Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolā aizvadīta konference “Baltajai grāmatai — 100”, kas ir noslēgums darbīgajam gadam, daudzajiem pasākumiem un konkursiem, ko neretieši — Jāņa Jaunsudrabiņa muzejs un biedrība — sadarbībā ar skolu un pašvaldību rīkojuši visa gada garumā, atzīmējot grāmatas simtgadi.
1914. gadā izdota Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltā grāmata”, kurā stāstīts par rakstnieka bērnības interesantākajiem piedzīvojumiem un svarīgākajiem dzīves brīžiem nelielā Sēlijas pagastā — Neretā, rakstnieka Mūsmājās — “Riekstiņos”. Diezin vai pats Jānis Jaunsudrabiņš, radot šo daiļrades paraugu, iedomājās, ka pēc 100 gadiem grāmatas svinības notiks valsts mērogā viņa dzimtajā pusē un viņa vārdā nosauktajā skolā — Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolā.
Jau no paša rīta skolā valdīja rosība. Droši varu teikt — šis notikums ir lielākais, kādu skola ir piedzīvojusi. J. Jaunsudrabiņa vidusskolā ieradās viesi no visām Latvijas malām — Saldus, Cēsīm, Ērgļiem, Garkalnes, Aizkraukles, Aknīstes, Jaunjelgavas, Varakļāniem, Jēkabpils, Rīgas… Kopā vairāk nekā 100 konferences dalībnieku, tostarp 26 skolēni no mūsu skolas — čaklākie grāmatu lasītāji un muzeja draugi. Lai viesiem rastos īpaša sajūta, ka atbraukuši tieši uz Jaunsudrabiņa skolu, tā bija noformēta “Baltās grāmatas” noskaņās. Skolēni savas “Baltās grāmatas” tēlojumu ilustrācijas bija izlikuši izstādei uz visām klašu durvīm. J. Jaunsudrabiņa muzeja “Riekstiņi” rīkotā konkursa labākie zīmējumi bija apskatāmi skolas zālē. Konference sākās ar skolas apsveikumu, kurā ansamblis kopā ar viesiem nodziedāja skolas himnu ar J. Jaunsudrabiņa vārdiem “Kā sniegi kalnu galotnēs”. Pēc apsveikuma vārdiem sākās referātu lasījumi.
Referenti bija līdzīgi un tajā pašā laikā savdabīgi, pārstāvēja dažādas profesijas — muzeju vadītāji, speciālisti un pedagogi, rakstnieki, publicisti, literatūrvēsturniece un pat 11. klases skolniece. Viņi šeit bija ieradušies ar vienu mērķi — savā darbā atklāt “Balto grāmatu”.
Klausoties referentu lasījumos, arī es uzzināju daudz jauna. Nekad nebiju iedomājies, ka Jānim Jaunsudrabiņam var vilkt tik ciešas paralēles ar Jāni Akurateru un Rūdolfu Blaumani. Arī ar Raini un Aspaziju, kuri tolaik bija Nacionālā teātra vadītāji un rīkoja svinības par godu Jāņa Jaunsudrabiņa literārās darbības 25 gadiem.
Lielu prieku mums sagādāja Lūcija Ķuzāne, grāmatas “Saule mūžam mana” autore. Viņas smagais darbs, trīs gadus vācot materiālus, klausoties atmiņas, atalgojās 1986. gadā, kad iznāca pirmā biogrāfija par Jāni Jaunsudrabiņu. Šī rakstniece ir labs piemērs, kā ar smagu darbu var panākt ļoti, ļoti daudz.
Vislielākais mūsu izbrīns par Varakļānu vidusskolas 11. klases skolnieci Signi Višku — muzeja “Riekstiņi” rīkotā radošo darbu konkursa laureāti. Par godu viņas uzvarai muzejs izdeva jaunietes pirmo grāmatu “Ne atgriešanās”. Viņa pierādīja, ka latviešu bērnība ir nedaudz līdzīga ar Jaunsudrabiņa bērna gados piedzīvoto un izjusto. Signe sacīja: “Liela gan ir tā pasaule. Bet — vai zini, kas ir vēl lielāks? Mazie ikdienas brīnumi, ko saredzēt var vienīgi sirdsskaidrā bērna acs.”
Šogad “Lielās lasīšanas” aptaujā “Baltajai grāmatai” ir 27. vieta Latvijas grāmatu topā. Tas liecina, ka 100 gadu ilgajā vēsturē Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltā grāmata” ir latviešu literatūras klasika un vērtība visiem latviešiem ne tikai Latvijā, bet arī citās pasaules malās. Šo faktu apstiprināja Jāņa Jaunsudrabiņa muzeja “Riekstiņi” vadītājas Ilzes Līdumas sagatavotā izstāde ““Baltā grāmata” 100 gadu ritējumā”. Tajā bija apskatāmi vairāk nekā 60 “Baltās grāmatas” izdevumi latviešu, krievu, vācu, igauņu un lietuviešu valodā. ◆
