Šovasar “Staburagam” bija iespēja satikt Ņujorkas pilsētas baleta (NYCB) vienīgo latvieti — balerīnu Mariku Andersoni, kad viņa ciemojās Aizkrauklē pie draudzenēm māksliniecēm Melisas Bradenas un Ingūnas Skujas. Dzimusi, augusi Amerikā, bet, pateicoties mammai, Marika iemācījusies latviešu valodu. Šogad pirmo reizi savā trīsdesmit gadu ilgajā mūžā valodas zināšanas varēja lietot pilnā apjomā. Marika īstenoja savu sapni — atbrauca uz Latviju.
Marika ir Amerikas latviete trešajā paaudzē. Viņas vecvecākus sauca Margarita un Voldemārs Bruniņi. Voldemārs dzimis Sanktpēterburgā, jaunībā pārcēlies uz Latviju. Margarita bija rīdziniece, bērnu ārste. Kopā ar dēliņu Jāni Margarita Otrā pasaules kara laikā izbrauca no Latvijas. “Aizgāja un vairs nekad neskatījās atpakaļ,” stāsta Marika. Kādu laiku uzturējās Berlīnē, sagaidīja Voldemāru, kurš tajā laikā jau bija iesaukts Latvijas armijas rindās. Ģimene piecus gadus dzīvoja Vācijā, vēlāk pārcēlās uz ASV. Marikas mamma Inese ir Margaritas un Voldemāra meita. Ineses vīrs ir amerikānis, vārdā Veins.
Marika ir vienīgais bērns ģimenē. Viņas dzimtā vieta ir Portlenda Oregonas štatā. Paralēli pamatizglītībai tur bērnībā gājusi arī Latviešu svētdienas skolā un Vašingtonas štatā apmeklējusi vasaras nometni “Mežotne”. Vēlāk darbojusies četru nedēļu kursā gados vecākiem bērniem, kur iepazinusi latvisko dzīvesziņu — tautastērpus, tautasdziesmas u. c.
Kamēr Marika šogad iepazina Latviju, baleta trupai, kurā viņa dejo, bija viesizrādes Kopenhāgenā. Piedalīties vajadzēja arī Marikai, bet pirms diviem mēnešiem viņa savainoja kāju, dejošanu uz laiku nācās nolikt malā, un šo pauzi viņa aizpildīja ar šo ceļojumu.
Mamma — radio
dīdžejs
— Ko dara tavi vecāki, un kā sākās aizraušanās ar baletu?
— Tēta nodarbošanās ļoti specifiska — viņš aprīko radiostudijas. Mamma jau daudzus gadus ir dīdžeja Portlendas radio. Jaunībā mamma dzīvoja Ņujorkā, dejoja moderno baletu, bet viņas sapnis bijis tradicionālais balets. Tāpēc mamma bija priecīga par manu izvēli tam pievērsties. Pirmās atmiņas par dejošanu ir no četru gadu vecuma. Tas gan vairāk bija kā radošs process, un tikai pēc sešiem gadiem sāku apmeklēt profesionālas baleta nodarbības. Tad sapratu, ka ar to tiešām vēlos nodarboties. Vēlāk divus gadus mācījos Amerikas baleta skolā (SAB), kas sagatavo jaunos dejotājus NYCB. Sākumā apmeklēju piecu nedēļu garās vasaras nometnes, bet, kad man bija 16, saņēmu uzaicinājumu uz apmaksātām pilna laika mācībām SAB. Pagājuši 17 gadi, kā atstāju vecāku mājas Portlendā un kļuvu par ņujorkieti. Divus gadus mācījos baletskolā, kādu Latvijā pazīst ar vārdu “internāts”. Mācību gada beigās bija jāveido uzvedums, kurā piedalījās NYCB režisors, un viņš no audzēkņu vidus izvēlējās 10 labākos. Izlaiduma gadā mani izvēlējās lomai uzvedumā “Riekstkodis”.
