Vakar pēcpusdienā pie Ministru kabineta durvīm klāja simboliskus bēru galdus, līdzās gulēja tikpat simboliski līķi, apklāti baltiem palagiem. Tie ir tikai daži no veidiem, kā pie valdības mājas sanākušie simtiem iedzīvotāju no Rīgas, Liepājas un citām Latvijas vietām attēloja savu neapmierinātību ar ekonomisko situāciju valstī.
Protesta akciju rīkoja Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS), vienojoties kopīgā akcijā ar citu Eiropas Savienības valstu arodbiedrībām. Mūsu mītiņa devīze bija: “Par sociālo taisnīgumu — pret nabadzību!”.
Lielisks lozungs, kura būtībā, iespējams, daļa akcijas dalībnieku neiedziļinājās. Viens no galvenajiem sociālās netaisnības iemesliem ir absurdā, “taisnīgā” nodokļu politika, kura ir draudzīga bagātajam iedzīvotāju slānim un iznīcinoša trūcīgajam. Tā vietā, lai celtu neapliekamo minimumu, lai iedzīvotāji savos maciņos redzētu reālu naudu, par padsmit latiem tiek paaugstināta minimālā alga, kurai vēl piemēro nodokļus, un rezultātā ieguvēji atkal ir tie, kuru rīcībā ir iekasētie nodokļi. Savukārt vidusslāņa, kas katrā ekonomiski attīstītā valstī ir vairākumā un ir valsts izaugsmes pamatā, Latvijā vispār nav. Tāpēc runāt par ekonomisko izaugsmi Latvijā — vienā no trūcīgākajām valstīm Eiropas Savienībā — ir smieklīgi un pat nievājoši.
Bet, kamēr no iedzīvotājiem, strādājošajiem, pensionāriem nav izspiests pēdējais dzīvesprieks, kamēr vien nenolaižas rokas, par savām tiesībām jācīnās. Varbūt to, ka krīze vēl nav beigusies, šajā akcijā, tiekoties ar premjeru Valdi Dombrovski, atgādinās LBAS un Eiropas Arodbiedrību konfederācijas pārstāvji. Lai gan lielākajai iedzīvotāju daļai krīze tā arī nepienāca, jo dzīves apstākļi bija tādi, ka zemāk vairs nebija, kur krist. To pierāda dzīves realitāte, arī Ventspilī nakts aizsegā no tilta upē ielēkusī māte ar diviem bērniem. Viņa ar diviem mazgadīgiem bērniem bija palikusi viena, bez darba. Vai var būt vēl skaļāks kliedziens pēc palīdzības par šo? To, ka valstī ir augsts slēptās nabadzības līmenis, neviens oficiāls pārskats ministriem uz galda nenonāk, bet valstī ir 425 tūkstoši jeb apmēram piektdaļa Latvijas iedzīvotāju, kuri pakļauti nabadzības riskam. Tas nozīmē, ka viņu mājsaimniecību ienākumi ir apmēram 150 latu mēnesī vai mazāk, nepietiek naudas īrei, maksājumiem par komunālajiem pakalpojumiem, pārtikai. Cik daudzām mātēm vēl jānonāk līdz izmisuma robežai, lai viņu lūgumu palīdzēt kāds beidzot sadzirdētu?
