Alīna (28) un Mārtiņš (23) kopā bija nepilnus trīs gadus. Tas ir laiks, kad “rozā brilles” lielākoties ir nokritušas un otra cilvēka eņģeliskais tēls kļuvis cilvēciskāks vai atklātas tādas īpašības un paradumi, kas nepavisam nav pieņemami.
“Nevarētu teikt, ka visu šo laiku neredzēju, cik ļoti Mārtiņam patīk ekstrēmas izklaides, bet pēdējais gājiens bija punkts mūsu attiecībām,” stāsta Alīna. “Ar Mārtiņu iepazinos klubā. Slaids, atlētisks, pievilcīgs — iepatikās uzreiz. Sākām satikties. Kad uzzināju viņa vecumu, satraucos, jo viņš par mani bija piecus gadus jaunāks, bet, tā kā viņam bija vienalga, ātri nomierinājos. Pirmais gads bija lielisks — tikšanās kafejnīcās, klubos, pastaigas parkos un kopīgi braucieni uz jūru, romantiski saulrieti, mīļas dāvaniņas, ziedi un citi uzmanības apliecinājumi. Komplimenti bira kā no pārpilnības raga, tas manai pašapziņai ļāva gluži kā garajai pupai izaugt līdz mākoņiem. Pateicoties Mārtiņam, iemīlēju sevi vairāk kā jebkad, un arī draugu un kolēģu attieksme glaimoja. Jutos skaista, gudra un stipra. Viss pamazām mainījās, kad sākām kopdzīvi. Otrā gada laikā pazuda visas jaukās un skaistās lietas. Izrādījās, viņam patīk iedzert, un viena no viņa sliktākajām īpašībām ir bezatbildība. Visbriesmīgākā tās izpausme bija viņa neizskaidrojamā vēlme braukt reibumā. Turklāt braukt ātri. Tiklīdz viņš iedzēra, tā nespēja savaldīt savu kāri sēsties pie stūres. Tad arī uzzināju, ka autovadītāja apliecību viņam atņēma tikai nedēļu pēc tās iegūšanas. Apliecību atguvis, viņš regulāri brauca dzēris, brīnos, ka viņam vienmēr paveicās negadīties ceļā policijai.
Pirms kāda laika sastrīdējāmies, es aizgāju uz darbu, bet, kad atgriezos, savu automašīnu pagalmā neredzēju. Sapratu, ka Mārtiņš to paņēmis, kaut es viņam, kopš viņš sasita savu mašīnu, to biju aizliegusi. Mēģināju viņam piezvanīt, bet Mārtiņš neatbildēja. Kāds viņa draugs, kuru izdevās sazvanīt, teica, ka redzējis Mārtiņu krietni iereibušu pie mana auto stūres. Kad vairākas stundas man Mārtiņu neizdevās sazvanīt, devos uz policiju un pateicu, ka man nozagts auto. Pēc pāris stundām viņu pamanīja kāda ekipāža, bet Mārtiņš veiksmīgi izlavierēja pa mazajām ieliņām, viņam izdevās brīdi izslīdēt no policistu redzesloka un nozust bārā, kurā viņš parasti iedzēra ar draugiem, ātri pasūtīt kokteili, un tad jau fakts, ka viņš brauca iereibis, nebija pierādāms. Atsaucu savu iesniegumu, sakot, ka automašīnu, man nezinot, paņēmis mans draugs. Pēc šī notikuma Mārtiņa mantas noliku aiz dzīvokļa durvīm. Lai kā viņš lūdzas un zvēr, ka viss mainīsies, neticu viņam. Šīs man bija otrās nopietnās attiecības, bet — atkal neveiksmīgas.”
