Bijusī koknesiete sportiste žurnāliste Baiba Lulle tagad dzīvo Jelgavā. Baiba ir pozitīva, smaidīga, atklāta optimiste, tomēr intervijas laikā jūtams, ka daļēji viņa tomēr pieder pie “klusajiem un dziļajiem ūdeņiem”. Pirms sarunas vienojamies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Mēģināja visu
— Pastāsti par savu bērnību.— Uz Koknesi pārcēlāmies, kad man bija divi gadi. Vide, kurā pavadi bērnību, lielā mērā veido cilvēku un turpmāko attieksmi pret dzīvi. Tēvs ir vieglatlētikas treneris, māte — sporta metodiķe, viņa Koknesē nodibināja sporta klubu. Vēl nemācījos skolā, kad jau gāju tēvam līdzi uz treniņiem. Tolaik ik pēc pāris gadiem bija specializētā sporta klase, kurā tiku arī es, tomēr tas nebija noteicošais, — būtu vai nebūtu sporta klase, tāpat sportotu. Skolā biju teicamniece, šad un tad gadījās arī kāds septītnieks vai astotnieks. Taču reiz dziedāšanā ielika trijnieku par to, ka negāju uz kori. Bija sporta treniņi, gāju sporta dejās, tautiskajās dejās, vingrošanā, orientēšanās pulciņā, pat zīmēt vienubrīd mēģināju, lai gan acīmredzami, bez talanta. Gribējās visu pamēģināt, korim nebija laika.
Latvieši neiespringst
— Vai, izvēloties studijas, bija grūti izlemt?
— Nē, Latvijas Universitātē apguvu pedagoģiju — veselības sporta izglītību un kā otro specialitāti — vācu valodu, tā ka ieguvu visu, ko vēlējos. Nebiju pārliecināta, ka vēlos būt skolotāja, tādēļ maģistres grādu vēlējos iegūt politoloģijā. Vācijā esmu pavadījusi ļoti daudz laika — gan strādājusi, gan mācījusies, gan parlamentā praktizējusies. Šo valsti izbraukāju krustām šķērsām, uzkrāju pamatīgu pieredzes un zināšanu bagāžu, sajutu multikulturālās vides garšu, kuras Latvijā man nedaudz pietrūkst.
— Vai nebija vēlēšanās Vācijā palikt pavisam?— Nē. Vienmēr braucu ar domu, ka tas ir terminēts pasākums. Par vāciešiem ir izveidojies stereotips, ka viņi ir nīgri, neinteresanti, pārāk pedantiski, taču tā nebūt nav. Cilvēki Vācijā ir dažādi, tāpat kā Latvijā, nevar veidot klišejas un samest visus vienā “katlā”. Rietumeiropiešiem varbūt ir tendence nedaudz pārspīlēt problēmas, kur latvieši tās nesaskata, vai vismaz līdz šim nesaskatīja. Viss ir relatīvs — ja arī mēs paraudzīsimies uz cilvēku dzīvi pasaules trūcīgākajās valstīs, mūsu krīze mums liksies vien kā nelielas neērtības.
Dzīvesbiedru satiek darbā— Kā nokļuvi žurnālistikā?— Apzināti tam nevirzījos. Ieraudzīju sludinājumu, ka pieņem reportierus ziņu aģentūrā LETA. Pamēģināju. Pirmais uzdevums bija telefoniski aptaujāt, šķiet, veikalus par kaut kādu tendenci, cītīgi ņēmos, uzrakstīju diezgan garu “palagu” un tad žēli noskatījos, kā redaktore pusi izsvītroja. Tagad vienmēr atceros veco labo atziņu — no īsināšanas neviens materiāls nezaudē, tikai iegūst. Darbu ziņu aģentūrā uzskatu par vienu no labākajām žurnālistikas skolām — īsā laikā iemācies formulēt galveno domu, atmest lieko. Darba temps bija nežēlīgs, piektdienas vakaros bija tāds nogurums, ka nevarēju vairs parunāt.
— Tu ļoti daudz strādāji. Vai darbs netraucēja veidot attiecības, ģimeni?
— Tieši saistībā ar darbu arī iepazinos ar vīru. Tā kā pati biju beigusi politologus, patriotisku jūtu vadīta gāju uz konferenci, kas bija veltīta politikas zinātnes desmitgadei Latvijā, ko vadīja Kristians Rozenvalds. Pēc maniem izlēcieniem preses konferencē turpinājām sarunu atpakaļceļā, pēc dienas — politologu ballē. Tā nu turpinām jau sešus ar pus gadus. Arī Kristians darbojas mediju biznesā, izdod korporatīvos izdevumus. Vienā no tiem — žurnālā tūrisma profesionāļiem “Tūrisms” darbojos arī kā redaktore — sanācis arī pastrīdēties par darba lietām, bet pamatā viens otru papildinām, konstruktīvi pakritizējam, nu, kādreiz jau arī paslavējam, jo kurš gan cits… Līdzīgi kā pret politiķiem, sabiedrība, jo īpaši anonīmā interneta kopiena, ir nežēlīga.
