Skrīverietis Edvīns Reinholds šosezon uzvarēja Aknīstes kausa izcīņā autokrosā amatieriem.
Skrīverietis Edvīns Reinholds šosezon uzvarēja Aknīstes kausa izcīņā autokrosā amatieriem. Ar autosportu viņš aktīvi nodarbojas trīs gadus. Reinholda kungs pēc izglītības ir ceļu un tiltu būvinženieris, taču viņu ļoti interesē arī tehnika.
Paskatās un “iekrīt”
— Kā sākāt nodarboties ar autosportu?
— Interesēties par autokrosu mani pamudināja skrīverietis Andris Lielais. Viņš jau daudzus gadus startē autokrosa sacensībās amatieriem. Reiz viņš palūdza izremontēt viņa sacīkšu automašīnu, jo man padodas tehnikas remonts. Man ir būvinženiera izglītība. Taču vecākiem bija mašīna, vajadzēja palīdzēt to remontēt. Palīdzēju arī radiniekiem labot auto, vēlāk jau pašam bija mašīna. Tā pašmācības ceļā apguvu arī tehniku un iemācījos to remontēt. Šī darbošanās mani ieintriģēja. Aizbraucu līdzi uz sacensībām. Redzēju, ka tur brauc tādi paši vīri kā es un nolēmu mēģināt. Iepatikās, un es “saslimu” ar šo sportaveidu, tāpat kā citi “saslimst”ar medībām vai zveju.
— Vai autokross ir vienīgais sportaveids, ar kuru nodarbojaties?
— Ar sportu aktīvi nodarbojos jau kopš 5. klases. Toreiz skolotājs Andris Eģītis mani ieinteresēja spēlēt rokasbumbu. Labi veicās. Taču traumēju ceļgalus un ar pilnu slodzi spēlēt vairs nevarēju. Laiku pa laikam arī tagad spēlēju futbolu, taču ļoti jāuzmanās. Toties autosports man ir kā radīts. Protams, arī braucot veikli jādarbojas ar kājām, taču slodze tomēr nav tik liela.
Brauc ar opelīti
— Ar kādu mašīnu sacensībās braucat?
— Mans krosa auto ir pārbūvēts “Opel Kadett” markas automobilis. Ar šo mašīnu savlaik brauca arī Andris Lielais, tad tā ilgāku laiku netika izmantota. Tagad ar to braucu es. Mašīnas salonā ir tikai viens sēdeklis un vadības sviras. Tai ir izturīgs drošības karkass, kas pasargā no traumām. “Opel Kadett” standarta motors nav pietiekami jaudīgs, tāpēc tā vietā iemontēts divu litru tilpuma “Opel Vectra” dzinējs.
Sadursmes — ierasta lieta
— Autokrosā braucamais sadursmēs bieži vien cieš. Vai nav žēl?
— Protams, žēl, ja rodas kādi lielāki bojājumi, taču autokrosā bez tā neiztikt. Automašīnu kontaktcīņa ir ierasta lieta. Trase parasti šaura, jābrauc ar pilnu jaudu un nākas “palocīt dzelžus”. Retu reizi izdodas nobraukt tā, ka auto paliek neskarts. Atceros tikai vienu posmu, kurā jau pašā startā izdevās izrauties vadībā un braukt citiem pa priekšu. Taču man ir īsta amatieru mašīna, un es bieži vien startā neesmu pirmais. Citiem braucamie startā ir ātrāki.
— Vai visu remontējat pats?
— Jā. Tad esmu pārliecināts, ka viss izdarīts, kā nākas, un rodas papildu drošības sajūta. Turklāt man patīk remontēt un uzlabot braucamos. Vienīgi degvielas iesmidzināšanas sistēmu pats neņemos regulēt. Tur nepieciešama īpaša pieredze un speciāla aparatūra. Taču man ir draugi, kuri to prot un palīdzēt neatsaka. Protams, automašīnas sagatavošana sacensībām aizņem ļoti daudz laika. Pirms sacensībām parasti trīs naktis paiet garāžā, remontējot automašīnu.
