Koknesiešu Mirošņiku uzvārds zinātājiem saistās ar autosportu. No paaudzes paaudzē tiek pārņemta interese par tehniku un ātrumu. Sanita Mirošņika ir mamma astoņgadīgajam Emīlam, kurš aizvadītajā sezonā Latvijas čempionātā mini bagijos izcīnīja 3. vietu. Kamēr Emīls gatavojas startēt vecākajā grupā, uz viņa braucamajiem jau pretendē divgadīgie brāļi.
Ekskursijās — ziemā
— Kā sākās autosporta tradīcijas jūsu ģimenē?
— Autosporta saknes mums ir ģimenē. Vīratēvs Aivars Mirošņiks 90. gados brauca ar lielajiem bagijiem. Vīrs Didzis tajā laikā mācījās sākumskolā un uz sacensībām devās kopā ar viņu, lai atbalstītu. Ar laiku Didzis no sava tēva ir guvis neaptverami daudz zināšanu un iemaņu par tehniku. Nezinu, vai ir kas, ko viņi neprot, ceru, ka šīs zināšanas un prasmes pārņems arī Emīls un viņa jaunākie brāļi.
Emīls pieteicās laikā, kad studēju. Atceros, kad braucu uz pirmo sonogrāfiju, ar mani kopā bija māsa un, ieraugot pirmo bildīti, izteica salīdzinājumu, ka bērniņš būs motociklists, jo izskatījās, ka viņš rokās tur stūri. Starp citu, arī autovadītāja apliecību ieguvu laikā, kad biju gaidību septītajā mēnesī.
Sākumā uz sacensībām braucām kā skatītāji, mums ne prātā nebija doma vai mērķis pie stūres sēdināt Emīlu. Pirms dažiem gadiem vīrs bija mehāniķis braucējam Edgaram Elstam. Kādās sacensībās ievērojām mini bagijus un nolēmām pamēģināt. Emīlam bija pieci gadi, kad startēja pirmajās sacensībās Latvijas čempionātā “Pilskalnu” autotrasē. Vēl tagad atceros tās sajūtas, kad viņam bija pirmais starts. Rokas un kājas trīcēja, bet Emīls to visu uztvēra ļoti mierīgi.
Pirmajā gadā “taustījāmies”, iepazinām mini bagiju, Emīls apguva nepieciešamās pamatzināšanas, lai piedalītos sacensībās. Nākamajā gadā Emīla braukšanas prasmes jau bija krietni uzlabojušās, kā arī Didzis pats sāka būvēt motoru un veikt citus tehniskos uzlabojumus, līdz ar to varējām pietuvoties labāko trijniekam. Visveiksmīgākā bija 2019. gada sezona, kad Latvijas čempionātā dēls izcīnīja 3. vietu.
Līdz šim startēt mini bagiju klasē varēja no pieciem līdz 10 gadiem. Tad bija tukšums līdz 12 gadu vecumam, kad bērni var braukt ar “litrīgajiem” salonauto. Šogad Autokrosa federācija ieviesusi jaunu “Junior Xtreme” klasi, kurā bērni varēs startēt no 10 gadu vecuma. Tie ir līdz šim zināmie B600 bagiji, taču ar ierobežotiem motora apgriezieniem.
— Autosports ir dārgs prieks. Nākas no kaut kā atsacīties?
— No malas varbūt šķiet, ka tāda maza mašīnīte kā mini bagijs lielus līdzekļus neprasa, bet tā nav. Piemēram, Emīla bagijam ir trīs riepu komplekti — dubļiem, asfaltam un riepas ar radzēm. Jaunas riepas sacensībām pirms diviem gadiem mums atgādāja no Čehijas, jo Latvijā tādas iegādāties nevarēja. Viens riepu komplekts maksā aptuveni 300 eiro, nemaz nerunājot par konkurētspējīgu motoru. Bagija motors reizēm nokalpo tikai vienas sacensības. Aizvadītajā sezonā mums “aizgāja” trīs motori. Kopējās izmaksas sezonas laikā mērāmas tūkstošos. Tehnika nav pielūdzama. Tā vai nu iet, vai neiet. Arī degvielas izdevumi ir lieli, lai nokļūtu uz sacensībām un atpakaļ.
Varētu teikt, ka autosports ģimenē ir prioritāte. Ja sezonas laikā mums jāizvēlas doties uz akvaparku vai citu izklaides vietu, priekšroka būs autosportam.
Reiz Emīlam piedāvāju sacensību vietā braukt uz Dinozauru parku, uz ko viņš atvaicāja: “Tad “gonkas” nebūs?” Izvēle bija ātra, un toreiz mājās no Lietuvas atgriezāmies ar 1. vietas kausu! Izklaides braucieni un ekskursijas mūsu ģimenē ir ziemas sezonā.
Sapnis — startēt
sacensībās ar dēlu
— Kā sagatavojaties sacensībām?
