Pagājusī nedēļa aizvadīta, referendumu gaidot. Jau pirms tā zināju, ka balsošu tikai par Saeimas atlaišanu. Iepriekš paklausījos, ko televīzijā un radio runāja cilvēki. Piemēram, Aleksejs Loskutovs, kurš daudz ir pieredzējis un zina lietas, ko mēs pat neapjaušam. Ja arī viņš bija par atlaišanu, tad es varu tikai piekrist. Arī Valdis Zatlers redzēja to, kas valstī notiek, vēl būdams prezidents, bet viņa laikā, acīmredzot, nebija iespējams ieviest kaut kādas izmaiņas. Galvenais ir no deputātu krēsliem dabūt prom lielākos oligarhus.
Referenduma rezultāti mani nepārsteidz, jo tādiem tiem vajadzēja būt. Cilvēku aktivitāte varēja būt lielāka, bet tie, kuri vēlējās pārmaiņas, izdarīja savu izvēli.
Uzskatu, ka bija vērts balsot par. Pagājis jau 20 gadu neatkarīgā Latvijā, un kas notiek? Liela daļa Latvijas iedzīvotāju jau aizbraukuši. Kad mācījos skolā, mūsu valstī bija 3,2 miljoni iedzīvotāju, bet tagad knapi 1,7. Tas nav normāli, ka cilvēkam izmisumā jābrauc projām, jo te nav no kā iztikt. Jau tad, kad likvidēja cukurfabrikas, sapratu, ka tas darīts apzināti un ar kādu slēptu nodomu dažu cilvēku labā. Tas nav pieļaujams, ka manipulē ar tik daudziem cilvēkiem, padarot viņus par bezdarbniekiem. Jādod iespēja pašiem nopelnīt sev iztiku. Nesen klausījos, ka var veidot mikrouzņēmumus, kuriem ir nodokļu atvieglojumi. Tā ir laba lieta, īpaši jauniem cilvēkiem. Arī pensijas vecumā tas iespējams, bet tikai tad, ja kopā darbojas visa ģimene. Laikrakstā “Staburags” lasīju, ka Klintainē kāda kundze sāks cept kūkas. Apsveicami. Ja ne viens pats, tad apkārtnē noteikti var sameklēt cilvēkus, kuri gatavi darboties kopā. Tikai viņi valstij ir jāatbalsta. Pilsētu centri mums kļūst arvien skaistāki un sakoptāki, bet laukos diemžēl var noturēties tikai tie, kuriem vēlēšanās izdzīvot ar savu darbu ir ļoti liela. Kaut kas šajā jomā jāmaina.
Aizvadītajā nedēļā izveidotas vairākas jaunas partijas, arī Zatlera reformu partija. Esmu par to. Viņš zina daudzas nebūšanas un rosinās saprātīgas idejas, kā tās novērst. Man būtu ierosinājums vēlēšanu zīmēs ierakstīt arī deputāta kandidāta vecumu, ieņemamo amatu un darba pieredzi. Šī informācija cilvēkiem biežāk jāatgādina, lai būtu vieglāk izvēlēties, jo tos, kurus nepazīst, vēlētāji vienkārši izsvītro. Parasti vairāk pastāsta par saraksta pirmajām personām. Ja ir plašāka informācija par visiem kandidātiem, tad ir cerība, ka Saeimā ievēlēs patiešām zinošus deputā-tus.
Ikdienā joprojām turpinu darboties Pļaviņu pensionāru biedrībā “Daugavas rīts”, kuru vada Regīna Šimkeviča. Savulaik biedrības dibināšanai kopā sanācām ap desmit cilvēku, bet mūsu skaits ir audzis. Esam noturējušās jau trīs gadus. Vasarā atpūšamies, bet pārējā laikā darbojamies. Regulāri dodamies arī ekskursijās. Šopavasar bijām Tērvetē, tas bija tāls, bet ļoti skaists brauciens. Mēs cenšamies kustēties, lai arī kundzēm lielākoties ir jau ap 70 gadu un vairāk.
Šogad senioriem bija iespēja iesaistīties programmā “Senioru ceļš”. Vēlāk man piedāvāja kļūt pat tās koordinatori Pļaviņās. Piekritu, ja tikai nav jākārto “papīri”. Rezultātā visu vasaru gandrīz to vien daru, kā dokumentos laboju kļūdas, jo ir vajadzīga pieredze, kā to darīt.
Interese par šo programmu ir liela, un pirmajā tikšanās reizē bija atnākuši 36 cilvēki. Tā senioriem ir iespēja būt ārpus mājas un darboties. Tas daudziem ir ļoti, ļoti svarīgi.
