“Gribēju klusi un mierīgi dzīvot laukos, bet laikam neizdosies,” smej rīdziniece Inese Bluķe. Nupat viņa nodibinājusi biedrību “TREJdeviņiPŪRI” un atvērusi savu darbnīcu Seces pagastā, nelielā telpā ambulance ēkā, kur jau top pirmie tautiskie krekli.
Biedrības “TREJdeviņiPŪRI” dibinātājas patiesībā ir divas — rīdziniece Inese Bluķe un seciete Anna Dzērviniece. Lielākā darītāja un ideju autore ir Inese, Anna adīs tautiskas zeķes. Biedrības darbā drīz plānots iesaistīt arī palīdzi saistībā ar Nodarbinātības valsts aģentūras aktivitāti prakses vietas nodrošināšanai jaunietim.
Ar Inesi tiekos nupat iekārtotajā nelielajā, bet mājīgajā darbnīcā, kur nav modernu mašīnu vai iekārtu, bet ir ar mīlestību iekārtota telpa. Norādi pie durvīm rotā maza auduma lellīte. “Nejaukā mātesmeita no manas vecmāmiņas pūra,” paskaidro darbnīcas saimniece. Viņa itin nemaz nelīdzinās savas darbnīcas talismanam, bet ir ideju un apņēmības spārnota, kad saka: “Ir telpa, ir idejas un darbarokas — atliek vien strādāt.”
Dzīves vidū
— Kā radās ideja atvērt savu darbnīcu?
— Aizgāju no darba Rīgā un sāku domāt, ko varētu iesākt tādu, kas atbilstu manai profesijai un uzkrātajai pieredzei. Gribējās darīt kaut ko uz vietas, lai varu to apvienot ar bērnu audzināšanu un nebūtu jābraukā uz darbu Rīgā. Gadu braukāju, un izdarīt to var — diendienā no Seces uz Rīgu un atpakaļ. Cēlos piecos rītā, mājās biju ap astoņiem vakarā. Taču ceļš paņem vairāk laika un spēka nekā pats darbs. Tad padomāju — ir taču 21. gadsimts, komunikācijas un sūtīšanas iespējas, un nekur vairs nav jābrauc, lai būtu dzīves vidū.
Kad bērni bija mazi, kā pašnodarbinātā persona izgatavoju un tirdziņos pārdevu rotaļlietas. Gatavoju arī pašas apgleznotus galda celiņus, auduma traukus, kuros var glabāt cepumus, augļus. Saistībā ar to izkristalizējās ideja, ka gribu darināt tautiskas lietas. Pašvaldībā lūdzu telpas, man tās laipni atvēlēja, un drīz nodibinājām biedrību “TREJdeviņiPŪRI”.
Par savu darbnīcu sapņoju jau sen, bet ļoti labi apzinos, cik riskanta tās atvēršana būtu Rīgā. Tur nevarētu sākt ar domu: pamēģināšu, tad redzēs. Telpu īre, izmaksas — tam vajadzētu stingru biznesa plānu, kredītu, un, nedod Dievs, ja kaut kas nobrūk. Te vari sākt strādāt un tad domāt, kā palēnām augsi.
— Vai saistība ar tautiskām lietām jums bijusi arī agrāk?
— Skolā esmu to visu mācījusies, bet sākums šai interesei meklējams vēl agrāk. Mantojumā no vecmāmiņas māsīcas saņēmu stelles, jau bērnībā man patika tajās ierausties, ar interesi pētīt visu tautisko, kas allaž, vecmāmiņas roku darināts, bija apkārt. Mamma bija izdomājusi — būtu labi, ja es tajās stellēs sēdētu un austu. Nebiju tik čakla audēja un aušanas nodaļā netiku, taču kaut kas manī no tā visa aizķērās.
— Ar ko tagad vispirms sākāt?
— Sāku lasīt literatūru, atsvaidzināt to, kas aizmirsies. Gatavoju paraudziņus, runāju ar cilvēkiem, vai viņiem būtu par ko tādu interese, tā atradu savus pirmos klientus. Man palīdz Rīgas sakari. Patlaban darinu tautisko kreklu bijušajai darbabiedrenei, vēlmi izteikuši arī deju kolektīvi, kāds koris tepat mūspusē, kuram jau gatavoju piedāvājumu. Pasūtītājs pasaka konkrētu summu, un es domāju, kā tērpu izgatavot pievilcīgu arī bez bagātīgajiem rotājumiem tā apdarē.