— Aktīvajā sezonā īsti treniņi nesanāk, jo sacensības ir gandrīz katrā nedēļas nogalē. Ja bagijam salikts jauns motors vai veikti citi uzlabojumi, tad braucam notestēt uz Māra Riekstiņa pašizveidoto piemājas trasi vai “Pilskalnu” autotrasi. Kad sezona beigusies, tad braucam trenēties ar kartingiem.
Autokrosā braucējam svarīga ir roku izturība un spēks, īpaši, ja jābrauc slapjā trasē. Tad ir grūtāk novaldīt bagiju, lai neizslīdētu no trajektorijas. Vieglatlētikas treneris Viktors Ņuhtiļins ieteica vingrinājumus, kas jāveic, lai trenētu roku spēku.
Mazajiem braucējiem svarīgi zināt karogu nozīmi. Ir jāizprot, kā rīkoties, ja tiesnesis postenī ir pacēlis dzeltenu, sarkanu, zilu vai baltu karogu. Emīlam ar to nav problēmu, teoriju atkārtojam pirms katrām sacensībām. Tā kā sasniegumi nav atkarīgi vien no paša braucēja spējām, bet arī tehnikas, darbošanās garāžā notiek katru dienu, pat vēlās vakara stundās. Ir dienas, kad tur satiekas četras paaudzes — Emīls, viņa tētis, vectēvs un vecvectēvs. Katram ir savas idejas, kādi uzlabojumi jāveic, tiek spriests, kas darīts pareizi un kas nē.
— Pati esi sēdusies pie bagija stūres?
— Nē, nav sanācis, bet man ļoti gribētos. Un ne gluži pie bagija stūres, bet salonauto. Nedomāju piedalīties Latvijas čempionātā, bet varbūt, ja viss saliksies, kā vajag, varētu šogad piedalīties reģionālajās sacensībās Lietuvā dāmu klasē, kur veiksmīgi startē arī Dace Rozenštama no Bebriem.
Vīrs vairāku gadu garumā gatavo sev B6000 bagiju, tautā zināmu kā “krokodilu”. Viņam ir sapnis kopā ar dēlu startēt vienās sacensībās. Ģimenē aug vēl divi mazi brālīši — dvīņu puikas, kuriem aprīlī apritēs divi gadi. Tad nu pēc pāris gadiem braukt gribētāju skaits varētu pieaugt.
— Vai viegli saglabāt sievišķību tik vīrišķā sportā?
— Autosports nav tikai vīriešiem! Ar nepacietību gaidu jauno sezonu. Man patīk brīvā atmosfēra, gaļas cepšana vakaros pirms sacensībām, sarunas ar citiem sportistiem un viņu ģimenēm. Motoru rūkoņa, dubļi un putekļi piederas pie lietas. Cilvēki apkārt ir patiesi, atbalstoši un entuziasma pilni. Visi apzinās, kur atrodas, tas nav skaistumkonkurss. Pati arī vairākas reizes esmu piedalījusies skrūvēšanas procesā sacensību dienā, nebaidos sasmērēties. Vīrs smejoties saka, viņam šķiet, ka es pati drīz varēšu sākt skrūvēt, jo šo gadu laikā no sarunām vien saprotu, kā darbojas motors. Par ritošo daļu jau sen vairāk vai mazāk viss skaidrs.
Apmet kūleni
— Vai ir uztraukums, vērojot dēlu braucam trasē?
— Apbrīnoju, ka trasē Emīls emocionāli ir gatavs jebkam. Pirmais kūlenis piedzīvots aizvadītā gada 1. posmā Brenguļos. Tas bija briesmīgs kūlenis, pēc finiša karoga viņš pārāk strauji sabremzēja, viņu sanesa valnī, un apmeta divus kūleņus. Bagijs palika uz jumta, un parādījās dūmi. Man tajā brīdī apstājās sirds un visa dzīve gar acīm paskrēja. Dažu sekunžu laikā klāt bija mediķi, tiesneši un tētis. Tas viss notika tik ātri! Skrēju lejā uz trasi, pretī nāca tiesnesis un teica: viņam viss ir kārtībā, galvenais — pati viņu nesabiedē, domā, ko viņam saki! No piedzīvotā visa trīcēju, pieskrēju pie viņa un, mēģinot noturēt pozitīvo noti, kā ieteica tiesnesis, drebošā balsī jautāju: “Emīluci, kā tu šito dabūji gatavu?” Ejot nost no trases, Emīls māja skatītājiem, kuri viņam aplaudēja un uzgavilēja.
Drošības prasības autosportā ir ļoti augstas. Spēkrata, drošības jostu un sportista ekipējuma atbilstība prasībām tiek pārbaudīta katrās sacensībās no rīta, kad norisinās tehniskā apskate. Nevienu nepielaidīs startam, ja kāda no šīm lietām neatbildīs prasībām. Un trasē vienmēr ir neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde.
