Kad dzirdu vārdu “volga”, prātā vispirms nāk plaši ūdeņi. Šoreiz gan nav runa par Krievzemes upi, bet par vienu no padomju laika raksturīgākajiem simboliem — automašīnu GAZ jeb vienkārši sauktu “Volga”, kura tieši šajās dienās svin 50 gadu jubileju.
Kad dzirdu vārdu “volga”, prātā vispirms nāk plaši ūdeņi. Šoreiz gan nav runa par Krievzemes upi, bet par vienu no padomju laika raksturīgākajiem simboliem — automašīnu GAZ jeb vienkārši sauktu “Volga”, kura tieši šajās dienās svin 50 gadu jubileju. Par godu šim notikumam Antīko automobiļu klubs rīkoja ralliju “Zelta rudens — Volgai 50”. Ap 30 šīs markas automašīnu no Rīgas un citām vietām devās uz Koknesi. Vērojot automašīnas, kas ar sarkanu neļķi pie vējstikla traucās pretī zeltītajam rudenim, radās pārliecība, ka “Volga” savu nozīmīgumu nav zaudējusi arī šodien.
Spēkrats ar eiropeiskiem “vaibstiem”
Saskaņā ar vēsturiskiem datiem par oficiālo “Volgas” dzimšanas dienu var uzskatīt 15. oktobri, jo tieši šajā datumā 1956. gadā pirmais auto GAZ—21 “noripoja” no Gorkijas autorūpnīcas konveijera. Automašīnas galvenais konstruktors bija Aleksandrs Ņevzorovs, bet dizaina speciālists — Ļevs Jefremovs, kuram veiksmīgi izdevās savienot spēkratā amerikāniskos un eiropeiskos “vaibstus”. “Volgas” vecākā “māsa” bija “Ford Customline”.
Sākotnēji “Volgas” ražoja gan ar mehāniskajām, gan automātiskajām ātrumkārbām. Tomēr praksē “automāts” pievīla vismaz 700 auto īpašnieku, kuri daudz laika patērēja tā remontam. Tādēļ no 1958. gada automātiskās ātrumkārbas “Volgām” vairs neierīkoja.
1959. gadā konstruktori atteicās arī no centrālās eļļošanas sistēmas, kas ar viena pedāļa palīdzību novadīja eļļu 19 punktos, bet atstāja aiz automašīnas pamatīgus eļļas traipus.
Briedis izrādās bīstams
Pirmajā pusgadā “Volgām” pielāgoja “Pobedas” dzinējus. Trīs gadus virsbūvei izmantoja beļģu tēraudu, ko padomju ķīmiķi speciāli apstrādāja, nodrošinot labu aizsardzību pret koroziju. Pirmā izlaiduma “Volgas” bija ar zvaigzni uz priekšējā hromētā režģa. Šī noformējuma idejas autors ir maršals Georgijs Žukovs. Šādu automašīnu saražoja 31 tūkstoti.
1958. gadā sāka ražot modernizēto “Volgas” modeli ar 2455 kubikcentimetru dzinēju, kura jauda bija 70 zirgspēku. Tajā pašā gadā Briseles autoizstādē “Volga” saņēma galveno godalgu — “Grand Prix”. Kopš 1962. gada uz auto motora pārsega vairs nelika vienu no šīs automašīnas populārākajiem simboliem — brieža figūru. Tā izrādījās bīstama avārijās. Toties no 1962. gada ierīkoja priekšējā stikla mazgātāju un … dubļu gumijas. Mainīja arī radiatora noformējumu — “rupjo” resti aizstāja “smalkā” ar 36 elementiem. Automašīnas dzinēja jaudu palielināja līdz 75 zirgspēkiem.
Ierīko pat kondicionieri
Pēdējo nozīmīgo “Volgas” modernizāciju, nemainot ārējo izskatu, veica 1964. gadā, kad automašīnai ieviesa vairākus tehniskus uzlabojumus, arī priekšējo sēdekļu konstrukcijā.
