“Katrai sievietei piemīt vismaz viena no trim lietām — skaistums, gudrība vai labs raksturs. Esmu izvēlējusies būt gudra!” ar sev raksturīgo tiešumu un reizē smaidu acīs saka sēreniete Saulcerīte Blūzmane. Mūsu sarunas laikā izskan daudz dzīves izsijātu atziņu un secinājumu, viens no tiem: “Mēle ir mans ienaidnieks — tas ir vairāk nekā skaidrs!”
Nupat Saulcerīte Blūzmane nosvinēja savu 60. dzimšanas dienu. Runāt par sevi un dzīvi man viņa ir mazliet jāpierunā, beigās jubilāre nopūšas: “Ak, Dievs, kādā afērā es iesaistos!” Neraugoties uz strikto balss toni, esmu pārliecināta, ka viņas acis smaida. Tiekoties jau agrāk, esmu ievērojusi, ka brīdī, kad sev piemītošajā tiešumā viņa saka, ko domā, acīs pavīd tikko manāma smaida atblāzma. Tikai pēc šīs ironijas uguntiņas iemācos atšķirt, kad viņa runā nopietni un kad iekšēji pasmaida. Arī par sevi.
Trīs skaistas “disertācijas”
Saulcerītes kundze Sērenē dzīvo jau 29 gadus. “Šurp emigrēju no Rīgas,” stāsta viņa. “Vispirms iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā. Māsas mācījās Latvijas Universitātē, un biju pārliecināta, ka tādus pļāpu gabalus kā valodas, vēsturi vai ģeogrāfiju es nemūžam nevarēšu nokārtot. Izlēmu: būšu zinātniece, strādāšu institūtā! Izstudēju agronomiju, sāku strādāt Zemkopības zinātniskajā institūtā Skrīveros. Mums iedeva dzīvokli Aizkrauklē, toreizējā Stučkā. Vīram Arvilam drīz piedāvāja agronoma darbu Sērenes kolhozā, un mums apsolīja tur uzcelt māju. Tā arī te nokļuvām.”
Patlaban viņa ir teritorijas plānotāja Jaunjelgavas novada domes attīstības un projektu nodaļā.
Jubilāre atzīst: lai gan darbs visu mūžu bijis saistīts ar zemes lietām, lauku dubļus viņa ne brīdi nav bridusi. Arī laukos sapņoja kļūt par zinātnieci un pat iestājās aspirantūrā. “Nepabeidzu, un zinātnieces grāda man nav, toties man ir trīs skaistas disertācijas — dēli,” nosmej viņa. Jānim ir 34, Edgaram — 33, Tomam — 30 gadu.
Saulcerīte atminas: “Mums ir zemnieku saimniecība, agrāk audzējām puķes, dārzeņus siltumnīcās un uz lauka. Vasarās bērni mums bija galvenais darbaspēks. Šī iemesla dēļ dēliem ļoti gribējās iet uz skolu. Ļoti! Mēs visi kopā mērķtiecīgi esam tiekušies, lai bērniem būtu laba izglītība, lai viņiem nevajadzētu strādāt smagos lauku darbus.” Jānis un Edgars izstudēja finanšu un ekonomikas jomu, Toms ir farmaceits, un viņi visi trīs dzīvo un strādā Rīgā.
“Esmu priecīga, ka viņi nebrien lauku dubļus, ka viņiem visiem ir sava stabila vieta. Pilsētā. Tur ir vieglāk dzīvot — es to zinu! Cilāt pildspalvu un pelnīt naudu ar mēli ir vieglāk nekā ik dienu darīt smagos lauku darbus. Jā, arī laukos ir darbs, bet, lai tiktu strādāt kādā valsts iestādē, kādam ir jānomirst, lai vieta atbrīvotos. Nevar cilvēkiem likt strādāt līdz tik lielam pensijas vecumam un vēl brīnīties, ka jaunie aizbrauc prom!”
Trīs mammu aizsegā
Saulcerītes kundzei ir pieci mazbērni — trīs mazdēli un divas mazmeitas. Viņa izlabo: kopā vispār deviņi! Jāskaitot klāt arī māsu mazbērni.
“Ja saka, ka katram cilvēkam uz pleca sēž viņa sargeņģelis, tad man ir divi reāli cilvēki, kas mani sargā — vecākās māsas Sniedze un Sarmīte. Mēs visu laiku esam cieši dzīvojušas, bet tikai tad, kad mamma nomira, apjautu, ka patiesībā man visu mūžu bijušas trīs mammas. Tās divas vēl joprojām ir man blakus. Viņas izies caur uguni un ūdeni, lai mani sargātu.” Visām trim māsām ir gada vecuma starpība.
“Es patiešām esmu laimīga!” saka jubilāre. “Piekrītu dzejniekam Imantam Ziedonim, ka tādas vienas lielas laimes jau nav, tā sastāv no mazām. Ikdienas laimītēm. Man blakus joprojām ir tuvi un mīļi cilvēki. Mani un māsu bērni visi ir Latvijā, un man nav jāskrien pa pasauli meklēt savus mazbērnus. Mēs esam šeit, un tā ir nenovērtējama lieta. Bērni ir mana bagātība! Es zinu, ka viņi mani nekad neatstās nelaimē. Zinu, ka mana ģimene mani allaž centīsies saprast, un es varu uz viņiem paļauties.”
