Šosvētdien Kokneses novadā, Likteņdārzā, gaidāms liels pasākums — Valsts prezidents Valdis Zatlers aicina ikvienu piedalīties sarīkojumā “Tas vārds, kam spēks”. To viņš rīko atvadu pieņemšanas vietā, kas varētu notikt Prezidenta pilī vai kādā citā reprezentablā vietā.
Valsts prezidenta kanceleja izplatītajā relīzē raksta, ka “vēlmi piedalīties pauduši daudzi Latvijas dziedātāji, aktieri, radošie darbinieki, kas ir sajutuši pārmaiņu iespējas valstī un vēlas tās atbalstīt”. Prezidents aicina ikvienu svētdien doties uz Likteņdārzu, lai kopīgi domātu un sapņotu par Latvijas nākotni, par tādu Latviju, kurā vēlamies dzīvot, strādāt un audzināt bērnus. Aicina arī atvest līdzi pa laukakmenim, un tas būšot simbolisks balsojums par Latvijas nākotni.
Lūk, šis teikums liek saausīties. Pasākums Likteņdārzā ir izcils politisks gājiens pirms Saeimas ārkārtas vēlēšanām. Nu kā vēl izdevīgāk savā labā izmantot tautā jau tik populāru vietu! Ja prezidents to darītu, pavisam atvadoties no lielās politikas, viss būtu saprotams un rīcība slavējama. Bet zinām taču, ka Zatlers no tās neaizies un, visticamāk, dibinās savu partiju vai arī pievienosies kādam jau esošajam politiskajam spēkam. Tādēļ nu nekā netieku vaļā no pārliecības, ka tas ir veikls politiskās reklāmas triks, lai sagādātu sev milzīgu priekšvēlēšanu sabiedriskās domas kapitālu un gūtu pārliecību par garantētu uzvaru gaidāmajās vēlēšanās.
Kad no prezidentes amata atvadījās Vaira Vīķe — Freiberga, viņai veidoja ziedu paklāju Turaidā, bet tā nebija prezidentes ideja — vest ziedus uz Turaidu un tā pateikties prezidentei par paveikto aicināja tauta. Toties tagad doties uz Likteņdārzu ar akmeni somā aicina pats Zatlers, un tās ir atšķirīgas lietas. Lai cik laba iecere noteiktu vēl esošā prezidenta rīcību, tai gribot negribot kā ēna pakaļ velkas vēsu aprēķinu vēstošais zemteksts.
Piederu pie tiem, kuri uzskata: prezidentam vajadzēja ierosināt atlaist jau iepriekšējo Saeimu, taču tad viņam pietrūka drosmes, bet nu, kad pašam termiņš Rīgas pilī beidzies, būs jāaiziet daudziem deputātiem, kuri ne pie kā nav vainojami un jau pirmajā mēģinājumā politikā būs sāpīgi apdedzinājušies. Toties “baltā zirgā” pa tautas savesto pelēko laukakmeņu bruģētu ceļu nākamajā parlamentā cer “iejāt” Valdis Zatlers. Šo iespēju viņš sev būs sagādājis pats, vienā dienā pēkšņi kļūdams par sengaidītu valsts un tautas glābēju. Bet vai viņš tāds būs?
