Deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimtu mijā Saukas pagasta “Druvaktu” mežsarga mājā notika lielas pārmaiņas. Sirmais mežsargs Miķelis Rubenis atkāpās no amata. Par ilgo un nevainojamo kalpošanu Saukas valsts muižas mežsarga amatā muiža īpašumā viņam piešķīra amata līgumā norādīto zemesgabalu un mežsarga sētas ēkas, kuras viņš savām rokām bija uzcēlis. Miķeļa Rubeņa vietā muižas pārvaldnieks pieņēma sirmā mežsarga dēlu Pēteri Rubeni. Arī Pēteris no muižas īpašumā saņēma gabalu zemes par piecpadsmit muižas kučiera amatā nostrādātajiem gadiem. Zemi tēvs un dēls apvienoja vienā īpašumā uz Pētera Rubeņa vārda. Dēls tūlīt ķērās pie jaunas “Druvaktu” dzīvojamās mājas celšanas, kura gada laikā tapa gatava. 1901. gadā Pēteris Rubenis “Druvaktos” ieveda sievu Ievu Dobulāns no Biržu pagasta.
Daudzbērnu ģimene
Jaunajā ģimenē viens pēc otra dzima bērni, kuriem vecāki pēc tā laika paradumiem deva divus vārdus. Taču meitai Zelmai un dēlam Albertam tika pa vienam vārdam. Kāpēc tā, nav zināms.
Pirmā ģimenē 1902. gada 1. jūlijā piedzima meita Irma Valentīna. 1904. gada 18. decembrī — dēls Artūrs Pēteris. Meita Ida Leontīne piedzima 1906. gada 26. augustā. Pēc diviem gadiem, 1908. gada 24. novembrī, pasaulē nāca meita Zelma. Tad viens pēc otra dzima divi dēli Jānis Valdemārs (1910) un Pauls Nikolajs (1911), kuri abi nomira nepilnu divu gadu vecumā. 1913. gadā 29. jūnijā dienas gaismu ieraudzīja dvīņi Vilma Alise un Žanis Arvīds. Jaunākais Rubeņu pēctecis Alberts piedzima 1915. gada 24. februārī.
Iznāk, ka trīspadsmit gadu laikā ģimenē piedzima deviņi bērni. Septiņi izauga lieli un nodzīvoja katrs savu mūžu — cits garu, cits ne tik garu. Ne velti Pēteri Rubeni Saukasgala ļaudis iesauca par bagāto mežsargu. Te runa nebija ne par naudu, ne par mantu. Pēteris bija bagāts ar saviem bērniem un Dieva dēlu Jēzu Kristu, kuru viņš pielūdza katru svētdienu. Saukasgalā tikpat daudz bērnu — septiņi — bija tikai Jorģim Vietniekam. Citas Saukasgala ģimenes ievērojami atpalika.
Nebija jau viegli tik lielu bērnu pulku Ievai un Pēterim audzināt, materiāli apgādāt un laist skolās. Labi, ka vecākos bērnus paspēja uzmanīt viņu vecāmāte Madaļa un vectēvs Miķelis. Taču viņi viens pēc otra nomira.
Pirmdzimto lutina
Irmu kā pirmdzimto vecāki lutināja. Taču skolā viņa mācījās tikai trīs ziemas. No “Druvaktiem” līdz Saukas pagasta Dzērves pamatskolai bija astoņus kilometrus garš ceļš, tādēļ nedēļu Irma dzīvoja skolas naktsmītnēs turpat skolas telpās. Pēc mācībām skolā un iesvētībām Irma dzīvoja “Druvaktos” un palīdzēja vecākiem sētas darbos. Apprecējās divdesmit piecu gadu vecumā ar savu vienaudzi Artūru Pauperu. Ģimenē piedzima divas meitas — Ārija (1930) un Rita (1934). Abas meitas ieguva augstāko izglītību. Pa to laiku Irmas laulība bija izirusi. Ārija ilgus gadus strādāja par Skaistkalnes vidusskolas direktori un latviešu valodas skolotāju, bet viņas vīrs Alfrēds Podžuks bija fizikas un matemātikas skolotājs. Pēc tam Ārijas ģimene dzīvoja Pļaviņās un Brocēnos. Ārijas ģimenē izauga divi bērni. Irmas jaunākā meita Rita Belousova ilgus gadus strādāja par žurnālisti. Viņas vīrs Anatolijs Belousovs (1927) bija padomju armijas virsnieks, apakšpulkvedis. Viņš iemācījās runāt arī latviešu valodā. Ģimenē Rita un Anatolijs izaudzināja divus bērnus.