Nesen apsveicu vārdadienā draudzeni, un viņa jautāja, ko es daru. Stāstu, ka tik daudz kas paredzēts, un nezinu, kā visu pagūt. Viņa noteica, ka tādā gadījumā es esot laimīga. Ilgu laiku pavadot vienā vidē, cilvēki kļūst nomākti. Man vajag darboties, bet tikai tā, lai redzu tam jēgu. Patīk, ja tas, ko daru, citiem sagādā prieku.
Saistībā ar šo programmu nodarbības notiek reizi mēnesī, un katrā ir cits viesis, kurš pastāsta par kādu jautājumu. Klausītāju skaits ir atšķirīgs, un tas ļoti atkarīgs no lektora. Ja iepatīkas, tad nākamajā reizē klausītāju būs daudz. Ja nē — neatnāks pat puse. Visvairāk senioriem patīk darboties praktiski. Daudzus sajūsmināja nodarbība par uzvedības kultūru, bet par skaistumkopšanu saistoši stāstīja Ilze Blūmfelde. Interesantas nodarbības bija arī Ievai Jātniecei un Inesei Ielītei. Drīzumā brauksim ciemos pie seniorēm Zasā.
Šajā programmā gan darbojas tikai dāmas, bet nāk tie, kuri to vēlas. Īpaši nevienu neiesaistām. Domāju, Pļaviņās cilvēkiem ir daudz iespēju darboties un būt sabiedrībā. Ir pensionāru biedrība “Daugavas rīts”, tautskola un tagad arī “Senioru ceļš”. Vajag tikai izvēlēties.
Šobrīd daudz runā par to, vajag vai nevajag indeksēt pensijas. Kamēr cilvēki saņems tik maz, tas vienmēr būs aktuāls jautājums. Varbūt kādam nav vajadzīgā darbastāža, un tāpēc valsts viņam nemaksā vairāk. Tomēr, kāpēc cilvēku sodīt par to tādā veidā? Situācijas dzīvē ir dažādas. Zinu kādu vīru, kuram pensija ir 70 latu. Labi, ka viņš dzīvo padomju laikā celtā mājā ar krāsns apkuri. Bet, ja šim cilvēkam būtu labiekārtots dzīvoklis? Pēc komunālajiem maksājumiem nekas nepaliktu ēšanai. Es vēl nevaru sūdzēties, bet arī man pēc visiem maksājumiem nekas daudz neatliek. Par naudu, kas paliek, vēl ir jāpaēd un daudz kas jānopērk. Diemžēl par savu pensiju nevaru aizbraukt uz teātri vai koncertu. Pensiju likums bieži ir mainīts un grūti izsvērt, kā kurā brīdī bija labāk rīkoties. Kad strādāju, arī iekrāt neko nebija iespējams. Man ir draugi Vācijā. Tur pazīstams ārsts traumatologs, kurš slēdza savu privātpraksi un aizgāja pensijā, tagad var braukt uz jebkuru pasaules malu un atpūsties bez bažām par iztikšanu. Lielākajai daļai Latvijas pensionāru līdz tādam līmenim ir tālu. Tagad nevaru sakrāt pat tik daudz, lai uz Rīgu aizbrauktu. Ja būtu jaunāka, noteikti dotos strādāt uz ārzemēm. Īpaši mani saista Rietumvācija, kur esmu bijusi. Tur ir tāds apbrīnojams miers un klusums. Cilvēki paļaujas cits uz citu, var iziet no mājas un neaizslēgt durvis. Mani možu uztur tas, ka zinu, kas ir lielas ciešanas. Tāpēc šībrīža situācija nešķiet tā sliktākā. Savulaik krustmāte iemācīja, ka ir jāiztiek no tā, kas ir, un es tā daru.
Mans vaļasprieks joprojām ir vācu valoda. Prieks, ka šajā jomā varu arī kādam citam palīdzēt. Nesen kāda ģimenīte pieteicās pamācīties vācu valodu, jo pārceļas dzīvot uz Vāciju. Šī valoda pamazām “atdzimst”, un cilvēki tai pievēršas. Lai arī pati biju to studējusi, agrāk tomēr vairāk baidījos — vai es runāju pareizi, vai mani visi sapratīs.
Tagad tas zudis, jūtos droši. Svarīgākais, ka valodas zināšana devusi iespēju paplašināt redzesloku. Mans lielākais un pārdrošākais ceļojums bija 1978. gadā uz Kubu. Vēl tāds bija brauciens ar kursabiedru uz Poliju slēpot. Māte toreiz iedeva naudu ziemas mētelim, un par to summu nedēļu varēja dzīvot Polijā. Atceros, kā es Zakopanē ar savām distanču slēpēm laidu no kalna! Labi, ka visi kauli palika veseli. Bez mēteļa nepaliku, bet šie iespaidi ir visam mūžam.