Vecmamma var!
Saulcerīte atklāj, ka ar dēliem viņai ir labas attiecības, un aizdomājusies piebilst: “Ja man ļautu dzīvot otrreiz, es daudz vairāk sargātu savus bērnus…” Viņa atzīst, ka dēli reizēm ir neizpratnē — kur pazūd viņas stingrība, kad ir runa par mazbērniem?
Par šo tēmu viņai ir daudz stāstu, un viņa iesmejas: “Reiz vedekla aizrāda mazdēlam Oskaram: vecmamma nevar tev atļauties visu, ko tu gribi!” Oskars atbild: “Var gan! Viņai ir divi maki!” “Jā, tā arī ir — vienā makā ir alga, otrā — ienākumi no dārza. Kad ar mazbērniem braucam uz veikalu, tad tā ar vērienu tērējam no tā otrā maka!” iesmejas viņa. Mazbērni viņu parasti dēvē par vecmammu, taču tajās reizēs, kad citi pieaugušie nav pierunājami, mazbērni vēršas pie vecmammas: “Saučukiņ, ar tevi var sarunāt?” “Nē, neesmu vājais posms ģimenē, taču — jā, ar mani var sarunāt!” paskaidro vecmāmiņa.
“Kad dēli auga, aizdomājos — kā būs, kad man būs vedeklas? Tagad jāsaka: kā man ir palaimējies ar viņām!” atklāj jubilāre.
Būt piemīlīgai nesanāk
“Neskatoties uz to, ka man ir šausmīgs raksturs, man ceļā pagadījies ļoti daudz labu cilvēku,” saka viņa. “Nu kaut vai kaimiņi! Starp citu, visdrošākā mājas atslēga ir labi kaimiņi. Lai kur mēs aizbrauktu, zinu, ka kaimiņi mūsu pagalmu pievaktēs, uzmanīs, kas tur iebraucis. Viņi allaž paprasa: “Vai tev viss kārtībā? Pāris dienu neesmu tevi redzējusi.” Tas ir tik nozīmīgi.”
Kad jautāju, kāda viņa ir pēc rakstura, Saulcerīte saka: “Man ļoti gribētos būt maigai un piemīlīgai! Ļoti bieži sev nosolos, ka tāda būšu. Bet — man kaut kā nesanāk! Es varu palikt slima tikai tāpēc, ka nepasaku to, ko domāju!” ar tikko saklausāmo ironiju saka viņa. “Mēle ir mans ienaidnieks — tas ir vairāk nekā skaidrs. Un ir tikai divas iespējas — vai nu es patīku, vai nepatīku. Mēreno pa vidu nav.”
“Pēc horoskopa esmu vispozitīvākā zīme — Mežāzis,” saka viņa. “Ja apkārtējie pacenšas, ar mani var labi sadzīvot. Mani kaitina iztapība un aizmuguriska rīcība, nelietīgi ir iedurt otram dunci mugurā. Taču es nedzīvoju ar domu, lai kādam ieriebtu. Ja kādreiz tā ir sanācis, tas nav bijis tīšām. Uzskatu, ka katram pašam jāsadzīvo ar savu sirdsapziņu. Esmu luterāne un zinu, ka tas viss, ko šajā dzīvē būšu sastrādājusi, man būs jāņem līdzi tajā dienā, kad stāšos tā Visaugstākā priekšā. Jā, man jau ir tie gadi, kad par šādām lietām sāc domāt,” iesmejas viņa.
Plāns pensijai un nākotnei
Vai jubilārei ir kāds vaļasprieks? “Dziedāšana,” saka viņa. Dzied abi ar vīru: Saulcerīte — sieviešu korī “Daudzeva”, Arvils — jauktajā korī “Vīgante”.
“Vēl es atpūšos, ārdoties pa dārzu,” nosaka viņa. “Vairāk audzēju praktiskākas lietas, jo ar puķēm daudz darba. Man ir tikai tādas puķes, kuras iestādu un pasaku, ka ir jāaug! Kuras ir gudras, izdzīvo, pārējās — pašas vainīgas. Starp citu, man jau ir pensijas plāns! Kad aiziešu pensijā, tirgū pavasaros pārdošu stādus un puķes, tad zemenes, esmu jau ieaudzējusi vairākas šķirnes. Ja viss ritēs pēc plāna, pēc pieciem gadiem mani katru dienu varēsiet satikt tirgū!”
Vai nākotnei ir vēl kāds plāns? “Es gribētu tā skaisti novecot,” saka jubilāre. “Lai līdz sirmam vecumam man būtu vesels saprāts. Lai es nebūtu par apgrūtinājumu citiem. Lai līdz mūža galam man blakus būtu mans vīrs un mēs abi sēdētu uz terases un dzertu tēju. Gribētu redzēt izaugam mazbērnus…”
“Jā, dzīvots ir daudz, taču es vairāk domāju par to, cik man vēl atlicis?” nosaka viņa. ◆
