Viņa necieš maskas. Netēlo laimīgu, ja patiesībā jūtas draņķīgi. “Emocijas nav jāslēpj. Arī negatīvās emocijas ir normāla parādība, un tās jāpārdzīvo. Esmu tāda, kāda esmu,” teic Neretas vidusskolas psiholoģe Marija Ļaha.
Viņa necieš maskas. Netēlo laimīgu, ja patiesībā jūtas draņķīgi. “Emocijas nav jāslēpj. Arī negatīvās emocijas ir normāla parādība, un tās jāpārdzīvo. Esmu tāda, kāda esmu,” teic Neretas vidusskolas psiholoģe Marija Ļaha.
Par problēmām nerunāja
Interese par psiholoģiju Marijai radās jau vidusskolā, taču padomju laikā šajā specialitātē studēt bija iespējams tikai Maskavā. Sabiedrībā bija pieņemts, ka ar savām problēmām un grūtībām katram jātiek galā pašam, un publiski nedrīkstēja runāt par attiecībām vai problēmām ģimenē. “Nesen kopā ar bērniem pārcilāju vecās grāmatas un nejauši uzšķīru lappusi, kurā ar sarkanu tinti esmu apvilkusi informāciju par psiholoģijas studijām. Interese un vēlēšanās palīdzēt cilvēkiem, kuriem ir problēmas, man radās jau jaunībā, taču tolaik viena neuzdrošinājos doties studēt uz Maskavu, nebija arī tādu finansiālo iespēju. Bērni bija pārsteigti, uzzinot, ka jau agrā jaunībā zināju, ko vēlos darīt. Zināšanas šajā jomā visu mūžu esmu papildinājusi, man ir maģistres grāds psiholoģijā,” stāsta Marija.
Raiba pieredze
Kopš mācību gada sākuma Marija dzīvo Neretā, strādā ar bērniem, jauniešiem, ja nepieciešams — uzklausa arī pieaugušos. Viņas darba pieredze ir ļoti raiba. Iepriekšējā dzīvesvietā — Daugavpilī — strādājusi par sākumskolas skolotāju, bijusi internāta vadītāja, septiņus gadus vadījusi tamborēšanas kursus un arī lietišķās mākslas pulciņu. Pametot dzīvi pilsētā un pārceļoties uz laukiem, Marija uztraucās par attiecībām ar jaunajiem kolēģiem, skolēniem, arī par to, vai šajā vidē spēs iedzīvoties. “Nereta iepriekš asociējās ar rakstnieku Jāni Jaunsudrabiņu, tā bija viņa bērnības zeme. Iepazīstot ikdienu Neretas vidusskolā, esmu patīkami pārsteigta par kolēģu zināšanām, viņu inteliģenci un skolas augsto profesionālo līmeni. Arī ar skolēniem ir patīkami strādāt,” atklāj Marija.
Gandrīz grēksūdze
Pirms desmit gadiem psihologs mācību iestādē Latvijā bija retums, bet tagad tāds ir katrā skolā. Šī prakse pārņemta no Amerikas Savienotajām Valstīm, kur psihologs skolā jau vairākus gadu desmitus ir obligāti vajadzīgs. “Nav tā, ka cilvēki Latvijā agrāk par psiholoģiju neko nezināja. Lielisks piemērs ir rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa darbi, kuros ir psiholoģisks zemteksts. Lasu viņa darbus un starp rindām mēģinu uztvert to, ko rakstnieks vēlējies pateikt. Pētot viņa daiļradi, atklāju, ka Blaumanim rados bijuši psihologi,” stāsta Marija. Cilvēki arvien biežāk savas problēmas uztic profesionāļiem, nevis radiem vai draugiem. Tas tāpēc, ka liela daļa cilvēku jau pārliecinājušies par to, ka, izstāstot savus pārdzīvojumus draudzenei ar piebildi: “tikai nestāsti nevienam”, neilgi pēc tam viss jau zināms daudziem. Psihologa apmeklējums pielīdzināms grēksūdzei — par runāto zina tikai abi sarunā iesaistītie cilvēki.
Tēlo ideālus
Vīrieši bieži vien psihologa konsultāciju uztver kā ārsta vizīti. Ja netiec pats ar sevi galā, tas nozīmē, ka esi slims, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā. Un kurš sevi cienošs vīrietis to labprātīgi atzīs? Šobrīd vīrieši kļuvuši saprotošāki un elastīgāki savos uzskatos. “Patīkami, ka bērnus uz konsultāciju atved arī tēvi, ne tikai māmiņas vai vecmāmiņas. Tomēr joprojām visgrūtāk ir spert pirmo soli — atzīt, ka pats saviem spēkiem nespēj atrisināt radušos situāciju, nespēj pārvarēt krīzi attiecībās, ja blakus nav cilvēka, ar kuru izrunāties. Bieži sievietes kaunas stāstīt par neveiksmīgu laulības dzīvi vai par nesaskaņām ar bērniem. Tas ir nepareizi — slēpt savu neapmierinātību, tuvinieku un draugu priekšā uzlikt masku, ka mājās ir ideāla ģimene, lai gan patiesībā sieviete ir nelaimīga. Arī šis ir svarīgs aspekts, kāpēc cilvēki savas problēmas arvien biežāk uztic psihologam — lai par tām neviens neuzzinātu,” teic Marija.
