Sestdienas rītā stāvēju pie Neretas kultūras nama, kur bija iekārtots vēlēšanu iecirknis, un mēģināju uzminēt, kurš no garām ejošajiem ienāks, jo lielākā daļa pagāja garām. Vēsturiski viszemākā aktivitāte — tāds kopsavilkums izdarīts, apkopojot vēlētāju skaitu. Šogad vidēji piedalījās katrs trešais iedzīvotājs, un ļoti iespējams, ka nākamajās vēlēšanās interesi izrādīs vēl mazāk. Vainīga saule, lietus, neziņa, vilšanās — biežākie iemesli, kurus izsaka tie, kas vēlēšanās nepiedalās.
Vai cilvēkus vajadzētu kaut kā īpaši rosināt piedalīties? Jā un nē. Kad aptaujāju pats vai skatos kolēģu intervijas ar tiem, kas izvēlējās nebalsot, — tie ir ar dzīvi apmierināti cilvēki, pārsvarā jauni, domājoši par sevi, savu ģimeni. Loģiski, kāpēc mākslīgi sevi raut ārā no ierastā komforta un domāt par kaut kādiem pašvaldības deputātiem? Godīgi, es tajā neredzu neko nosodāmu. No otras puses, tāds valsts pārvaldes modelis valstī šobrīd pastāv, un būtu jauki, ja mēs visi to atbalstītu. Nezinu, vai pēdējos gados skolās jauniešiem nopietni stāsta par šo modeli, māc bažas, ka nē. To jūtu no sarunām ar jauniešiem — viņi nezina, kas ir pašvaldība, ko tā dara, kā ietekmē iedzīvotājus. Vai to es zināju savos 18 — 19 gados? Pilnīgi konkrēti — nē. Par pozitīvu to, protams, nevar saukt. Līdzīgi kā ar naudas pārvaldi — ja to nepārvaldi pats, kāds veiklāks to uzņemsies pārvaldīt tavā vietā. Nebalsojušie savu iespēju kapitālu uztic citiem. Pēc laika, kad nebalsotājam viņa dzīvesvieta sāks šķist atpalikušāka no citām, viņš būs sācis baudīt savas bezdarbības augļus. Turpretī balsotāji pamazām kļūst par minoritāti — mazākumgrupu, kas atšķiras no sociālās grupas, kam pieder valdošās sociālās varas pozīcijas sabiedrībā. Šajā gadījumā par valdošo pozīciju var saukt vienaldzību.