Katram savu tautastērpu
— Cilvēkos aizvien ir interese par tautiskām lietām?
— Nupat tas vēl vairāk sakustējies līdz ar aicinājumu Latvijas simtgadē visiem sapucēties. Pēdējie Dziesmusvētki un folkloras festivāls “Baltica” vēl vairāk cilvēkus pamudinājis idejai — savu tautastērpu katram latvietim! Dibinot biedrību, man bija sajūta, ka vienkārši jāpieķeras pie akmens, kurš jau pats ripo no tā kalna. Jāatzīst, ka arī meistaru šobrīd saradies diezgan daudz, bet domāju, ka mums katram pietiks, ko darīt.
— Darbnīcā taps tikai tautiski tērpi?
— Protams, varu arī salabot apģērbu, bet īpaši negribas novirzīties no mērķa. Gribētos saglabāt tautisko virzienu, darbā ievijot arī kaut ko modernāku. Etnogrāfu vidū izvērtusies diskusija par to, kas ir tautastērps un kas ir tautisks tērps, un visi nonākuši pie vienošanās: tautastērps ir autentisks atdarinājums, bet tautisks ir modernais variants, ko var uzvilkt arī ikdienā. Protams, arī šajā ziņā jāievēro tolerance, jo nevilksi taču kedas kopā ar balles kleitu. Esmu nodibinājusi kontaktus ar kādu meiteni Skrīveros, kura vēlas atvērt darbnīcu, kurā latviskos rakstus uz auduma spiedīs ar sietspiedi. Esam plānojušas sadarboties un kopā izgatavot tādas ikdienā valkājamas tautiskas kolekcijas. Ir iecere izveidot savu mājaslapu un mēģināt tās izplatīt.
— Jums ir ieceres arī savas darbnīcas izaugsmei?
— Lielākoties ceru uz projektu līdzekļiem. Esmu sagatavojusi projektu programmā, kurā sniedz atbalstu savas uzņēmējdarbības sākšanai. Ja neizdosies iegūt finansējumu, esmu apzinājusi arī vairākas citas vietas, kur varu startēt ar savām idejām. Patlaban darbā izmantoju vien vecu un kaprīzu mašīnu, ar kuru var nošūt taisno vīli. Manā darbnīcā vajadzīga modernāka šujmašīna, overloks, lai varētu atšūt brunčus un darināt daudz ko citu. Gribam arī startēt konkursā saistībā ar kultūru un izgatavot statīvus, uz kuriem eksponēt vainagus. Tā mums būtu laba reklāma.
— Patlaban visu darināt rokām?
— Jā, kreklu izšuju ar rokām, tikai detaļas sašuju ar mašīnu. Arī modernajā tautisko apģērbu kolekcijā gribētos ielikt roku darbu, ar to arī mūsu darinājumi izceltos.
Parūka Turaidas Rozei
— Jūs ģērbjaties savdabīgi. Sev šujat pati?
— Manā garderobē ir maz lietu, ko var nopirkt veikalā, ja nu vienīgi džinsi un tamlīdzīgas lietas. Cik atceros, mūsmājās apģērbu lielākoties šuva, adīja un darināja paši. Sākumā veikalā gluži vienkārši nebija, ko nopirkt. Atceros, kad man pirka pirmo gatavo ziemas mēteli, “Bērnu pasaulē” bija tieši divi modeļi. Vēlāk esmu sev mēteļus ne tikai šuvusi, bet arī adījusi.
— Esat augusi radošā ģimenē. Profesionālā ziņā esat kaut ko mantojusi no vecākiem?
— Radošumu noteikti! Bērnībā man patika sēdēt montāžas telpā, jo saistošāka šķita tieši filmēšanas tehniskā puse. Filmēšanas laukumā likās tik garlaicīgi — visi skrien, ķer, viss skan, kāds raud. Nu pilnīgi nesaprotami! Toties montāžas telpā tādi prātīgi cilvēki, visi sēž, skatās, spriež, kā kadrus salikt kopā. Bieži gan mani turp līdzi neņēma.
1983. gada rudenī mani vecāki nopirka tukšu māju Staburaga pagastā, kura mums bija vasaras māja. Kā skolas gada noslēguma zvans noskanēja, ar vecmammu braucām uz laukiem, uz Staburagu. Tur mums bija visforšākie kaimiņi, kas atvēlēja pirmās vadziņas. Mācījāmies visu paši izaudzēt, gājām kaimiņiem palīgā siena un kartupeļu talkā. Pieradu, un mani vairs nepārsteidz aka, āra tualete vai citas laukiem raksturīgas lietas. Pa šo pusi dzīvodama, arī satiku savu tagadējo dzīvesbiedru Pēteri.
