Šovakar Neretas brīvdabas estrādē notiek pirmā šīs vasaras ballīte, un arī šoreiz diskotēku rīko “IDS grupa”, kuras īpašnieks un dīdžejs ir Kaspars Siliņš. Ilgi domāju, kas viņu, īstu enerģijas bumbu, raksturotu visprecīzāk, tāpēc salīdzināšu ar zaķēnu no “Duracell” bateriju reklāmas — kamēr citi paspējuši nogurt vai jau garlaikojas, skrienot kārtējo apli dzīves stadionā, Kasparam enerģijas netrūkst, pie viņa savas “baterijas” var uzlādēt arī draugi, turklāt ļoti pozitīvi. Kasparam ir tikai 23 gadi, bet diskotēkas jaunietis organizē jau astoto gadu un visu dara pārliecinoši un enerģiski. Kā visas radošas personības arī Kasparu vairāk pazīst ar skatuves vārdu Kaspar Greenwood.
Pirms sarunas vienojamies nelietot oficiālo uzrunu “jūs”.
Dīdžejs jau astoto gadu
— Vai atceries pirmo diskotēku, ko vadīji?
— Mācījos 7. klasē, kad angļu valodas skolotāja skolā organizēja pasākumu un meklēja kādu, kurš varētu spēlēt diskotēkā. Man jau toreiz interesēja viss par un ap mūziku, turklāt bijām lieli draugi ar viņas dēlu. Viņš laikam toreiz ieteica mani, un tā pamazām sākās mana dīdžeja karjera — vairākus gadus diskotēkās spēlēju skolā. Tajā laikā abi ar draugu apmeklējām arī pirmos dīdžeju kursus Jēkabpilī, bet jau 9. klasē sākām braukt uz apkārtējiem kultūras namiem un spēlējām diskotēkās.
— Lai to darītu, ir vajadzīga nauda. Kas palīdzēja?
— Lielākais atbalstītājs toreiz bija mans tēvs, viņš arī joprojām strādā kopā ar mums. Tēvs palīdzēja ar naudu, lai varam iegādāties pirmo tehniku un aparatūru. Atceros, skolā reizēm neēdām pusdienas, lai kaut ko varētu iekrāt. Tolaik atskaņotāji bija nenormāli dārgi un grūti iegādājami, vajadzēja speciāli pasūtīt un gaidīt, kamēr atved. Tagad — kādu gribi, tādu pērc, ja vien ir nauda.
— Kā tādam jaunam puisim radās ideja veidot savu uzņēmumu?
— Tā bija nepieciešamība, lai oficiāli varētu rīkot diskotēkas. “IDS grupa” šogad maijā svinēja septīto jubileju, pa šo laiku esam paplašinājuši savu darbošanās jomu un krietni attīstījušies. Mūsu mājaslapā var uzzināt jaunumus par gaidāmajiem pasākumiem, apskatīt fotogrāfiju galerijas pēc jau notikušajām diskotēkām un klausīties mūziku.
Interesē skaņas
un gaismas tehnika
— Kur tevi var sastapt visbiežāk?
— Visvairāk spēlējam Madonas, Aizkraukles un Jēkabpils pusē. Šajā laikā esam viesojušies daudzās vietās, jaunieši jau ir iepazinuši mūs un zina, kādu mūziku ballītēs spēlējam. Nereta ir viena no vietām, kur ballītēs spēlējam regulāri visu savu darbošanās laiku. Pēdējā laikā daudz nācies darboties arī klubos, tur pašam sava tehnika nav jālieto, esmu tikai dīdžejs. Mani reizēm var sastapt Jēkabpilī, klubā “Cita atpūta”, “Kargo”, un Līvānos, klubā “Moonlight”.
— Ar ko spēlēšana klubos atšķiras no paša organizētas diskotēkas?
— No vienas puses, dīdžejam klubā spēlēt ir izdevīgāk un ērtāk, tur nevajag savu aparatūru, tikai diskus. Mani tomēr vairāk aizrauj skaņas un gaismas tehnika, pats gribu ar to nodarboties. Protams, darbs klubos ir lieliska iespēja gūt lielāku pieredzi un jaunus draugus. Nākotnē tomēr plānoju diskotēku rīkošanu un “IDS grupas” attīstīšanu.
— Cik cilvēku darbojaties “IDS grupā”?