Irma Paupere nomira 1995. gada 28. jūnijā, nodzīvojot teju deviņdesmit trīs gadus. Kad miris Artūrs Paupers, nav zināms, jo viņš pēc aiziešanas no ģimenes dzīvoja atsevišķi. Pētera Rubeņa mazdēls Gunārs zināja stāstīt, ka mirušas arī abas Irmas meitas.
Studē Rīgā
Ievas un Pētera dēls Artūrs bija vienīgais Rubeņu bērns, kurš ieguva augstāko izglītību. Vispirms Artūrs mācījās Saukas Kalna skolā, bet vidējo izglītību ieguva Jēkabpils apriņķa skolā. Jau zēna gados Artūrs, par piemēru ņemot savu tēvu, iemīlēja mežu un meža dzīvnieku pasauli. Viņam patika strādāt meža darbus. Tāpēc Artūrs ar vidējās izglītības dokumentu kabatā ieradās Rīgā un iestājā Latvijas Universitātes Mežkopības fakultātē. Studiju kursu Artūram nācās vairākas reizes pārtraukt naudas trūkuma dēļ. Tēvs dēla studijas materiāli neatbalstīja, jo uzskatīja, ka dēlam dzīvē pietiks vidējās izglītības. Dzīvodams Rīgā, Artūrs strādāja dažādus darbus, lai nopelnītu naudu studiju maksai un iztikai. Ir zināms, ka Artūram studiju gados materiāli palīdzēja arī Rubeņu radi Jānis un Pēteris Linabergi.
Stāstā par Artūru Rubeni nāksies ieturēt pauzi, lai darītu zināmu par Rubeņu radniecību ar Linabergiem. Vēl jo vairāk tas būs interesanti, jo arī man gan ar Rubeņiem, gan Linabergiem ir tāla radniecības līnija.
Apprecas ar austriešu izcelsmes jaunekli
Pēterim Rubenim bija vairākas māsas. Viena māsa Līze laimi meklēt devās Rīgā. Pilsētā viņa iepazinās ar austriešu izcelsmes jaunekli Linabergu (vārds nav zināms), vēlāk abi apprecējās. Ģimenē piedzima četri bērni — Minna, Anna, Jānis un Pēteris. Minna savu mūžu nodzīvoja viena, ilgus gadus strādāja Latvijas Valsts mākslas akadēmijā par tehnisko darbinieci. Annu apprecēja mana vectēva brālis Jānis, taču ģimenes laimīgās dienas ātri beidzās. Anna saslima ar tuberkulozi, ārstēšanās bija neveiksmīga. Pēc sievas nāves Jānis apprecējās otrreiz, taču viņš nevarēja aizmirst Annu, kuru bija ļoti mīlējis. Nonācis dziļās pretrunās, vectēva brālis izdarīja pašnāvību. Pirmsnāves vēstulē Jānis bija izteicis vēlmi dusēt blakus Annai. Šo vēlēšanos otrā sieva neizpildīja, taču arī Jāņa kapu nekopa. Vectēva brāļa atdusas vietu apkopa Linabergi.
Jānis Linabergs apprecēja bāreni Annu. Jaunā sieva bija tik piemīlīga un jauka, ka visi radi viņu sauca par Anniņu līdz pat mūža beigām. Linabergu ģimenē piedzima divi bērni — Jānis un Sarmīte. Dēlu, lai viņu atšķirtu no tēva, sauca par mazo Jāni vai Jānīti. Jānis Linabergs seniors ilgus gadus strādāja par Latvijas Valsts mākslas akadēmijas galvenās ēkas komandantu.
