Staburadzietis Aigars Barovskis jau vairākus gadus aktīvi darbojas mūzikas jomā un dažādos pasākumos publiku izklaidē kā dīdžejs. Lauku atbalsta dienests apstiprināja iesniegto projektu, un jaunietis nesen saņēma mūzikas aparatūru.
Laikā, kad no laukiem aizbrauc arvien vairāk jauniešu, staburadzietis Aigars Barovskis izvēlējies palikt dzimtajā vietā un ap sevi pulcināt citus, cerot, ka šis pagasts tomēr negrims aizmirstībā. Ar dīdžejlietām puisis sāka aizrauties jau pamatskolas pēdējās klasēs. Viss sācies ar spēlēšanu skolas ballītēs, pēc tam pasākumos Vīgantes parkā un klubā Jēkabpilī. Viņš sevi raksturo kā mērķtiecīgu, prasīgu entuziastu, kurš atvērts visdažādākajām idejām.
Aizrauj mūzikas
miksēšana
— Noprotu, ka interese par mūziku tev ir jau sen, bet kā nonāci līdz dīdžeja “galdam”?
— Kad biju mazs, mani aizrāva makšķerēšana, arī tagad šad tad aizeju līdz Daugavmalai. Tā relaksējos. Mūzika mani ieinteresēja pamatskolā, kad pasākumos palīdzēju izvietot aparatūru un sagatavoties priekšnesumam. Vēlāk man uzticēja “pulti” un pats pamēģināju spēlēt. Mani aizrāva veids, kā mūziku piedāvāja — nevis vienkārši spēlēja, bet miksēja. Pirms ar domubiedriem sākām spēlēt skolas pasākumos, neviens mums īsti neticēja, bet pēc pirmā “tusiņa” saņēmām labas atsauksmes. Tagad darbojos viens.
— Kādās kategorijās dīdžejus var iedalīt un pie kuriem piederi tu?
— Ir vairāki dīdžeju darba virzieni. Viens no tādiem ir turntablisms, kas vieno vinila plašu “grozītājus”, cd dīdžeji ir disku atskaņotāji, multimediju dīdžeji darbojas ap midi, media un citiem kontrolieriem, bet club dīdžeji spēlē diskoklubos. Es piederu pie cd dīdžejiem. Mūziku lejupielādēju no interneta, bet pēc tam pārveidoju. Varbūt kādreiz komponēšu arī pats, bet pašlaik tas nav iespējams, vajadzīgas palīgierīces.
Atvērts visām idejām
— Kas tev mūzikā ir autoritāte?
— Visvairāk sajūsminos par pasaulslaveno dīdžeju ATB. Viņš ir ļoti talantīgs mākslinieks, kurš darbojas ar galvu reibinošiem panākumiem. Tagad, kad esmu saņēmis mūzikas aparatūru, varēšu pilnveidot savu prasmi un kā dīdžejs darboties pavisam nopietni. Mūzikā varu relaksēties, iepriecināt un izklaidēt citus.
— Pastāsti par iesniegto projektu!
— Spēlējot pasākumos, pašam savas aparatūras nebija. Nomāju gan tuvākajā apkaimē, gan no Rīgas, bet tas nebija ērti. Tā kā bibliotēkā lejupielādēju mūziku, vadītāja Iveta Ločmele reiz ierosināja uzrakstīt projektu. Nodomāju — kāpēc gan ne! Projekts tapa kopīgiem spēkiem, bet Ivetai jāsaka liels paldies, jo bez viņas nu nekur! Kad projektu iesniedzām Lauku atbalsta dienestā, nevarējām paredzēt, kāds būs lēmums, bet to tomēr atbalstīja, un nesen saņēmām profesionālu aparatūru no Vācijas. Manuprāt, nekur citur novadā tādas nav. Pašlaik aktīvi gatavojos aparatūras prezentācijas pasākumam Vīgantes parkā.
Cenšas citu dēļ
— Kāds būs iecerētais pasākums?
— Tas būs kā prezentācija. Kādreiz Vīgantes parkā ik vasaru notika dažādi pasākumi, bet jau ilgu laiku parkā valda klusums. Te notikušie novada Tautas mākslas svētki parku kaut uz mirkli “atdzīvināja”. Estrāde ir ļoti labā vietā — skaista apkārtne, blakus Daugava, appludinātais Staburags. Vēlos atjaunot zaļumbaļļu tradīciju.
Pašlaik rakstu mūziku un kārtoju dažādas organizatoriskās lietas. Cenšos citu dēļ. Spēlēju, lai jaunieši var atpūsties un aizejot teikt — jā, tur bija labais! Mans mērķis ir popularizēt deju mūziku un parādīt jauniešiem, ka arī laukos ir dažādas izklaides iespējas. Tā viņiem varētu būt daļēja motivācija nebraukt projām.
Vienmēr līdzi austiņas
— Kā izpaužas dīdžeja improvizācija?
— Dīdžeji var daudz un dažādi improvizēt. Piemēram, es mainu mūzikas ritmu, papildinu ar dažādiem efektiem. Sākot miksēt kādu dziesmu, to var mainīt līdz nepazīšanai, izveidojot kaut ko pilnīgi jaunu. Parasti spēlēju enerģisku “house”, “trance”, “elektro” un citu veidu mūziku, pārsvarā klubu pieprasītākos hitus.
Pērn spēlēju Jēkabpils klubā. Apmeklētāju atsaucība bija necerēti liela. Bijis pat tā, ka strādāju 48 stundas diennaktī, pārbraucu mājās, nedaudz atpūšos un atkal uz klubu. Nereti beidzu spēlēt, bet publika vēlas, lai turpinu. Taču šī nodarbe man patīk, tā pozitīvi uzlādē.