Tomēr, lai cik droši tas būtu, sajūtas ir ārprātīgas. Tas ir mātišķs reflekss, ko nevar ietekmēt. Ja parasti pēc brauciena Emīls ar pārējiem bērniem skrien un dauzās, toreiz viņš rāmi sēdēja uz krēsla un šūpināja kājas. To es nekad neaizmirsīšu. Prasīju, vai viņš vēl gribēs braukt, Emīls pacilātā tonī pārliecinoši atbildēja: “Jā!” un uz nākamo kvalifikācijas braucienu jau bija ierindā.
Dūmi parādījās no tā, ka kūleņu laikā uz karsta izpūtēja nokļuva neliels daudzums eļļas, kas sāka kūpēt, tieši tas situāciju padarīja patiešām dramatisku.
Pēc šī gadījuma Emīlam bija kaudze jautājumu. Visu izrunājām. Tētis viņam izskaidroja, kā rīkoties dažādās situācijās, ja kas līdzīgs atgadās.
Arī šajā sezonā Emīlam gadījās apmest kūleni gaisā, veiksmīgi piezemējoties uz riteņiem. Tobrīd viņu trasē neredzēju, jo skatpunktu nosedza trases vidū esošie uzkalniņi, vien dzirdēju, kā komentētājs saka: “Un Mirošņiks uzmet kūleni!” Sirds pamira, un tad atkal dzirdu balsi: “Viņš mēģina braukt.” Pabraukt gan vairs nevarēja, bagijs bija cietis, bet pašam viss bija kārtībā. Uztraukums ir katrās sacensībās. Priecājos, ka Emīlam šādā vecumā ir veselīga attieksme pret sportu. Viņš prot koncentrēties un uz starta iet ar pareizo noskaņojumu. Reizēm viņš startēt dodas ar frāzi: “Nu būs vai nebūs kūlenis?”, tad tētis saka: “Emīl, šoreiz iztiksim bez kūleņiem, labi?”
— Cik nozīmīgs ir sponsoru atbalsts?
— Lielākoties sports balstās uz ģimenes entuziasmu. Bet jebkura atbalstītāja pienesums ir jūtams atvieglojums. Mūsu pirmais atbalstītājs ir uzņēmums “ATTA Print”. Fanu krekliņi, dažādas uzlīmes un mūsu jaunais dizains spēles “Minecraft” stilā, par ko šobrīd jūsmo Emīls un mazie autosporta apmeklētāji, ir tapis, pateicoties tieši viņiem!
Palīdzība no gaisa nekrīt, ir jāiet un jārunā. Neviens ar naudu pakaļ neskrien. Un nauda “uz rokas” vai kontā arī nav tas, ko mēs gaidām. Piemēram, kā viena no lietām, ko mūsu atbalstītājs “ROTOTEH” sponsorējis, ir riepas. Tas nenozīmē, ka viņiem tādas ir, bet viņi palīdz tās iegādāties.
— Vai atliek laiks arī sev?
— Jā, man ir laiks sev. Cik nu to laiku vajag sev, labāk to pavadu kopā ar bērniem un mīļajiem. Nereti man vaicā, kā var tikt galā ar dvīņiem. Tāpat kā ar vienu, tikai reiz divi. Emīls kā lielais brālis palīdz, paspēlējas, pakaujas — kā jau brāļi. Man patīk lasīt grāmatas, lai gan pēdējā laikā nav sanācis izbrīvēt tam laiku. Jau gandrīz piecus mēnešus strādāju Kokneses sporta centrā. Neesmu pārgurusi darbā un īgna atnāku mājās. Esmu no tiem cilvēkiem, kam no sirds patīk tas, ko daru. Sporta centrā ir lielisks kolektīvs un direktors. Uz darbu dodos ar prieku un neskatos pulkstenī, skaitot, cik stundu atlicis līdz darba dienas beigām.
— Jaunākās atvases arī sēdīsies pie stūres?
— Labs jautājums. Situācija izveidojusies tāda, ka mums šobrīd garāžā ir tieši trīs mini bagiji, lai gan visiem trim nesanāktu uz starta taisnes stāties kopā, jo Emīls jau sēdēs “Xtreme” bagijā. Bet, ja mazākie būs braucēji — uz priekšu, iespēja būs, atbalstīsim! Vīrs varēs pārvākties uz garāžu. ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Sanita Mirošņika.
Dzimšanas laiks un vieta: 1991. gada 19. septembrī, Aizkraukle.
Nodarbošanās: Kokneses sporta centra sporta darba organizatore.
Izglītība: Latvijas Lauksaimniecības universitātē studējusi komercdarbības un uzņēmuma vadības programmā.
Ģimene: vīrs Didzis, dēli Emīls, Mārtiņš un Matīss.
Vaļasprieki: autosports, lasīšana.
