Atsaucoties uz publikāciju “Par “ātro” transportu līdz Aizkrauklei jāmaksā 28 lati” (“Staburaga” 21. oktobra numurā), Aizkraukles bērnudārzā “Auseklītis” ir uzrakstīta vēstule Veselības un Labklājības ministrijai, tiesībsargam un Valsts prezidentam.
“Bērnudārza kolektīvā nolēmām, ka mēs nedrīkstam notiekošo tikai vērot no malas un mums ir jāprotestē pret nejēdzībām neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbībā,” stāsta bērnudārza “Auseklītis” vadītāja Inta Darbiņa. Iesaistot kāda bērna māti juristi, uzrakstīta vēstule un grupiņās tiek vākti darbinieku un vecāku paraksti. “Vēstules ir četros eksemplāros — katrai institūcijai atsevišķi, tādēļ jāparakstās četras reizes. Bērnudārzā katru darbdienu no pulksten 8 līdz 12 un no 13 līdz 17 vēstules var izlasīt un parakstīt arī jebkurš cits iedzīvotājs, pirms tam vēršoties pie lietvedes Rutas Novikovas,” stāsta Inta Darbiņa.
“Staburags” iepriekš informēja, ka “ātrie” akūtos pacientus bez maksas ved tikai uz slimnīcām Rīgā vai Jēkabpilī, pat ar sīkām traumām, lai gan Aizkrauklē ir traumpunkts, kur var sniegt palīdzību un cilvēku pēc tam palaist mājās. Ja pacients ar “ātrajiem” vēlas nokļūt Aizkrauklē, viņam jāmaksā 28,21 lats. Ja nevēlas maksāt, traumpunktā viņam jānokļūst pašam.
Bērnudārza kolektīva vēstulē teikts, ka jaunā kārtība būtiski pārkāpj iedzīvotāju tiesības saņemt bezmaksas neatliekamo medicīnisko palīdzību un lūgts atjaunot iepriekšējo kārtību, kura savu efektivitāti ir nenoliedzami pierādījusi. Vēstulē ir arī atsauce uz Sa-tversmes 111. pantu, kurā noteikts: “Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu”. “Satver-smes tiesa ir norādījusi, ka šī norma liek valstij aizsargāt ikvienas personas tiesības pašai rūpēties par savu veselību, kā arī paredz atturēties no darbībām, kas traucē personai šīs tiesības īstenot. Neatliekamās medicīniskās palīdzības saņemšanai ir jābūt sasniedzamai katram indivīdam bez jebkādas diskriminācijas,” uzsvērts vēstulē. Taču “nepareizo” noteikumu dēļ daudzi nevērsīsies pēc medicīniskās palīdzības gadījumos, kad tā patiešām ir nepieciešama, un tas var radīt neatgriezeniskus veselības traucējumus un pat letālu iznākumu.
Vēstulē ir arī atsauce uz ANO 1948. gada Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 25. pantu. Tajā teikts, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz tādu medicīnisko aprūpi, kas nepieciešama viņa un viņa ģimenes veselībai un labklājībai, un mātēm un bērniem ir tiesības uz īpašu aizsardzību un palīdzību.