— Jauniešu, kuri iesaistās kāda konkrēta pasākuma rīkošanā, kādreiz palīdz, ir daudz, bet ikdienā visi nemaz nesatiekamies. Šobrīd aktīvi darbojamies septiņi dīdžeji, no pašiem pirmsākumiem esmu palicis vienīgais, jo tie, ar kuriem sāku, laika gaitā ir atraduši citas nodarbes, kas viņus interesē vairāk. Es un vēl divi puiši daudz strādājam, pilnveidojot mūsu mājaslapu. Pasākumos parasti piedalāmies pieci seši cilvēki, reti kad esam mazāk.
Naktis bez draugiem? Nu nē!
— Esot pasākuma centrā, iepazīsties ar daudziem cilvēkiem?
— Kompānijās iepazīstamies ar jauniem cilvēkiem, un mans draugu pulciņš kļūst arvien lielāks. Tas arī ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc visus šos gadus esmu strādājis un darbojies šajā nozarē. Ja nebūtu draugu, ar kuriem man ir līdzīgas intereses, viens kaut ko tādu nedarītu. Vienam tas nebūtu interesanti, arī tad, ja šajā jomā varētu nopelnīt. Naktīs sēdēt vienam bez draugiem? Nu nē!
— Kā sadalāt pienākumus?
— Pēdējā laikā esmu apmācījis vairākus jaunus dīdžejus, pats organizēju arī dīdžeju kursus. Man līdzi brauc puiši, kuri ir mazliet jaunāki par mani, apmēram vienādā vecumā ar tiem, kuri nāk uz diskotēkām, tāpēc viņi zina labāk, kas jauniešiem patīk un kas jāspēlē.
— Vai diskotēkās ir īpašs mūzikas formāts?
— Popmūziku, ko ikdienā klausāmies radio, esmu “atspēlējies” jau iepriekšējos gados, turklāt pašam šī mūzika nekad nav bijusi īpaši tuva, spēlēju to apmeklētāju dēļ. Uzskatu, ka diskotēkas ir domātas, lai spēlētu nestandarta mūziku, jo uz tām jānāk dejot, nevis klausīties radio dzirdētas dziesmas. Arī Neretas diskotēkās spēlējam nestandarta mūziku, ko ikdienā visi neklausās, bet zāle ir pilna. Klubos ir klubu mūzika, un tas ir pavisam kas cits, salīdzinot ar to, ko spēlējam diskotēkās.
Raimonda Paula dziesmu nebūs
— Kādu mūziku pats visbiežāk spēlē?
— Pēdējā laikā diskotēkās diezgan daudz spēlējam latviešu deju mūziku. “Latviešu radio” skan raidījums “Latviešu klubu mūzikas stunda”, ko vada pazīstami dīdžeji — Reverss un Lejasmeijers, viņi pēdējos gados latviešu deju mūziku ļoti attīstījuši. Tas ir svarīgi, ka cilvēkiem patīk ballītēs dzirdēt dziesmas latviešu valodā. Piemēram, populāru “Prāta vētras” dziesmu, tikai nestandarta skaņās — klubu versijā. Pie šādas mūzikas var lieliski izdejoties! Lielākā māksla tomēr ir “trāpīt vilnī”, un tad var spēlēt dažādu mūziku, bet deju zāle būs pilna.
— Vai profesionāls dīdžejs spēlē paša izvēlētu mūziku un neuztraucas, ko par to domā apmeklētāji?
— Dīdžejs, kurš ir pietiekami profesionāls un populārs, noteikti neuztraucas par to, cik cilvēku atnāks uz viņa rīkoto pasākumu, un viņš var spēlēt to, ko vēlas. Tomēr arī tādi dīdžeji domā par to, ko spēlē. Kad spēlē mazākos klubos vai kultūras namos, dīdžejs tomēr izvēlas to, kas tautai vairāk interesē, lai deju zāle nebūtu tukša, nespēlēs taču visu vakaru dziesmas, kurām skanot neviens nedejo.
— Ko vēl centies ievērot savās diskotēkās?
— Tajās vietās, kur diskotēkas rīkojam jau vairākus gadus, apmeklētāju ir pilna zāle, visi dejo, jo zina, kādu mūziku šajos pasākumos var gaidīt. Visgrūtāk ir sākumā jauniešus atradināt no tā, ka var nākt un pasūtīt dažādas dziesmas. Ir bijis tā, ka diskotēkā lūdz atskaņot kādu Raimonda Paula dziesmu. Lai arī tā ir klasika, tomēr tādu mūziku mūsu diskotēkās nekad nedzirdēsiet! Protams, to var darīt tematiskos pasākumos, kad rīkojam latviešu mūzikas ballīti, tad tas pieder pie lietas, bet parastās diskotēkās to gan nedarām.
Jākāpina
temps
— Ko īsti nozīmē — būt dīdžejam?