Līdz 1970. gadam saražoja 638 875 “Volgas”. Vairāk kā pusi — apmēram 75 procentus no tām — eksportēja uz 75 pasaules valstīm. Pavisam bija 53 “Volgas” modifikācijas. Piemēram, GAZ—21A10 bija domāta tropu valstīm, un šo automašīnu aprīkoja ar diviem radiatoriem un kondicionieri. Viseksotiskākā bija GAZ—23, kas bija paredzēta Valsts drošības dienestam. Šai automašīnai bija “Čaikas” dzinējs. Pavisam saražoja 603 “čekas” mašīnas. Uz dažām valstīm eksportēja “Volgas” arī ar dīzeļdzinējiem.
1970. gada 15. jūlijā no rūpnīcas izbrauca pēdējā GAZ—21 melnā krāsā, kura taisnā ceļā devās uz rūpnīcas muzeju.
“Volga” kļuva arī par vairāku padomju filmu galveno varoni. Turklāt šī automašīna iemiesoja daudzu padomju cilvēku sapni par pārticību, un viņi par to bija gatavi maksāt lielu naudu. Arī tagad nekas nav mainījies — “Volga” ir un paliek īpaša. Gluži kā agrāk to var atļauties iegādāties retais.
Droši un ar mīlestību
To, ka arī šodien “Volga” ir ekskluzīva lieta, apstiprināja Antīko automobiļu kluba pārstāvis un viens no šī rallija organizatoriem Ainārs Pāvulāns. Viņš ar šīm automašīnām saistīts jau 15 gadu.
— Man vienmēr patikusi antīka tehnika. Tagad manā kolekcijā ir astoņas padomju laikā ražotas automašīnas, no tām vairākas “Volgas”. Nepārspējama, protams, ir vecākā šīs markas automašīna, kas ražota 1957. gadā un joprojām ir labā tehniskā kārtībā. Interesanta ir arī GAZ—22 — universālais modelis, kādas izgatavoja nelielā skaitā, un tās savulaik varēja atļauties iegādāties nedaudzi — augsti priekšnieki. Protams, ikdienā es lietoju arī mūsdienīgās automašīnas, bet labākās taupu tādiem svētkiem kā šie, — piebilst Ainārs Pāvulāns.
Viņš atzīst, ka šodien uz viņiem, padomju automašīnu cienītājiem, dažs, iespējams, raugās ar skepsi. Tomēr tie, kuri mīl tehniku, spēj novērtēt tās patieso vērtību. “Tas ir dzīvesstils un mīlestība,” ar mīļumu noglaudot savas “Volgas” sānus, saka Ainārs Pāvulāns. Arī ģimenes locekļiem tā patīk, jo “Volga” patiesi ir ļoti drošs transporta līdzeklis.
Izmanto kolekcionāra viltību
Vēsturisko 1957. gadā ražoto “Volgu” viņš ilgu laiku meklējis un ieguvis, izmantojot kolekcionāra viltību. Sākumā iepriekšējais īpašnieks nevēlējies to pārdot, bet pēc tam tomēr izdevies viņu pierunāt. Auto remontēts četrus gadus. Lai salabotu visus savus spēkratus, jāiegulda liels darbs. Sagādāt rezerves daļas neesot problēma. Tās autofani meklē tirgos vai arī savstarpēji samaina.
Kāpēc ir svarīgi rīkot šādus pasākumus antīko automobiļu īpašniekiem? Ainārs Pāvulāns stāsta, ka pirmo reizi ko tādu viņi rīkoja pērn un atsaucība bija liela, tāpēc arī šogad nolēmuši to atkārtot. Ideja izrādījās veiksmīga, un kopā ar “Volgu” saimniekiem braucienā devās arī citu antīko automašīnu īpašnieki.
No malas raugoties, šo pasākumu par ralliju gan bija grūti nosaukt, jo tik ņipri kā “ārzemnieces” tās pa ceļu nejoņo. Arī galamērķi visas “Volgas” nesasniedza. Organizatori saprotoši piebilda, ka jāņem vērā “dāmas” cienījamais vecums… Turklāt neviena tehnika nav pasargāta no ķibelēm.