— Kā mainījās dzīve pēc tam, kad ģimenē ienāca atvasītes?— Pirms tam no rīta līdz vakaram varēju rauties darbā, šad tad atlicināju laiku vien sportam un kādai izklaidei. Tagad darbu pielāgoju bērnu ritmam, daudz strādāju mājās — esmu ļoti pateicīga redakcijai par šāda veida brīvību. Visu laiku jādomā par bērniem, ja kaut kur plāno braukt, jāsaskaņo, jādomā, ko darīt ar bērniem. Izbraucot kaut kur bez bērniem, laiks kļūst dārgāks — pa tukšo neaizsēžos — jāsteidz atpakaļ. Tagad dzīvē vairāk ir organizētās rutīnas. Tādēļ gan nejūtos abižota, jo manuprāt, labākā atpūta ir ļoti labi organizēta rutīna, kurā ir tas, ko gribi. Man ir ļoti svarīgi izbrīvēt laiku sportošanai, uzspēlēt skvošu, volejbolu.
Sports gēnos
— Skvošs Latvijā nav īpaši populārs sportaveids. — Par skvošu pirmo reizi dzirdēju Vācijā 1995. gadā. Viena no vietējā volejbola kluba spēlētājām stāstīja, ka bijusi spēlēt skvošu, cik tas esot dinamisks un aizraujošs. Tad vēl nebiju dzirdējusi, ka šī spēle būtu Latvijā, te skvošs ienāca krietni vēlāk. Sākumā spēlēju pēc principa “kā es māku tā es maunu”, prieka pēc, lai izskraidītos. Tad treneris pamanīja, ka man tīri labi sanāk, un parādīja dažādos sitienus, tehniku. Pamazām sāku spēlēt regulārāk, tā sanāca, ka divus mēnešus pēc bērna piedzimšanas piedalījos pirmajās sacensībās, un uzreiz jau Latvijas skvoša čempionātā, kur ieguvu, ja nemaldos, piekto vietu. Kopš Jelgavā uzbūvēja skvoša kortus, sāku trenēties nopietnāk, esmu Latvijas skvoša izlasē, esmu piedalījusies Eiropas nāciju izaicinājuma kausā, kas ir kā Eiropas otrās divīzijas sacensības — valstīm, kurās skvošam vēl nav ļoti senas tradīcijas. Trenēju arī citus — ja kādam ir nopietnāka interese, aizdegos un nežēloju savu laiku. Kopā ar Jelgavas meitenēm spēlējam arī volejbolu dažāda līmeņa amatieru sacensībās. Augstākais sasniegums — uzvara Eiropas strādājošo sacensībās 2007. gadā Dānijā.
Dēls — basketbola fans
— Tavi vecāki ir sportisti, arī tu pati. Vai sportistu dinastiju turpinās arī tavi bērni?
— Meitai Elīzai, kurai ir trīs gadi, tas vismaz pagaidām nav tik svarīgi, bet piecgadīgajam dēlam Paulam, šķiet, apsēstība ar sportu ielikta gēnos. Hokeja čempionātā viņš aizrautīgi vēroja sacensības, juta līdz kā īstens fans. Sameklēja ko līdzīgu hokeja nūjai, nolika kasti vārtu vietā un dzenāja ripu pa grīdu. Eiropas basketbola čempionātā pāris no Latvijas spēlēm vēroja arī klātienē, pēc tam man mājas, skatoties spēles TV, lika saukt “Aizsardzību, aizsardzību!” Skaitīja līdzi punktus, rēķināja starpību, pēc tam meta grozā un prasīja, lai uzzīmēju shēmu, kā jāuzbrūk. Dēlam patīk matemātika, četru gadu vecumā viņš jau rēķina pat palielus skaitļus. Tiklīdz iemācījās skaitīt, tā sāka rēķināt “galvā”. Februārī bijām Zviedrijā slēpot kopā ar bērniem. Pirmajā dienā bērniem bija jāpierod — kaut kas neierasts pie kājām, nesanāk, krīt, “nē, nemāku, negribu!”. Otrā dienā Pauls uzķēra principu kā jāapgriežas, jāapstājas, un tā lieta aizgāja. Kad Pauls nobrauca lejā no lielā kalna, es lielā mātes priekā jautāju: “Nu, Paulīt, kā bija?” Bet pirmais, ko viņš man saka, ir: “Mammu, cik ir septiņi plus četri?”. Braucām ar pacēlāju augšā un visu laiku rēķinājām.
Formā uztur sports— Sports un veselīgs dzīvesveids man šķiet divas savstarpēji saistītas un nedalāmas lietas. Vai dzīvo veselīgi?
— Ēdam daudz augļus, bet tāpat kā jau visi vājie mirstīgie neatsakāmies no saldumiem. Īpaši jau bērniem gribas kārumiņus. Trekni ēdieni negaršo, cukuru arī nelietojam. Bet vispār ēdam visu, kas kust un nekust. Pie plīts daudz laika nepavadu, varbūt pat par maz. Tas, kas uztur formā ir kustēšanās, sportošana.
