Rīt, 26. novembrī, šogad tieši svētdienā, Iršu pensionāru dvēselei (tā jubilāri gribas nosaukt) Valentīnai Meierei 70.
Rīt, 26. novembrī, šogad tieši svētdienā, Iršu pensionāru dvēselei (tā jubilāri gribas nosaukt) Valentīnai Meierei 70. Zīmīgi, ka viņa dzimusi vienā gadā ar tādiem kultūras dižgariem kā Raimonds Pauls un Jānis Streičs.
Varbūt to noteikusi kāda astroloģiska likumsakarība, ka tieši šajā laikā dzimuši radoši un sabiedriski aktīvi cilvēki? Tāda mūsu pagastā ir arī Valentīna jeb Vaļa, kā mēs viņu saucam. Ja vien Iršos notiek kādi pasākumi, to organizēšanā vienmēr piedalās Valentīna.
Kavējas bērnības atmiņās
Viņa ir meitene no zilo ezeru zemes un pirmdzimtā Balvu rajona zemnieku pāra septiņu bērnu ģimenē. Valentīna atminas savu bērna izbrīnu, pirmo reizi klausoties radio vecā tēvoča sētā. Atmiņā spilgti pārdzīvojumi kara gados: ģimenes slēpšanās pie radiem, tālāk no dzimtās sētas, kuru pieskatīt palicis vien tēvs, nomaskējies par noplukušu vecīti. Bērni raudājuši gaužas asaras, kad tēvu grasījušies paņemt armijā un sūtīt uz fronti, tomēr varasvīri apžēlojušies kuplā bērnu pulciņa dēļ.
Nodegusi arī tuvējā skolas ēka. Skolas gaitas 1945. gada vēlā rudenī Valentīna sākusi luterāņu baznīcā. Dievnama plašā telpa ar finiera plāksnēm sadalīta klasēs, un bērni mācījušies divās maiņās. Tad meitene mācības turpināja Baltinavas vidusskolā, tikai astoņus kilometrus no Krievijas robežas.
Kļūst par agronomi
Lai arī vecāki paši maz skoloti, viņi, īpaši tēvs, par visu, kas notiek pasaulē, dzīvi interesējušies un mudinājuši bērnus mācīties. Vecākā meita Valentīna izvēlējusies kļūt par agronomi un mācījusies tuvākajā lauksaimniecības tehnikumā Malnavā.
Pēc tā absolvēšanas 1960. gadā jauniņā agronome nosūtīta darbā uz Dzelzavu, bet 1963. gadā pēc vairāku kolhozu apvienošanas uzaicināta uz Liepkalni. Abās pirmajās darbavietās — kolhozos — Valentīna kopā ar citiem jauniešiem čakli strādājusi tīrumos, siena pļavās un biešu laukos, darbojusies pašdarbībā — dejojusi tautiskās dejas un spēlējusi teātri.
Viņa Liepkalnē iepazinās ar savu nākamo vīru — mehanizatoru Jāni Meieru, un drīz vien jaunās ģimenes ligzdā jau čaloja divi putnēni — Daina un Dzintars. Liepkalnes kaimiņpagastā Iršos strādāja Valentīnas tehnikuma kursabiedrene Vija. Viņa, kolhoziem apvienojoties, pierunāja jauno ģimeni pārnākt darbā uz Iršiem, un tā kopš 1969. gada Meieri ir iršēnieši.
Vecāku
mantojums
Lai arī agronomei darba bija pilnas rokas, Valentīnai netrūka prieka un enerģijas darboties arī pagasta kultūras dzīvē un arodbiedrībā, vienmēr būt sabiedriski aktīvai. Jubilāre atzīst — no tēva viņa mantojusi puķu mīlestību un stingro morālo stāju, no mātes — rokdarbu prieku.
1990. gadā aizsaulē aizgāja vīrs, bet spēka avots palika — abi bērni un trīs mazdēli. Arī jaunie izauguši sabiedriski aktīvi.
Jubilāre, šķiet, staro pilnbriedā, arvien būdama nomodā par pagasta pensionāru kopā nākšanu un darbošanos, par Iršu baznīcas draudzi un skolu. Viņa atzīst, ka ar īpašu saviļņojumu vienmēr gaida 1. septembri: “Tā man ir svētku diena!”. Varbūt tāpēc, ka tēvs ļoti vēlējies, lai meita kļūtu par skolotāju.
“Vissmagākais darbs man ir būt izvadītājai. Reizēm ir tā, ka pat parunāt nevaru, dzīvodama līdzi aizgājēja dzīvei un palicēju sāpēm,” stāsta jubilāre.
Un vēl — Iršu “Sonātēs” skaisti zied puķes un iekopts augļudārzs, no kura rudeņos dažs labs ābolu grozs “ceļo” pie cilvēkiem, kuriem augļu nav. Valentīnai arvien ir devīga roka no pašas dārzā un kūtiņā sarūpētā. Tāda ir mūsu Vaļa, kurai dzīves gadi kā saules pielieti.