Stūrē arī meita
— Kā ģimene vērtē jūsu aizraušanos ar autosportu?
— Atbalsta, lai gan tas prasa daudz laika un līdzekļu. Sieva un meitas brauc līdzi uz sacensībām un trases malā jūt līdzi. Protams, uztraucas, ja notiek kāda lielāka sadursme. Arī jaunākā meita Ieva jau izmēģinājusi braukt autokrosa sacensībās un ar manu automašīnu, startējot īpašā dāmu braucienā, izcīnīja trešo vietu.
Vēlas pašvaldības atbalstu
— Vai sacensībām īpaši trenējaties?
— Treniņiem bieži vien neatliek laika, un treniņš jāapvieno ar sacensībām. Skrīveros gan ir vieta, kur izmēģinām braucamos. Piemēram, Aknīstē, kur notiek sacensības, šo sportaveidu ļoti atbalsta vietējā pašvaldība. Galvenais — palīdz kopt trasi. Arī Skrīveros ir ap desmit braucēju, kuri ar savām automašīnām startē dažādās
amatieru līgas sacensībās. Būtu labi, ja arī mums vietējā pašvaldība palīdzētu. Ir taču daudz vērtīgāk, ja jaunieši aizraujas ar tehniku, nevis dara sabiedrībai nepieņemamas lietas, kaut vai braukā pa ielām ar mašīnu, kura pat nav tehniskā kārtībā.
Viss par savu naudu
— Kā vērtējat braucēju sagatavotības līmeni amatieru sacensībās?
— Aknīstes trasē tas ir ļoti augsts. Braucēji iemaņu ziņā varētu konkurēt ar tiem, kuri startē profesionāļu līgā. Atšķiras tikai mašīnas. Profesionāļiem tās ir nesalīdzināmi dārgākas. Tur arī “apgrozās” daudz lielāka nauda. Savukārt mums sponsoru nav. Iztiekam tikai ar saviem līdzekļiem. Paši iegādājamies visas rezerves daļas, paši remontējam, paši pērkam eļļas un degvielu. Protams, tas ir dārgs sports, tomēr ļoti interesants. Zinu vairākus, kuri vēlētos sagatavot auto sacensībām, taču nevar to atļauties. Turklāt automašīnas remonts un degviela nav vienīgie izdevumi. Ar krosa automašīnu pa koplietošanas ceļiem braukt nedrīkst. Tāpēc nepieciešams arī treileris, ar ko braucamo nogādāt sacensību vietā un pēc tam pārvest mājās.
Iztrakojas trasē
— Vai braukšana sacensībās ietekmē auto vadīšanas stilu ikdienā?
— Kad trasē esi iztrakojies un piedzīvojis ne vienu vien sadursmi, pa šoseju brauc daudz mierīgāk un ar apdomu. Bieži vien dusmojos uz braucējiem, kuri ikdienā traucas kā negudri. Šķiet, viņi neapzinās, ko dara. Savukārt es savu adrenalīna devu jau esmu saņēmis sacensībās. Turklāt pieredze, kuru iegūsti trasē, lieti noder. Visvairāk ziemā. Zini, ko darīt situācijā, ja automašīnai sākas sānslīde, un, galvenais, proti to novērst. Daudziem teorētiski ir skaidrs, kā šādā situācijā jārīkojas, bet reāli braucējs bieži vien apjūk.
— Kad ieguvāt pirmo godalgu?
— 2003. gada 27. septembrī. Tās bija pirmās sacensības, kurās piedalījos. Nebija pārāk daudz dalībnieku, un man paveicās. Parasti šajās sacensībās piedalās ap 40 braucēju, un konkurence ir liela. Puse no automašīnām priekšpiedziņas, pārējās — aizmugures piedziņas. Šosezon sacensībās priekšpiedziņas klasē Aknīstē startēja 31 automašīna. Daži braucēji gan piedalījās tikai pāris posmos.
Redz tikai karodziņu
— Kādas ir izjūtas, kad tiek dots starta signāls?