— Vai var savienot ballītes ar nopietnu sportošanu?— Ja gribas sportot augstākā līmenī, tad nevar atļauties regulāri neizgulēties, lietot alkoholu — tas izsit no ritma, zūd izjūta, kas jo īpaši skvošā ļoti svarīga. Taču līdz ar bērnu piedzimšanu tas arī nav īsti aktuāli. Varbūt dažkārt pietrūkst arī šāda veida atpūtas, jautrības, lai gan pa retam jau gadās.
15 minūtēs četri darba piedāvājumi — Kā tev pietrūkst, ko vairāk vēlētos, tomēr nesanāk?— Ceļot gribētos vairāk, bet kuram to negribas? Liela daļa ceļojumu man bijuši saistībā ar darbu — Vācija, Brisele, Īrija, Austrija, Portugāle, Krievija, arī ar sportu. Vēl ir ceļojumi, kuros dodos kopā ar ģimeni. Ar pilnīgi atšķirīgo kultūru vairāk atmiņā palikusi Libāna. Biju tur laikā, kad tikko atvēra robežu tūristiem. Kultūrvēsturisko objektu pārbagātība, dabas dažādība, kalni, ielejas, pilsētas, senas civilizācijas, cita arhitektūra, mentalitāte, kuru man bija iespēja iepazīt, ciemojoties pie pazīstama cilvēka. Tad valsti var redzēt no “iekšām”. Mani jau brīdināja, ka vienai nav vēlams iet pa pilsētu, īpaši, ja esi blondīne īsos svārkos. Reiz tomēr viena izgāju līdz veikalam, un 15 minūšu laikā saņēmu četrus darba piedāvājumus modeļu biznesā, reklāmas jomā. Mašīnas, “mocīši” apstājās, atskatījās. Atgriežoties Rīgā, jutos dīvaini, ka uz ielas biji teju kā neredzamais cilvēks.
— Ja būtu iespēja pagriezt laiku atpakaļ, vai tu to darītu? — Tā pa lielo — nē, bet katram dzīvē ir brīži, kad liekas, ka izvēle bijusi kļūdaina. Ir daži momenti, bet pēc laika tie jau aizmirsušies. No otras puses, kļūdas, ko izdari, veido pieredzi, ar ko ej tālāk, un tas arī cilvēku padara pa dzīvu cilvēku.
— Vai mācies no citu kļūdām? — Laikam jau vairāk no savējām. Parasti jau viss jāizjūt uz savas ādas.
Nepatīk ekstrēmas lietas
— Daudziem cilvēkiem ir mazi sapnīši — nolēkt ar gumiju, izpletni, uzkāpt kalnā, piebērt dzīvei mazliet piparus, lai asāka. — Reiz biju iedomājusies, ka gribētu nolekt ar izpletni. Kad strādāju Tūrisma augstskolā, mana kolēģe nedēļas nogalē to izdarīja un pirmdien neieradās darbā. Izrādījās, ka pamatīgi salauzusi gūžas kaulu, kā rezultātā nākamos mēnešus viņa bija piekalta gultai. Man šī vēlme tā arī pārgāja. Kad man izoperēja muļķīgi pēdā iedzītu adatu un nevarēju pāris nedēļas skraidīt, man tā bija katastrofa. Sapratu, kāda laime ir divas veselas kājas, rokas. Tās ir jāizmanto!
— Tu radi ļoti pozitīva un dzīvespriecīga cilvēka iespaidu. Varbūt padalīsies savā laimes receptē?— Kas derēs vienam, nederēs otram. Es patiešām ķeru “kaifu” no dienišķās sportošanas, no kustības prieka. Ja man neizdodas divas vai trīs dienas pasportot, tad sāku nervozēt, ka kaut kas pietrūkst, gluži kā atkarība. Gūstu gandarījumu no tā, kad redzu, ka ieguldītajām pūlēm ir rezultāts progresa, kvalitātes veidā, vienalga, sportā, darbā, bērnos, pašpilnveidē. Svarīgi katram atrast kaut vai vienu lietu, kas dara prieku, atrast to mazo nišu, kurā jūties ar sevi apmierināts un laimīgs, tad arī pārējie pienākumi, rūpes un raizes būs vieglākas.
VIZĪTKARTE.
VĀRDS, UZVĀRDS: Baiba Lulle.DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Priekule, 1973 gada 27. decembris.IZGLĪTĪBA: Latvijas Universitāte, pedagoģijas bakalaurs Veselības un sporta veselības izglītībā, vācu valodā. Maģistra grāds politoloģijā. Studējusi Bonnas universitātē. DZĪVESVIETA: Jelgava.NODARBOŠANĀS: politikas komentētāja “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”, skvoša trenere fitnesa klubā “Fitland”.ĢIMENE: dzīvesbiedrs, divi bērni.VAĻASPRIEKS: sports, politika, māksla, ceļošana.HOROSKOPA ZĪME: Mežāzis.