— Kāpēc uz Latviju devies tieši šogad, nevis agrāk, un kāpēc tev, cilvēkam, kurš nav dzimis Latvijā, ir svarīgi zināt latviešu valodu, izprast kultūru?
— Šo braucienu plānoju divus gadus. Sākumā gribēju braukt kopā ar brālēnu Aleksi, bet viņa ģimenes problēmu dēļ kopīgs brauciens neizdevās. Nolēmu braukt viena un palikt Latvijā vienu nedēļu. Izvēle saistīta arī ar Latvijas simtgadi, bet latviskais man vienmēr bijis svarīgs, vienmēr esmu to turējusi dzīvu un nezinu, kāpēc neesmu uz Latviju devusies agrāk. Ņujorkā man nav daudz draugu, kas runātu latviski, bet valoda ir kā muskulis, un, ja to nelieto, tu to pazaudē. Katrīna ir viena no manām tuvākajām draudzenēm, un, tāpat kā mana mamma, arī viņas mamma Sarmīte ir latviete. Viņu mammas arī bija tuvas draudzenes. Katrīna, tāpat kā es, dzīvoja Portlendā, bet apprecējās ar baņķieri no Londonas, apmetās uz dzīvi Ņujorkā un tagad dzīvo piecu minūšu gājiena attālumā no manis. Viņiem piedzima dēls Viljams, un es kļuvu par viņa krustmāti.
Kad runāju ar mammu, pārmetu, kāpēc viņa nerunā ar mani latviski, bet, kad es kaut ko gribu pateikt, bet nesanāk pareizi, viņa saka — kā tas būs angliski? Tad saprotu, ka mūsu latviskā saruna tomēr nesanāks. Bet es cenšos, ielādēju telefonā aplikāciju, kas palīdz uzlabot latviešu valodas zināšanas. Esot Latvijā, beidzot satiku savus radiniekus, kuri līdz šim bija tikai “feisbuka” draugi. Un, starp citu, man ir vairāki tetovējumi, tajā skaitā stilizētas latvju zīmes — Saule un Mēness.
Mihailu Barišņikovu uzrunā latviski
— Tavi pirmie iespaidi par Latviju.
— Vispirms biju patīkami satraukta, tik daudz dzirdot latviešu valodu. Visi runā latviski! Eju pa ielu un apstājos, lai izlasītu uzrakstus latviešu valodā. Rīgā ir kāda vieta ar nosaukumu “Marika”. Tas ir jautri. Latvijā ir pārsteidzoši garšīga kafija. Ēdu īstu latviešu ēdienu — ļoti garšīgs. Pasūtot kaut ko kafejnīcā, mēģināju likt lietā savas valodas zināšanas, bet līdz šim tas nebija diez ko veiksmīgi un viņi tūlīt pārgāja uz angļu valodu. Es gan sev noteicu — nedari tā, es vēl gribu pamēģināt!
— Tu, protams, esi vienīgā latviete NYCB.
— Otrajā darba gadā es bieži satiku Mihailu Barišņikovu. Zināju, ka viņš ir dzimis rīdzinieks. Reiz es piegāju pie viņa un uzrunāju latviski: “Sveiks, kā tev iet?” Viņš sabijās, bet tas bija arī jautri.
Divi vienā
— Dejot baletā ir ļoti grūti, vēl grūtāk to apgūt. Daudzi to neiztur.
— Arī es esmu dejosi ar daudzām traumām — lauztiem kauliem, izmežģītām locītavām un citām. Dejotāji ir kā atlēti. Es sevi uzskatu vienlīdz gan par mākslinieci, gan sportisti. Ja tā nebūtu mana kaislība, neizturētu, un tas būtu izniekots laiks un enerģija.
— Kā uzturi sevi formā?
