Gandrīz katru mēnesi kalendārā ierakstīta kāda atceres diena. Taču šaubos, vai daudzi zina, ka, piemēram, 22. jūnijs ir Varoņu, bet 11. augusts — Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena. Taču ir notikumi, kuri, manuprāt, gan ir atceres dienas vērti.
— Tā jau sen vajadzēja, ko tur vēl spriedelēt! — saistībā ar 23. augustu teica kāds “Staburaga” lasītājs.1939. gadā šajā datumā Vācijas ārlietu ministrs Ribentrops un PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Molotovs parakstīja abu valstu neuzbrukšanas līgumu. Līgumam pievienotie slepenie dokumenti paredzēja, ka Baltijas valstis iekļaujamas PSRS sastāvā. Gandrīz 50 gadu dzīvojām pēc citu stabules pūsta meldiņa, kas bija gana skaudrs. Šogad aprit šā noziedzīgā pakta 70. gadadiena. Pirms 20 gadiem, atminoties šo notikumu, rokās simboliski sadevās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāji. Tas bija apliecinājums mūsu vienotībai. Vairāk nekā 10 gadu Lietuvā 23. augusts ir piemiņas diena. Nesen tā nolēmis arī Igaunijas parlaments.Jau pērn Eiropas Parlaments pieņēma deklarāciju “Par 23. augusta pasludināšanu par Eiropas staļinisma un nacisma upuru atceres dienu”. Tajā Eiropas Savienības valstu parlamenti aicināti 23. augustu savās valstīs pasludināt par atceres dienu. Viena no ierosinātājām par šādas deklarācijas neieciešamību bija arī Latvijas eiroparlamentāriete Inese Vaidere. Tagad viņa nosūtījusi vēstuli Saeimas priekšsēdētājam Gundaram Daudzem, aicinot šo jautājumu pēc iespējas ātrāk iekļaut Saeimas tuvākās sēdes darba kārtībā. Taču Latvijas parlaments nesteidzas. Varbūt baidās sadusmot kaimiņus? Ja nu viņiem nepatiks? Vēl “uzrūks”. Jo vieglāk jau staigāt saliektu muguru. Gadusimtiem tā esam darījuši un vergiem jau bail no savas valsts.