Mazais Jānis Linabergs studēja ķīmiju, kļuva par zinātnieku, aizstāvēja ķīmijas zinātņu kandidāta disertāciju, bija docētājs Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātē un Rīgas Politehniskajā institūtā. Tapa vairāki nozīmīgi pētījumi un doktora disertācija. Jāņa otrā aizraušanās bija sports. Sportista gaitās viņš sastapa savu nākamo sievu Viktoriju. Viktorija studēja medicīnu un kļuva par sporta ārsti un fizioterapeiti. Ģimenē piedzima dēls Lauris. Likās, ka mazā Jāņa dzīve ritēja bez satricinājumiem un sarežģījumiem. Radus un kolēģus šokēja satriecoša ziņa — ķīmiķis Jānis Linabergs izdarījis pašnāvību, izlecot pa logu. Vēlāk kļuva zināms, ka Jānim bijušas problēmas ar viņa zinātniskā atklājuma autorību, ko piesavinājies kāds cits prominents zinātnieks. Jāņa nervi šādu nekaunību neizturēja. Jāņa māte Anna Linaberga smagi pārdzīvoja dēla zaudējumu un devās dēlam pa pēdām.
Sarmīte Linaberga beidza divas augstskolas — Fizkultūras institūtu un Universitātē filologus. Viņa bija divas reizes precējusies, izaudzināja dēlu Tomu. Sarmītes meitiņa mira agrā jaunībā.
Pēteris Linabergs ģimenē izaudzināja divas meitas — Āriju un Birutu.
Rīgas Meža kapos atdusas abi Jāņi Linabergi, Anna Linaberga, Minna Linaberga, Sarmīte Linaberga un Pēteris Linabergs. Zināms, ka pa dzīves līkločiem cīnās Linabergu dzimtas pārstāvji Lauris un Toms.
Pabeidz augstskolu
Turpinot stāstu par Artūru Rubeni, jāsaka, ka ar mācībām viņš cīnījās līdz galam un 1938. gadā absolvēja Latvijas Universitāti, saņemot inženiera mežkopja diplomu. Pēc augstskolas pabeigšanas Artūrs apņēma sievu. Tā bija mana tēva māsīca Velta Rozenšteina (1911). Te jau redzama mana otra radniecības līnija ar Rubeņiem un Linabergiem.
Atkal atkāpe, lai nedaudz pastāstītu par Rozenšteiniem.
19. un 20. gadsimtu mijā mana vectēva pirmsjaunākā māsa Matilde devās uz Rīgu meklēt laimi. Viņa iestājās darbā tekstilfabrikā par audēju. Šeit Matilde iepazinās ar Jāni Rozenšteinu — kādas fabrikas meistaru. Abi apprecējās, dzīvoja Ķīpsalā. Laulībā piedzima divi bērni — Velta un Ervīns. Ervīnu vācu okupācijas laikā mobilizēja latviešu leģionā. Pēc Otrā pasaules kara beigām viņu nosūtīja uz padomju filtrācijas nometnēm Tālajos Austrumos. Tur viņš vairākus gadus strādāja kopā ar japāņu karagūstekņiem. Pēc atgriešanās Rīgā Ervīns strādāja par mākslinieku metālkalēju.
Lāčupes kapos atdusas Jānis, Matilde un Ervīns Rozenšteini.
Artūra ģimenes stāsts
Un atkal stāsts par Artūru Rubeni un viņa ģimeni.
Pēc laulībām Artūrs kopā ar sievu Veltu pārcēlās dzīvot savā dzimtajā pusē, jo saņēma labu darba piedāvājumu. Viņš gandrīz sešus gadus nostrādāja Briežu mežniecībā par mežzini. Briežu mežniecība ir netālu no Viesītes. Arī līdz tēva mājām “Druvaktiem” nebija tālu. Pēc Otrā pasaules kara beigām Artūrs strādāja par inženieri mežkopi “Kalna Strauģos” (Oškalna mežniecībā). 1949. gada pirmajā pusē ģimene pārcēlās dzīvot uz Rīgu, Lielo Altonavas ielu. Artūrs sāka darbu Meliorācijas un projektēšanas institūtā par projektētāju mežu meliorācijas grupā, kur nostrādāja līdz pensijai un vēl ilgus gadus pēc tam.
Laulībā ar Veltu piedzima trīs dēli — Egīls (1941. gada 9. maijā), Gunārs (1942. gada 26. novembrī) un Ivars (1945. gada 7. martā).
