Redakcijai zvanīja Vija Pavloviča no Bormaņiem, lai pateiktos autobusa vadītājam.
“20. jūnijā braucu no Bormaņiem uz Koknesi, lai samaksātu rēķinus. Atpakaļceļā Bormaņos izkāpu no autobusa un pēc tam attapos, ka esmu aizmirsusi somu ar maku un dokumentiem. Vairāk par naudu man bija žēl dokumentu. Tūlīt zvanīju Aizkraukles autobusu stacijas dispečerei,” stāsta sieviete. “Darbiniece bija ļoti atsaucīga un pēc mana lūguma sazinājās ar autobusa šoferi. Apmēram pēc stundas, kad autobuss brauca atpakaļ, to sagaidīju pieturā, un šoferis man atdeva somu. Par to viņam esmu ļoti pateicīga. Šofera vārdu gan nezinu. Kaut vairāk būtu tik godīgu cilvēku!”
Aizkraukles autobusu stacijā informēja, ka autobusu vadījis Ziedonis Drunka.
“Nav gan vērts pateikties, jo atdot pasažieriem viņu mantas ir dabiski,” viņš saka. “Pasažieri šad tad kaut ko aizmirst. Tie ir bijuši mobilie telefoni, iekrituši starp sēdekļiem un grūti ieraugāmi, tikai zvanot ir bijis iespējams noteikt to atrašanās vietu. Ziemā bērni reizēm aizmirst cimdus, vasarā pieaugušie — lietussargus. Parasti pasažieri piesakās, ka ir pazaudējuši kādu mantu. Citreiz atrasto priekšmetu nolieku autobusa priekšā, un, iekāpjot autobusā, pasažieris priecīgs izsaucas, ka tā ir viņa pazudusī manta. Pie reizes arī es vēlos pateikties. Pirms kāda laika braucu maršrutā Irši—Tupiešēni, un es savu maku ar vadītāja apliecību biju nolicis tieši pie loga. Bija karsts laiks, un es atvēru logu, maks izkrita, bet es to nemaz nepamanīju. Kāds autovadītājs, kurš brauca aiz manis, maku bija pacēlis un ienesis Bebru veikalā. Tikai pēc stundas Aizkrauklē attapos, ka man vairs nav maka un vadītāja apliecības. Bebru veikala pārdevējas bija piezvanījušas dispečerei, bet viņa — man, un jau nākamajā reisā maku atkal atguvu. Pateicos godīgajam autovadītājam, kurš manu maku nogādāja veikalā, un atsaucīgajām veikala pārdevējām! No maka nebija pazudis ne cents.” ◆
