“Esmu daudzbērnu mamma,” saka seciete Izolde Stugle. Viņas pieci bērni jau izauguši, bet nu ir cita rūpe — šovasar mājās aug deviņi samojedu kucēni. Izbaroti un izauklēti mazie nu ir gatavi doties uz jaunām mājām.
Izkāpjot no mašīnas “Galsētu” pagalmā, jāskatās, kur lieku kāju, jo vienā mirklī ielenc mazu, baltu suņuku saime. Turpat ir arī vecāki — cēlie skaistuļi Grēta un Rokijs. Viņi nerej, bet iepazīstas un aposta gan: nezin vai var uzticēties? Visi kopā cenšamies pārvietoties uz priekšu, bet saimniece Izolde smej: īsts pārbaudījums sākas, kad jāizbrauc mašīna no pagalma, bet tobrīd mājās nav neviena, kurš suņukus paganītu. Viņi skrien pakaļ, lien zem mašīnas, un tikko bariņu ieliec saimniecības ēkā, otra daļa jau ir turpat, kur bijuši.
Viena vietā vienpadsmit
Kā šajās mājās ienāca samojedu šķirnes suņi? “Tie man ļoti patīk, jo ir balti,” stāsta Izolde. “Iepriekšējo suni sabrauca, šķita, ka māja kļūst tukša. Gribēju iegādāties samojedu šķirnes puiku, bet nevarēju dabūt, jo tos ļoti ātri nopērk. Nopirkām Grētu, viņa šurp atbrauca no Jūrmalas.” Sunīte gan bija ļoti maza, tikai piecas nedēļas veca, un saimniecei ar viņu bijusi pamatīga ņemšanās, jo mazā vēl slikti ēda.
Grētai vienai bija garlaicīgi, un pēc pusotra gada saimnieki iegādājās viņai draugu — samojedu šķirnes puiku Rokiju. Nu ģimenei ir pirmais pieaugums — deviņi kucēni.
Suņuku nākšana pasaulē bija vesels piedzīvojums. Grēta jau pāris nedēļu pirms svarīgā notikuma bijusi nemierīga, nekur nevarējusi rast mieru un smilkstējusi. 10. jūnijā pievakarē piedzimis pirmais kucēns, un šķitis, ka vairāk nebūs. Agri no rīta vīrs paziņojis: izskatās, ka ir vairāki kucēni, bet viņi ir jau atdzisuši… “Bija vēsa nakts,” stāsta Izolde. “Ienesām suņukus istabā. Mana mamma agrāk strādāja kažokzvēru fermā, un zinu, ka mazie jāsilda. Četrus sildīju rokās, klēpī, glaudīju, un jūtu — kļūst dzīvīgāki. Vīrs bilda: viens, piektais, tomēr ir beigts… Pēc brīža ienes to istabā un saka: glāb šito arī, viņš kunkst!” Visi pieci izdzīvoja, un dienā samojedu ģimeni papildināja vēl četri kucēni. Piecas meitenes un četri puikas.
Grēta centusies par savu plašo saimi rūpēties, taču visiem mātes pupu nepietika, mazie jutās nepaēduši un īdēja. “Piecus esmu atsildījusi, tātad tie ir manējie, tā kā Grēta bez sirdsapziņas pārmetumiem varētu barot tikai savus četrus,” smej Izolde. Viņa pirka speciālo piena maisījumu un ar pudelīti suņukus baroja. Ik pēc trīs stundām, un katram vismaz pa pieciem gramiem piena. Tagad mazie jau ēd visu, bet barošanas laikā pagalmā tāpat valda īsta jezga — saimniece skraida ar bļodām, un visa plašā saime ņurdēdama ietur maltīti.
Mūžam balti
Vai samojedi ir šķirne, kura prasa īpašu rūpību? “Protams, par katru dzīvnieku jārūpējas, taču samojedi nav īpaši uzpasējami vai prasa papildu rūpes,” atklāj Izolde. Varētu šķist, ka baltā kažoka dēļ suns katru dienu jāmazgā, taču tā nav — kucēni izskrienas pa peļķēm (tas viņiem pat ļoti patīk), novārtās smiltīs, bet pēc brīža atkal ir tīri. Daba tā iekārtojusi, ka viņu kažociņš attīrās pats. Viņa gan piebilst: “Samojeds ir izcils suns, kurš jābaro ar labu, profesionālu barību. Tā ir dārga, bet tas atmaksājas.”
Samojedi ir uzticami, taču ar savu galvu uz pleciem un apveltīti ar krietnu pašpārliecības devu. Viņi ir šarmanti — mazliet īpatnējās formas acis un uz augšu izliektā mutes līnija rada neatkārtojamu ģīmja izteiksmi, ko mēdz dēvēt par samojedu smaidu. Arī pēc rakstura viņi ir draudzīgi — uz svešiniekiem gan uzrūc, bet nav agresīvi. Labi sadzīvo gan ar bērniem, gan ar kaķiem — divi persiešu šķirnes kaķi, kuri dzīvo šajās mājās, suņiem īpašas emocijas neizraisa.
Samojediem patīk dzīvot ārā pat bargā ziemā, viņiem ir ļoti silts un biezs kažoks.
Suņi priekam
“Mums viņi nav izstādei, bet priekam,” saka saimniece. Šajās mājās suņukus ļoti mīl. Tos apčubina un bužina gan paši saimnieki, gan bērni un mazbērni. Īpašs pārdzīvojums visiem ir fakts, ka nu pienācis laiks kucēniem doties uz jaunajām mājām. Četri no tiem jau aizrunāti. “Smagi būs. Kuru savu bērnu gan vari atdot projām?” nosaka Izolde. “Tomēr apzinos, ka visus paturēt nevaram.”
Uzziņa
Samojedu šķirnes (dēvēti arī par samojedu laikām vai samojedu špiciem) nosaukumam ar ēšanu maz saistības, toties viņi jau sen sajūsminājuši ziemeļu zemju apceļotājus un tiek dēvēti ņencu tautas vecajā nosaukumā. Ņenci un citas Krievijas ziemeļu un Sibīrijas tautas šos suņus izmantojušas kā palīgus. Viņiem nācās pieskatīt briežus, doties medībās un vilkt nartas. Turklāt samojedi saviem saimniekiem kalpoja arī kā dzīvas krāsniņas — naktis pavadīja aukstajos mājokļos un ar sava ķermeņa siltumu sildīja cilvēkus. Dodoties medībās vai prom no apmetnes, saimnieki suņu gādībā bez bažām atstāja savus bērnus.