Mani vecāki tagad ir pensijā, bet mamma aizvien gatavo bārdas un parūkas operas izrādēm. Starp citu, izrādē “Turaidas Roze” galvenajai varonei mamma gatavoja parūku, kurai matus ziedoja kaimiņiene — viņa nogrieza savu garo bizi.
“Redzu tikai māksliniekus”
— Jūs nemulsina krasā atšķirība starp pilsētu un laukiem?
— Atšķirība ir tāda, ka pilsētā visi kaut ko dara, bet laukos lielākoties visi strādā savā mājā, vada lielu saimniecību, bet apkārtējiem tas smagais darbs paliek neredzams. Vairāk acīs krīt tie, kuri nedara neko. (Iesmejas.) Man arī sākumā, pirms pāris gadiem pārceļoties uz dzīvi Secē, gribējās nolīst savā stūrītī un kaut ko knibināties. Taču ar laiku sāc tā kā izlaisties, pietrūkst tās ikdienas mobilizēšanās. Starp citu, kad pēdējo reizi biju Rīgā, izbaudīju to, ka, ejot pa cilvēku pilnu ielu, nevienu nepazīstu un man neviens nav jāsveicina. Pēc tam atkal ir forši — ej pa savu ceļu laukos, nesatiec nevienu cilvēku, klausies, kā dzied putniņi, un izbaudi mieru.
Nav tā, ka man pietrūktu pilsētas. Man vairāk patīk būt laukos. Esmu iesaistījusies nesen nodibinātajā gleznošanas studijā un pirmdienu vakaros kopā ar bērniem gleznoju. Tā arī cenšos te, laukos, dzīvot: te, lūk, ir gleznotāji, te aktieri, te dziedātāji! Un uz pārējiem, kuriem ir daudz brīva laika, cenšos vienkārši neskatīties.
Bērniem lauki nepārprotami ir ieguvums. Sākumā, kad pārcēlāmies uz Seci, kur dzīvojam viensētā mežmalā un tuvākā māja ir apmēram kilometra attālumā, bērni jautāja: mammu, vai drīkstam iziet ārā? Smējos: lūdzu, un nākamreiz varat pat neprasīt! Te ir lielāka brīvība un lielāka patstāvība.
“Gāju skanēdama”
— Vai jums arī pašai ir savs tautastērps?
— Man ir vecmammas darinātais tautastērps, ko esmu atvedusi uz Seci un kurš man der. Pagājušajos Jāņos biju tērpusies savā tautiskā tērpa variācijā — garos svārkos, pašas darinātā tumši zilā villainē, kas ir mēlenes atdarinājums, to izrotāju ar grabošiem kareklīšiem, kurus mantoju no vecmāmiņas. Braucot ziemā uz Rīgu, šo villaini liku arī virs kažociņa. Tā es skanēdama gāju. Cilvēki ar interesi skatījās, varēju stāvēt Vecrīgā un fotografēties ar pulku ziņkārīgo. (Iesmejas.) Vēl līdz Jāņiem esmu iecerējusi sev uzšūt īsti tautiskus brunčus, esmu jau tam sarūpējusi audumu.
— Kādas jums vēl ir ieceres?
— Plānoju rīkot radošās darbnīcas. Ja būs vēlme, vecāko klašu meitenēm piedāvāšu pašām darināt sev vainagus, kurus varētu izšūt ar pērlītēm. Meitenēm jau būtu pirmā lieta ceļā uz savu tautastērpu, ko varētu likt galvā mičošanā savās kāzās.
PIETURZĪMES:
◆ Dzimusi 1977. gada 15. decembrī Rīgā.
◆ Augusi radošā ģimenē: tēvs — kinorežisors Jānis Bluķis, māte — grimētāja Maija Purvīte.
◆ Absolvējusi Rīgas Amatniecības vidusskolu, iegūstot adītājas modelētājas profesiju, vēlāk apguvusi arī uzņēmējdarbības speciālistes un interjera dizaineres arodu.
◆ Strādājusi pie tekstilmākslinieces Dženetas Marinskas, pēdējā darbavieta — ražotne “Stenders” Rīgā.
◆ Ģimene: bērni Alise (8 gadi) un Georgs (7 gadi) — mācās Secē, dzīvesdraugs Pēteris Borovskis.