— Bez kā, tavuprāt, dīdžejs noteikti nevarētu iztikt?
— Noteikti bez labas mūzikas, kolosāla noskaņojuma, jaudīgas aparatūras un, protams, austiņām. Tās man ir līdzi tikpat kā vienmēr. Šīs visas lietas pasākuma kopējā atmosfērā ir ļoti svarīgas. Ja, piemēram, dīdžejs ballītē ierodas “nekāds”, sliktā noskaņojumā, tad diezin vai izdosies “izkustināt” publiku. Nepietiek vien atskaņot dziesmas, ar apmeklētājiem jākomunicē, jārosina izklaidēties, dejot.
Breiku met pie malas
— Ar ko nodarbojies brīvajā laikā?
— Savulaik breikoju. Sāku pašmācībā, idejas aizgūstot videoklipos. 2003. gadā, sacenšoties trijās konkursa “Tikai tu!” kārtās, ar draugiem ieguvām trešo vietu. Tā darbojos vairākus gadus, bet paziņas aizbrauca gan uz ārzemēm, gan lielpilsētām. Te, laukos, vairs nebija domubiedru, un es šo nodarbi pārtraucu. Protams, iemaņas ir palikušas, bet uz to nekoncentrējos. Man ir automašīna un pamazām mēģinu to vizuāli uzspodrināt. Kādreiz tam atlicināju daudz laika, bet tagad lielāko daļu veltu mūzikai. Tā ir mana sirdslieta un ar to domāju saistīt turpmāko dzīvi. Taču jau vairākus gadus mani saista arī militārās lietas.
— Izklausās nopietni. Kas tevi pamudināja pievērsties militārajai jomai?
— Bērnu turpmākās dzīves izvēle ļoti atkarīga no vecākiem. Savulaik tēvs zemessardzē darbojās kā sakarnieks. Reizēm braucu pie viņa. Tur redzētais mani pamudināja darboties šajā jomā, un nu ar to esmu saistīts jau piecus gadus. Mācījos kājnieku skolā, piedalījos mācībās Daugavpilī, Ādažos un citviet. Maijā mācījāmies šaut ar triecienšautenēm. Mācības ir ļoti interesantas un, protams, arī nopietnas. Jābūt piesardzīgam, nedrīkst kļūdīties, bet gadās visādi. Galvenais — kļūmes vajag laikus novērst. Jo vairāk mācībās esi pabijis, jo labāk visu saproti un drošāk jūties.
No ložmetējnieka palīga par komandieri
— Kā visu paspēji?
— Grūtākais bija visu apvienot ar mācībām un darbiem mājās. Ar laiku pieradu. Tā teikt, kāpu pa karjeras kāpnēm. Sākumā biju ierindnieks, darbojos kā ložmetējnieka palīgs. Pamazām tiecos uz augšu. Mani nosūtīja uz instruktoru skolu Cēsīs, bet diemžēl veselības problēmu dēļ mācības pārtraucu, tā arī neiegūstot kaprāļa pakāpi un nekļūstot par instruktoru. Dzīve ieviesa savas korekcijas. Taču militārajā jomā darbojos arī tagad, esmu zemessardzes Aiz-
kraukles 55. bataljona štāba pirmās rotas nodaļas komandieris.
— Vai mācībās nakšņo zem klajas debess?
— Parasti naktis pavadām visdažādākajās vietās — gan teltīs, gan pamestās raķešu bāzēs, kur guļam uz auksta betona, taču, noklājot maskēšanās tīklu, nav tik traki. Mācībās gadās visādi, reizēm esi paēdis, reizēm nē, bet neviens no tā vēl nav nomiris. Mums ik dienu grūtības jāpārvar dažādās jomās. Tā ir dzīves skola, kurā iemācāmies daudz jauna. Domāju, jauniešiem vajadzētu vairāk darboties militārajā jomā. Tā ir laba iespēja sevi pilnveidot, disciplinēt un nostiprināt, tā teikt, “mugurkaulu”.
Sapnis — spēlēt lielā klubā
— Tev esot arī pavāra talants?
— Vecbebru profesionālajā vidusskolā apguvu ēdināšanas servisa speciālista arodu. Diemžēl šajā jomā neesmu strādājis, tik vien kā darbojos dažādās prakses vietās par viesmīli, pavāru, konditoru, arī bārmeni. Katrā ziņā Vecbebru profesionālajā vidusskolā gūtās iemaņas ikdienā lieti noder. Man patīk darboties virtuvē, un reizēm ne no kā es varu uzmeistarot kaut ko!
Studijas augstskolā mani pašlaik nesaista. Turklāt mācību maksa ir augsta. Studijas jau nekur nepazudīs, iespējams, kaut kad nākotnē pievērsīšos arī tām.
— Kādas ir tavas nākotnes ieceres?
— Ir mērķi, uz kuriem jātiecas. Lielākais sapnis ir pa reizei uzspēlēt, piemēram, “Essential” vai kādā citā elitārā Rīgas, varbūt pat ārzemju, klubā. Organizējot pasākumus, vēlos būt pats sev saimnieks, darīt to, kas padodas, nevienam neprasot atļauju. Bet Latviju noteikti negribētu pamest, arī te ir daudz labu iespēju, kas jāizmanto. Aparatūru gaidīju gandrīz gadu un sagaidīju! Domāju, ka ar pacietību un apņēmību var paveikt ļoti daudz. Galvenais ir tiekties uz mērķi, no tā nenovirzoties.