Egīls beidza Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu un darba mūžu nostrādāja par docētāju Latvijas Universitātes Sporta katedrā. Egīls kopā ar sievu Aiju izaudzināja divus dēlus — Jāni un Pēteri.
Gunārs darba mūžu pavadīja atslēdznieka metinātāja arodā. Laulībā ar sievu Valdu bērnu nebija. Gunāra sieva mirusi 2011. gada 17. aprīlī, apbedīta Sarkandaugavas kapos.
Ivars darba mūža daļu līdz savai nāvei bija strādnieks. Laulībā ar sievu Maiju Ivaram dzimušas divas meitas.
Artūrs Rubenis nomira 1995. gada 11. jūnijā 91. mūža gadā, viņa sieva Velta Rubene — 1985. gada 5. maijā 74 gadu vecumā. Viņu dēls Ivars Rubenis aizsaules ceļā devās, būdams gados jauns, 1982. gada 5. jūlijā. Viņi apbedīti Rīgā, Lāčupes kapos.
(Turpmāk vēl.)
Idas dzīve
Ievas un Pētera Rubeņu ģimenē 1906. gadā dzimusī meita Ida Leontīne izglītojās tikai Saukas Kalna skolā. Pēc skolas un iesvētībām Ida dzīvoja vecāku mājās “Druvaktos”, palīdzot mājas un saimniecības darbos. Ap 1930. gadu Ida apprecējās ar Rites pagasta zemnieku Albertu Prodnieku (1903). Ģimenē piedzima divas meitas — Biruta (1933. gada 12. martā) un Vija (1940. gada 7. jūlijā).
Ida nomira 1972. gada 21. oktobrī, viņas vīrs Alberts Prodnieks — 1974. gada 3. oktobrī. Abi apbedīti Rites pagasta Ilzu kapos.
Idas un Alberta meita Biruta apprecējās ar Alfonu Biņķi (1932). Ģimenē viņi izaudzināja divas meitas Aiju un Ritu, kuras dzīvo un strādā Aizkrauklē. Biņķi dzīvo lauku saimniecībā Viesītes novada Rites pagastā.
Prodnieku meita Vija mācījās Neretas vidusskolā, beigusi Rīgas 1. medicīnas skolu, pēc tam Rīgas Medicīnas institūtu, strādā par ārsti Aizkrauklē. Vijas Ārgules vīrs Ivars Ārgulis bija ķirurgs un traumatologs Aizkrauklē. Viņš gāja bojā autoavārijā 2004. gada 14. maijā. Ar Ivara pūlēm un darbu tika atjaunota “Druvaktu” sēta. Sīkāk par Vijas un Ivara dzīvi var izlasīt manā tēlojumā “Druvaktu sāga”.
Visu mūžu saimniece “Plēsumos”
1908. gadā “Druvaktos” piedzima Ievas un Pētera Rubeņu meita Zelma. Skolā viņa mācījās tikai trīs ziemas. Mācības notika Dzērves pamatskolā, kas atradās netālu no Galvānu sila. Viņa neskrēja meklēt laimi plašajā pasaulē, bet apprecējās ar Drivu mazciemata saimnieka Jurģa Zariņa dēlu Krišjāni Zariņu no “Plēsumu” mājām. “Plēsumi” no “Druvaktiem” atradās nepilnu divu kilometru attālumā. Pēc tēva nāves par saimnieku “Plēsumos” palika Krišjānis. Visu mūžu Zelma bija saimniece “Plēsumos”. Vācu okupācijas laikā Zelmu un viņas vīru Krišjāni vācu varasiestādes arestēja un ieslodzīja cietumā, no kurienes viņiem 1944. gada vasaras beigās izdevās izbēgt. Aresta iemesls — Oškalna partizānu atbalstīšana. Krišjāņa Zariņa brālis Jānis bija Latvijas 3. partizānu brigādes partizāns.
