“Kāpēc Jaunjelgavas novada domes darbinieki ēd trūcīgajiem domāto zupu? To viņiem pat pieved klāt! Un vai viņi par zupu maksā? Varbūt dome maksā?” redakcijai jautā kāda jaunjelgaviete.
Nosalušie arī grib!
“Es strādāju kādā Jaunjelgavas uzņēmumā, vēsās telpās, aukstajā laikā esam nosaluši, varbūt mums arī var atvest siltu zupu? Domes darbinieki saņem daudz lielāku algu nekā mēs, vai tad viņi nevar atļauties paēst kafejnīcā? Esmu dzirdējusi, ka viņiem ved arī dārgo Sērenes maizi, ko ēst pie zupas! Un kāpēc zupu dod arī sabiedriskajos darbos strādājošajiem? Varbūt arī mēs varētu aiziet uz zupas virtuvi paēst?”
“Domē cilvēki jūtas kā mazi karalīši. Novadā ir tik daudz trūcīgu cilvēku, kuri arī gribētu paēst siltu zupu, bet viņi dzīvo tālu no centra un uz zupas virtuvi nevar aiziet. Varbūt arī viņi var pasūtīt zupu uz mājām? Ja jau domnieki izmanto bērnudārza resursus, tad kāpēc arī mēs nevarētu?” redakcijai jautā kāda cita Jaunjelgavas iedzīvotāja.
Vāra divos katlos
“Žēl, ka to, kas ir labs, cilvēki vienā mirklī var padarīt par sliktu,” saka Jaunjelgavas novada domes sabiedrisko darbu koordinatore Vanda Censone. Viņa uz zupas virtuvi bijušajās “Lattelecom” telpās ēdienu ved mazturīgajiem iedzīvotājiem, to izdala līdzpaņemtos traukos. “Sērenē ceptās maizes mums nekad nav, cilvēki ēd “Druvas” maizi,” viņa stāsta. “Kad cilvēki saņem pabalstus, visi neatnāk, un dažreiz zupa paliek pāri, tad to dodu sabiedriskajos darbos nodarbinātajiem, jo arī viņi ir mazturīgi. Zupu taču ārā neliešu. Kad trūcīgo ģimenēs no skolām mājās sabrauc bērni, tad zupas visiem atkal pietrūkst. Zupu vāra bērnudārzā “Atvasīte”, tomēr trūcīgajiem domāto zupu uz domi nevedu. Trūcīgajiem zupu vāra vienā katlā, bērnudārza bērniem — citā, un to ēd arī bērnudārza darbinieki. Uz domi esmu vedusi zupu no bērnudārzam domātā katla — no zupas virtuves līdz domei nav tālu, ir pa ceļam. Kāpēc gan nepalīdzēt, ja cilvēki lūdz? Pašvaldības iestāde vien ir, turklāt ne jau visi domes darbinieki zupu pasūta, vedu tikai kādas sešas septiņas porcijas. Par zupu viņi bērnudārzam maksā paši. Reiz pēc kādas ģimenes ārstes lūguma zupu aizvedu uz mājām vecai, slimai, guļošai sievietei, kura pati nevar nekur aiziet — žēl cilvēka, ja lūdz, jāpalīdz. To darīju no laba prāta. Ja veci, slimi un trūcīgi cilvēki nevar aiziet uz zupas virtuvi un vēlas, lai viņiem ēdienu regulāri ved uz mājām, viņiem jāvēršas domē. Lai tur izlemj, vai viņiem zupu vest uz mājām. Es jau neesmu ne zupas vārītāja, ne lēmēja, tikai to izdalu. Bērnudārzs ir pašvaldības iestāde un privātuzņēmumiem zupu nevārīs. Ja kāda uzņēmuma strādnieki vēlas ēst siltu ēdienu, domāju, var sarunāt kādā kafejnīcā, lai izvāra.”
Nekad nav
vesta
“Trūcīgajiem domātā zupa uz domi nekad nav vesta,” apgalvo bērnudārza “Atvasīte” vadītāja Raisa Bataraga un medicīnas māsa Ruta Onužāne. Bērnudārza bērniem ir sava ēdienkarte un prasības, trūcīgo katlā liek ko citu.
“Vai uz domi ved bērnudārza audzēkņu zupas porcijas?” jautā kāda jaunjelgaviete. Raisa Bataraga skaidro, ka gan bērnudārza, gan domes darbinieki līdz šim ēduši pieaugušo porcijas, un viena maksā no 23 līdz 25 santīmiem. Viņa ir pārsteigta par sacelto ažiotāžu — zupa uz domi tiekot vesta tikai apmēram mēnesi, gribēts, kā labāk, tomēr iznācis citādi. Arī Jaunjelgavas novada domes izpilddirektors Jānis Dimitrijevs apgalvo, ka domnieki trūcīgo zupu nekad nav ēduši un viņš personīgi iespēju pusdienās ēst no bērnudārza atvesto zupu nav izmantojis. Lai ažiotāža beigtos, viņš izdevis rīkojumu, kas turpmāk aizliedz zupu no bērnudārza piegādāt domei. “Nodrošināt, lai pirmsskolas izglītības iestādē “Atvasīte” iegādātie pārtikas produkti un preces tiktu izlietotas vienīgi ēdināšanas pakalpojumu sniegšanai “Atvasītē”, izņemot tās pārtikas preces un produktus, kurus “Atvasīte” iegādājas zupas virtuves vajadzībām,” teikts rīkojumā.