— To grūti izstāstīt vārdos. Kad esi uz starta līnijas, redzi tikai trasi un tiesnesi, kurš dos starta signālu, un, protams, karodziņu. Tikai tad, kad veikts pirmais līkums, sāc novērtēt, kur esi un kas darāms. Sadursmēm ar citām automašīnām pirmajā mirklī pat nepievērs uzmanību.
Līdzjutēji uztraucas vairāk
— Vai gadījies piedzīvot nopietnākas sadursmes?
— Divas reizes ar automašīnu esmu apmetis kūleni. Pirmajā mirklī redzi tikai putekļus un vairāk nekā. Uztraukuma tajā brīdī nav. Līdzjutējiem gan. Atceros, pēc pirmā kūleņa, kad automašīna palika guļam ar riteņiem gaisā, sieva teica, ka bijusi ļoti uztraukusies, jo kādu laiku nekāpu no braucamā ārā. Taču izkāpt nav nemaz tik vienkārši. Kamēr apjaut situāciju, atsprādzē drošības siksnas, paiet kāds laiks, kas malāstāvētājiem noteikti ir mokošs.
— Vai mašīnā jūtaties droši?
— Protams. Ir izturīgs drošības karkass, speciāls sēdeklis un drošības siksnas, ķivere. Arī paši sportisti apzinās, ka nedrīkst lieki riskēt. Drošības aprīkojumu pārbauda sacensību organizatori.
Liecas amortizatori
— Vai sacensībās bieži gadās tehniskas problēmas?
— Ir gadījies, ka lūst pusass vai saliecas amortizatori. Trase nelīdzena, tāpēc visvairāk cieš ritošā daļa. Šajā sezonā gan bija tikai viena reize, kad nācās izstāties tehniskas ķibeles dēļ. Vairāk problēmu bija sākumā, kamēr īsti izpētīju, kas un kā jāsagatavo. Detaļas nepieciešamas daudz izturīgākas nekā ikdienā izmantojamajos automobiļos. Jāmāk sabalansēt izturību un jaudu. Jo vairāk palielina jaudu, jo biežāk gadās tehniskas problēmas.
Stūre paliek rokās
— Vai nācies piedzīvot arī ko neparedzētu?
— Šosezon kuriozas situācijas negadījās. Tomēr reiz notika tā, ka atskrūvējās stūresrata skrūve, un stūre man palika rokās. Pirmajā brīdī nesapratu, kāpēc auto vairs neklausa. Kad izbraucu no trases, sapratu, kas un kā. Tajā braucienā nefinišēju. Kļūmi novērsu, un nākamajā braucienā viss jau bija kārtībā.
Ziemā vairs nebrauks
— Piedalies sacensībās arī ziemā?
— Līdz šim braucu gan vasarā, gan ziemā. Taču esmu nolēmis ziemas sezonā vairs nebraukt. Auto visvairāk “iebuktē” tieši ziemā. Trase slidena, un avārijas notiek daudz biežāk. Gribas braucamo labāk sagatavot nākamajai vasaras sezonai. Ziemā rezultāts vairāk atkarīgs no riepām, nevis no meistarības un motora jaudas. Ziemā labāk piedalīties veiklības braucienos ar parasto automašīnu, kad trasē esi viens pats. Tas ir ļoti interesanti. Neveiksmes gadījumā ieslīdi sniega valnī, un mašīna necieš.
— Vai bijāt pārliecināts, ka šajā sezonā uzvarēsiet?
— Nē. Pirms pēdējā posma biju vadībā tikai par četriem punktiem. Lai zaudētu pozīciju, būtu pieticis tikai vienas kļūdas. Biju uztraucies, taču viss izdevās godam. Arī mašīna nepievīla.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Edvīns Reinholds.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1956. gada 26. maijs, Madona.
IZGLĪTĪBA: augstākā, Rīgas politehniskais institūts.
ĢIMENE: precējies. Sieva — Mairita, meitas — Evija un Ieva.
HOROSKOPA ZĪME: Dvīņi.
VAĻASPRIEKS: autosports.