— “Normāls” dīdžejs nekad diskotēkās neizmantos parastu atskaņotāju, kam ir trīs pogas, tāpēc ļoti svarīga ir profesionāla tehnika. Labs dīdžejs vienmēr “miksē” dziesmas — skanot vienai, sākas nākamā, bet deju zālē to nevar just. Jo lielāka ir dīdžeja pieredze, jo kvalitatīvāk dīdžejs spēlē un nekad nevarēs dzirdēt “bedri”. Dīdžejam visu laiku jāuztur temps, jājūt brīži, kad tas jākāpina. Lai spēlētu profesionāli, vajadzīgi treniņi un pieredze. Nav tā, ka pēc vienu dīdžeju kursu apmeklēšanas var kļūt par profesionāli šajā jomā. Vislabāk ir mācīties pasākumu laikā, tad ir milzīga atbildības izjūta, ka tu nedrīksti kļūdīties, bet, ja tas notiek, tad pašam par to ir liels kauns.
— Ar ko tu vēl nodarbojies?
— Pēdējos divus trīs gadus esmu aizrāvies ar elektroniskās deju mūzikas producēšanu. Daudz esmu apguvis pašmācībā, bet, lai ar to nodarbotos profesionāli, jābūt ļoti labām zināšanām, jāpārzina programmatūra, ar ko strādājam. Pavasarī izveidoju pirmo dziesmu, ko izdeva kāda no Eiropas ierakstu kompānijām, tas man deva ļoti lielu stimulu šajā jomā darīt kaut ko tālāk. Izveidoju arī remiksu “Otras puses” dziesmai “Kā nav, tā nav”, un šo dziesmu spēlēja “Latviešu klubu mūzikas stundā”, tās ierakstu var iegādāties digitālajos internetveikalos. Mans mērķis ir izveidot ko tādu, lai par dziesmu interesējas ne tikai klubu mūzikas cienītāji, bet jebkurš draugs gribētu paklausīties, braucot automašīnā. Lai to izdarītu, jāiegulda ļoti daudz darba.
Lai pilnveidotu sevi, daudz jāstrādā
— Vaļasprieks laikam aizņem visu tavu brīvo laiku…
— Lai strādātu ar deju mūziku, ar nošu pazīšanu vien nepietiek, jāprot strādāt studijā ar programmatūru. To esmu apguvis pašmācībā un joprojām mācos, daudz spēlēju mājās. Mūsdienās salīdzinoši ir vienkārši — var paskatīties video, lai vismaz rastos priekšstats par to, kā dažādas lietas šajā jomā notiek pasaulē. Domāju, mani turpmākie dzīves mērķi arī būs saistīti ar mūziku — lai pilnveidotu sevi, vēl daudz jāstrādā. Tas arī negulētās naktis atlīdzina, bet galvenais — man tas viss interesē, ja tā nebūtu, tad nebūtu jēgas neko darīt.
— Ko dara dīdžeji, lai atšķirtos cits no cita, kā veido karjeru?
— Lai dīdžejs kļūtu populārs, var mēģināt producēt deju mūziku, klubu mūziku, ar to daudzi tagad arī nodarbojas. Dziesmas remikss ir tas pats, kas izveidot jaunu dziesmu, atšķirība ir tikai tā, ka notis jau ir “gatavas”. Remikss nozīmē dziesmu pilnībā “uzbūvēt” no jauna, it kā zini, kā dziesma skan oriģinālā, bet ir mērķis to padarīt “skanīgu” deju zālē. Tas ir liels darbs, un tie, kuri to nezina, domā, ka viss ir ļoti viegli.
— Kādu mūziku klausies ikdienā?
— Darot kādu darbu vai strādājot ar datoru, visbiežāk klausos transmūziku, kas man ir vismīļākā. Tas ir deju mūzikas stils — lidojošs un melodisks.
— Ko vēlies sasniegt dīdžeja karjerā?
— Gribētos kādreiz paspēlēt klubos un gūt lielāku pieredzi. Mūzikas jomā — turpināšu darīt to, ko daru, varbūt kāds profesionālis to reiz pamanīs un tad pavērsies jaunas iespējas. Arī “IDS grupas” attīstīšana un pilnveidošana ir mans nākotnes plāns. Šobrīd jaunieši aktīvi apmeklē mūsu mājaslapu, jo te var uzzināt visu par gaidāmajiem pasākumiem un apskatīt jau pagājušo diskotēku fotogalerijas. Man patīk atpūsties kopā ar draugiem un izdejoties, tāpēc varu apgalvot — labās ballītēs nav jāmēģina kāpt uz skatuves un pasūtīt dziesmu, jo visiem tāpat ir jautri!
