju jau krietni padzīvojušajai skolas ēkai atjaunoties. Skolas trešais stāvs pārvērties līdz nepazīšanai. Iespējams, tas vienam otram bijušajam skolēnam sagādās vilšanos, jo nebūs vairs noslēpumaino, krēslaino stūrīšu, nebūs vairs ierastā. Viss ir pārvērties — gaišs, saulains, taču svešs. Bet tā tikai mirkļa izjūta. Patiesībā šīs pārmaiņas nevarēs kliedēt to izjūtu viļņojumu, kas pārņem, atgriežoties bērnības zemē.
Tādēļ nāciet vai brauciet, prieka, atmiņu, skumju, ilgu un Dies’ zin vēl kādu citu fantastisku izjūtu vadīti, uz Daudzeses skolu 2002. gada 13. jūlijā! Jo laika upe plūst un plūst. Tu iebrien tās straumē, pasmel riekšavu, padzeries atmiņu malku un jūti — tik dzidrs un spēcinošs tas ielīst tevī. Paveries straumē — peld sārti zeltaina kļavlapa. Kas tad tas? Tikko vēl griezes dziesma skanēja pār miglaino pļavu… Un nu jau dzērvju kāsis debesīs atkal vienu vasaru aiznes uz dienvidu pusi.
Varbūt uz satikšanos nekad negaistošo ilgu zemē.