— Ar peldēšanu, riteņbraukšanu, jogu, daudz laika pavadu sporta zālē. Latvijā, netālu no vietas, kur apmetos, Rīgā ir sporta zāle. Man atrakstīja Elza Leimane (Latvijas Nacionālās Operas un baleta primabalerīna — aut.) un piedāvāja vadīt dažas nodarbības. Esmu it kā atpūtā, tomēr joprojām ikdienā uzturu sevi formā. Tāpēc, ka esmu baletdejotāja, nekļūstu par cilvēku, tādu, kas nebauda dzīvi, bet mērenība ir jāievēro.
Bez brīvdienām
— Vai esi domājusi arī par kādu citu nodarbošanos?
— Baletdejotāja karjera ir īsa. Man tagad jau ir 32 gadi. Pēc baletskolas sapratu, ka jāmācās vēl, un 2006. gadā iestājos universitātē Ņujorkā. Jā, bija vajadzīgs ilgs laiks, lai iegūtu grādu uzņēmumu vadībā un biznesa administrācijā, un universitāti pabeidzu tikai nesen. Studēju paralēli darbam, viegli nebija, bet tagad saprotu, ka vēlos studēt vēl, iegūt maģistra grādu. Drīz jau būs trīs gadi, kā sāku otru pilna laika darbu NYCB kā baleta nodarbību pasniedzēja un nedēļā tam veltu 11 stundas. Līdz ar to brīvu dienu ir ļoti maz. Septiņas nedēļas ir ilgākais laiks, kad uz darbu gāju bez nevienas brīvas dienas. NYCB un tā dibinātājam Džordžam Balančinam esmu veltījusi šos gadus, savu dzīvi un tagad varu dalīties ar iegūto pieredzi, nododot to nākamajai paaudzei.
— Dzīvot un strādāt Ņujorkā nozīmē satikt arī pasaulslavenus cilvēkus.
— Pirms aptuveni sešiem gadiem uzvedām darbu “Okeāna karaliste”, un libretu tam rakstīja Pols Makartnijs. Viņš sadarbojās ar Pīteru Martinu, kurš tolaik vēl bija horeogrāfs. Pola Makartnija meita Stella ir modes dizainere, un viņa izrādei veidoja tērpus. Varētu tā teikt, ka iemīlējos Polā. Biju mēģinājumā uz skatuves, kad viņu pirmo reizi ieraudzīju un no saviļņojuma sāku raudāt. Saņēmu drosmi, piegāju klāt, stāstīju, ka esmu viņa fane daudzus gadus un vēlētos kopā nofotografēties. Viņš teica — padejosim kopā. Citā reizē pēc izrādes pie māksliniekiem viesojās aktieris Toms Krūzs. Seriāla “Sekss un lielpilsēta” aktrise Sāra Džesika Pārkere ir viena no NYCB valdes loceklēm.
— Kāda tev būs jaunā rudens sezona NYCB?
— Sezona sāksies ar izrādi “Dārgakmeņi”. Tā ir trīs daļās. Pirmā ir “Smaragdi”, otrā — “Rubīni”, trešā — “Dimanti”. Tā kā izrāde pirmo reizi tika iestudēta pirms daudziem gadiem, tad agrāk es dejoju pirmajā daļā, šogad — trešajā. Štatā ir ap 100 dejotāju, ar laiku vecākajiem piešķir arvien nopietnākas lomas. ◆
Pieturzīmes
◆ Dzimusi 1985. gada 9. novembrī Portlendā, Oregonas štatā, ASV.
◆ Pirmās iemaņas baletā apguvusi četru gadu vecumā Oregonas baletteātra skolā.
◆ 2002. gada rudenī iestājās Amerikas Baleta skolā.
◆ 2005. gada jūnijā noslēdza līgumu ar Ņujorkas pilsētas baletu.
◆ Piedalījusies vairāk nekā 20 izrādēs, tajā skaitā “Romeo un Džuljeta”, “Riekstkodis”, “Burvju flauta”, “Gulbju ezers”, “Apburtā princese” u. c.
