Kopš 1938. gada Vīgantē bijusi pamatskola, bet nu jau vairākus gadus skolas zvans bērnus uz stundām vairs nesauc. Ēkas pirmajā stāvā ir veikts remonts un ierīkots sociālās aprūpes un krīzes centrs “Vīgante”, kurā patvērumu jau raduši trīs cilvēki.
Nestaigā, bet žogu uzceļ
Dienā, kad ierodos bijušajā skolā, līst ilgi gaidītais lietus. Gaišā ēka slīgst koku un krūmu zaļajā mijkrēslī, visapkārt mežs, tāpēc nav brīnums, ka Nikolajs, pirmo reizi te iebraucot, noteicis: “Tagad es dzīvošu baltā mājā džungļos.”
Nikolaja dzimtā puse ir Latgalē, tomēr vētrainā dzīve mētājusi ne vien pa novadiem, bet arī valstīm. Visu mūžu vīrs gājis mežā, darījis dažnedažādus darbus, padomjlaikā Krievijas mūžamežā sveķus tecinājis, bet pēdējos 15 — 20 gadu kopis jaunaudzes Jaunjelgavas pusē.
Nikolajam rit 78. dzīves gads, taču, lai arī cienījamā vecumā, viņš ir brašs un spēcīgs. Pat esot invalīdu ratiņos, vīrs spējis uzsliet žogu ap sakņu dārziņu. Var tikai pabrīnīties par viņa veiklību un izveicību, jo žogs nav šāds tāds, bet pamatīgs — stabi ierakti dziļi zemē, viss kārtīgi sanaglots, vārtiņi viegli veras. “Kāju zaudēju pirms diviem gadiem — pakritu, salauzu, sākās asins saindēšanās,” stāsta Nikolajs.
Lasa pasakas
Dienu pēc tam, kad maijā aprūpes centrā sāka dzīvot Nikolajs, te ieradās otra iemītniece — 82 gadus vecā Ņina Mihailova. Viņa daudzus gadus dzīvojusi Sunākstes pagastā, taču izveidojās situācija, ka kundzei vairs nebija, kur palikt.
“Esmu no Sunākstes, te jau mēnesi,” stāsta Ņina Mihailova. “Daudzviet esmu strādājusi. Visu mūžu — celtniecībā, taisījām remontus, cēlām mājas. Te ir labi, silti, ir, ko ēst, malka nav jānes, ūdens iekšā. Gadās, ka ir garlaicīgi, bet nekas, pieradīšu. Ir dārziņš, mēs ar Koļu iestādījām kartupeļus. Skatos televīziju. Vai vēl kaut ko gribas? Nav jau vairs, ko gribēt, viss ir — veikals piebrauc klāt. Lasu grāmatas, ļoti patīk pasakas, tā ir mana mīļākā lasāmviela.”
Vajadzīgs pansionāts
Nikolajs un Ņina par sevi var parūpēties, bet trešā “Vīgantes” iemītniece, arī jaunākā, 75 gadus vecā Veneranda Taure jāaprūpē, jo zaudējusi redzi. Viņa ir rīdziniece, bet kopš 2005. gada dzīvojusi Sunākstē. “Vīgantē” sieviete nokļuva 1. jūnijā. Veneranda pakāpeniski zaudējusi redzi un tagad neredz pilnīgi neko. “Veneranda te ir uz laiku,” stāsta Edīte Zemeša, Staburaga pagasta sociālā darbiniece. “Nokārtojām visus nepieciešamos dokumentus, nosūtījām Labklājības ministrijai, lai viņu uzņem specializētā neredzīgo pansionātā. Solīja atbildēt līdz jūlija beigām.”
Pagaidām Venerandu aprūpē sievietes, kuras strādā “simtlatnieku” programmā un gādā par kārtību vecajā Vīgantes skolā, gatavo ēdienu, mazgā grīdas, maina, mazgā un gludina veļu. Viņas kundzi izved arī pastaigāties. Ja ir labs laiks, Veneranda labprāt sēž ārā uz soliņa. Kad neredzīgā sieviete ieradās “Vīgantē”, viņai diena bija sajukusi ar nakti — pa dienu gulēja. Tagad laika izjūta ir atgriezusies.
Satiek labi
“Ņina un Nikolajs ātri atrada kopīgu valodu,” priecājas Staburaga pagasta sociālā darbiniece. Ņina gatavo maltītes gan sev, gan Nikolajam. Esmu te tieši pusdienlaikā, un Ņina ir izvārījusi kārdinoši smaržojošu zupu. Nikolajs iebrauc no dārza — viņš vēl steidz pabeigt atlikušos darbus un ir mazliet izmircis. Nomazgājis rokas, vīrs ņem karoti, lai pusdienotu.
Vīgantieši divas reizes nedēļā var iepirkties paši, jo pie skolas piebrauc autoveikals. Tur nopērkams viss — pat svaiga gaļa, kūpinājumi, desas, dārzeņi — tomāti, gurķi, kāposti, burkāni. Ja ir vēl kas nepieciešams, vajadzīgo atved pagasta darbinieki.
Brīvā laika vīgantiešiem ir atliku likām. Veneranda klausās radio, bet Ņina un Nikolajs skatās televīziju, lasa, rosās dārzā. Edīte atved žurnālus un grāmatas no pagasta bibliotēkas, arī no skolas lai-
kiem otrajā stāvā vēl palikušas grāmatas. Centrā ir sagādātas galda spēles un puzles, bet tās vīgantiešiem neinteresē.
“Tante Ņina atcerējās, ka prot adīt, izārdījām svīterus, atvedu vēl dziju, un tagad viņa ada,” stāsta Edītes kundze.
Mēnesī — 70 latu
Darbinieku krīzes centrā pagaidām nav, iztiek ar “simtlatniekiem”, bet, kad programma beigsies, noteikti kāds būs vajadzīgs. “Iespējams, rudens pusē domāsim par darbinieku, kurš varētu strādāt krīzes centrā,” saka Aina Ķīse, Staburaga pagasta pārvaldes vadītāja. “Rudenī centrā būs vēl trīs cilvēki no pašu pagasta.”
“Ar naudas lietām ir tā — sniedzot sociālās aprūpes pakalpojumus, cilvēkam “uz rokas” no pensijas jāpaliek 90 latiem,” skaidro sociālā darbiniece. “Drīkstam iekasēt no viņiem šo starpību. Pārējās jāsedz pašvaldībai. Vienam aptuvenās izmaksas vēl nav īsti skaidras, precīzāk to varēs aprēķināt gada beigās — degviela, elektrība, kanalizācija, siltais ūdens, bet pagaidām lēšam, ka tās varētu būt ap Ls 70 mēnesī.”