Zelmas un Krišjāņa laulībā piedzima divi bērni — dēls Ēvalds (1932. gada 18. maijā) un meita Rasma (1934. gada 20. jūlijā). Ēvalds ieguva augstāko pedagoģisko izglītību. Zalves pamatskola bija Ēvalda vienīgā darba vieta, kurā viņš mācīja matemātiku un fizkultūru, ilgus gadus bija skolas direktors. Smagas slimības pievarēts, Ēvalds Zariņš nomira 1993. gada 4. jūnijā. Ēvalds Zariņš bija precējies ar savu kolēģi skolotāju Dzidru Bērziņu (1933), ģimenē bērnu nebija.
Zelmas un Krišjāņa meita Rasma apprecējās ar Jāni Baikovu (1935), ģimenē izauga trīs bērni. Arī Rasma jau mirusi.
Zelma Zariņa nodzīvoja garu mūžu, viņa nomira 1989. gada 24. martā. Vēl garāku mūžu nodzīvoja Krišjānis Zariņš (1898. gada 25. novembris — 1987. gada 28. maijs). Visi Zariņi — Zelma, Krišjānis, Ēvalds un Rasma — atdusas skaistā vietā Zalves kapu kalniņā.
Nodzīvo garu mūžu
1913. gada 29. jūnijs Ievas un Pētera dzīvē bija īpaša diena: pasauli “Druvaktos” ieraudzīja dvīņi — meita Vilma Alise un dēls Žanis Arvīds. Pēc trauksmainās dzīves Pirmā pasaules kara apstākļos Vilma un Žanis mācījās Dzērves pamatskolā. Vilma iepazinās ar Drivu mazciemata saimnieka Kriša Svarenieka dēlu Kārli un apprecējās. Taču laulībā viņi nodzīvoja tikai nedaudz vairāk par gadu un izšķīrās, bērnu viņiem nebija. Laulības šķiršanas iemesli nav zināmi. Vilma turpināja dzīvot “Druvaktos”. Viņa iepazinās ar vietējo mežsargu Kārli Lepeku (1916), ar kuru vēlāk apprecējās. Lepeku ģimene dzīvoja Saukas pagasta “Robežniekos”, kuru tuvumā 1943.—1944. gadā purvā bāzējās Oškalna partizānu vienība. Pēc 1944. gada 19. aprīļa kaujas pie Mīnu kalniņa runāja, ka arī Kārlis gājis bojā, bet tās bija baumas. Lepeku ģimene bija Saukasgalu atstājusi. Vēlāk viņi dzīvoja Tomē, netālu no Ķeguma. Ģimenē auga četri bērni — Ināra, Jānis, Imants, Elmārs. Dēls Jānis 1953. gadā gāja bojā nelaimes gadījumā, saspridzinoties ar mīnu. Imants mira trīsdesmit gadu vecumā. Lepeku meita Ināra (1942) apprecējās ar Vilni Puriņu (1946). Laulībā dzima meita Dace. Ināra un Vilnis Puriņi savu darba mūžu bija strādnieki, tagad pensionāri.
Vilma Lepeka nodzīvoja garu mūžu — viņa nomira 2002. gada 11. maijā. Kārlis Lepeks miris 1980. gada 20. jūnijā. Abi apbedīti Rīgā, Jaunciema kapsētā.
Dzīve aizrit Anglijā
Žanis Rubenis jaunības gados devās uz Rīgu, tur dzīvoja un strādāja dažādus darbus. Ap 1940. gadu viņš apprecēja Ernu Lazdiņu. Laulībā 1942. gadā piedzima dēls Jānis. Tālākajos gados Žaņa dzīve sarežģījās. 1944. gadā viņu mobilizēja latviešu leģionā. Kara beigu posmā Žanis nokļuva Vācijā, kur krita amerikāņu armijas gūstā. Amerikāņi grupu gūstekņu nosūtīja uz Zviedriju. Runāja, ka zviedri gūstekņus izdos PSRS. Žanis sešpadsmit cilvēku grupā nelielā kuģītī aizbēga uz Angliju. Visu turpmāko dzīvi viņš pavadīja Anglijā, strādājot gan par dārznieku, gan citus darbus. 1989. gada 10. jūnijā viņš nomira. Kā par brīnumu, Žaņa dēls Jānis Maskavā dabūja vīzu, lai piedalītos tēva bērēs Anglijā. Jānis savu tēvu nebija redzējis, pirmo reizi ieraudzīja jau mirušu zārkā.