Burvju nūjiņas nav!
Pieaugušo un bērnu stāsti ir atšķirīgi, un katrs jāizdzīvo no jauna. Pie psihologa vēršas pēc palīdzības, taču nereti cilvēki viņa spējas pārvērtē. No psihologa gaida gatavu recepti, kā tikt ar visu galā. “Mums nav burvju nūjiņas, pēc kuras pamājiena dzīve atkal kļūst saulaina! Es varu tikai uzklausīt, iedziļināties cilvēka stāstā un piedāvāt vai ieteikt variantus, kā šajā situācijā varētu rīkoties. Lēmums — ko un kā darīt — paliek katra paša ziņā. Visgrūtākais ir saprast, kur problēma sākās. Ir bijis tā — cilvēks atnāk, stāsta, stāsta, bet pašu galveno noklusē. Tad taustos kā pa tumsu, līdz nonāku līdz tai vietai, no kuras problēma jāsāk šķetināt,” stāsta Marija. Atrodot problēmas sakni, cilvēkiem ir dažāda reakcija. Viena no tām — cilvēks ir pārsteigts, ka psihologs, pa tumsu “taustīdamies”, atklājis, kas cilvēku nomāc. Šādās situācijās cilvēks nav gatavs risināt problēmas un bieži vien uz nākamajām konsultācijām vairs neatnāk. Otra reakcija ir vēlme soli pa solim mainīt esošo situāciju. Ja cilvēks ir atnācis ar domu, ka tā turpināt vairs nevar, ka dzīvē kaut kas jāmaina, tad viņš mēģina to darīt. “Mēs esam aizmirsuši savu iekšējo balsi. Tā bieži vien nekļūdīgi pasaka, kā jārīkojas, mums tikai vairāk jāuzticas pašiem sev,” domā Marija.
Jāiemanto uzticība
Šobrīd Marija strādā ar skolēniem: “Svarīgi iemantot viņu uzticību, lai varētu palīdzēt. Visbiežāk tīņi stāsta par to, ka ģimenē jūtas atstumti, ka viņi nav vajadzīgi mātei, bet tēvs viņus nemīl. Stāsta arī par sarežģījumiem savstarpējās attiecībās. “Vienmēr saku — mīlestības nekad nevar būt par daudz. Vienam liekas, ka tas ir pats par sevi saprotams un jūtas nav jāizrāda, bet otrs cilvēks tajā brīdī alkst pieskārienu. Vienalga — vai tās ir bērnu un vecāku vai pieaugušo attiecības. Pieskārieni, glāsti un vārdi bieži vien kliedē šaubas un neziņu. Bērni ir kā sūkļi, viņi uzsūc visu, kas notiek ģimenē. Ja māte ir nelaimīga un jūtas slikti, arī bērns, pats nesaprotot — kāpēc, jūtas nomākts. Man diezgan bieži nākas runāt ar bērniem, kuriem problēmas radušās vecāku nesakārtotās dzīves dēļ. Liela nozīme ir tam, cik saprotoši ir vecāki, vai viņi ir gatavi ieklausīties savā bērnā,” teic Marija.
Relaksējas sveču gaismā
Psihologs katru dienu uzklausa daudzus bēdu stāstus, bet kā pasargāt sevi? Kā rast spēkus sev, lai varētu palīdzēt citiem? “Teorētiski nevajadzētu katru stāstu uztvert personiski. Es tā neprotu. “Izlaižu” visu caur sevi, diemžēl lielākoties negatīvo. Mācītājs, grēksūdzē uzklausot cilvēkus, ir pasargāts ar lūgšanām, bet mēs, psihologi, esam pilnīgi neaizsargāti. Esmu iemācījusies relaksēties un atpūsties no darba, lai pēc tam atkal varētu strādāt ar prieku. Man svarīga ir apkārtējā vide, patīk atpūsties svaigā gaisā. Cik vien iespējams, cenšos satikties ar interesantiem cilvēkiem, bagātinos no viņiem. Dzīvojot pilsētā, mana ikdiena nebija iedomājama bez saunas un baseina, Neretā man tā pietrūkst. To kompensēju ar atpūtu sveču gaismā, uzmanību prasa arī suns Baiks un kaķis Pūks. Pasauli redzu caur mīlestības un gaismas prizmu, cenšos to parādīt arī citiem. Iepriekšējā darbavietā reiz pie manis pienāca zēns un, paskatījies, uz mani teica: “Tu esi balta puķe!”. Tagad dzīvoju “Baltās grāmatas” pasaulē un strādāju baltajā skolā,” secina Marija.
