Kādā skaistā pavasarīgā dienā četri Kalnākāpēju sporta centra alpīnisti — Andris Malaševskis, Vladimirs Zinovjevs, Normunds Reinbergs un Raita Reine — ieradās Krimā, lai kāptu klintīs un aizvadītu kārtējo alpīnisma sezonu.
Kādā skaistā pavasarīgā dienā četri Kalnākāpēju sporta centra alpīnisti — Andris Malaševskis, Vladimirs Zinovjevs, Normunds Reinbergs un Raita Reine — ieradās Krimā, lai kāptu klintīs un aizvadītu kārtējo alpīnisma sezonu.
Krima. Ir agrs rīts, tikko uzaususi saule. Ēdam brokastis. Pakrūtē kaut kas nemierīgi dauzās, jo šodien liela diena — jāveic pirmais augstākās grūtību kategorijas klinšu kāpiens pa Forosa sienas “Kant po kantu” maršrutu. Visi pieklusuši, tikai Normunds kā pieredzējušākais nekādu satraukumu neizrāda. Sakravājam somas un pošamies ceļā. Līdz sienai jāiet apmēram stundu. Ir rīts, taču ārā jau diezgan karsts. Pa muguru sāk tecēt sviedru strautiņi.
Latviete grūtākajā maršrutā
Mūsu mērķi — Forosa sienu — var redzēt visu laiku, arī no vietas, kur dzīvojam — Forosa ciemā pie Melnās jūras. Tā ir ainavas dominante virs Jaltas—Simferopoles šosejas un it kā aicina, lai tajā uzkāpj. Forosa klinšu sienas pakājē augšup paveras daudzsološs skats. Vairāk nekā 300 metru pa vertikāli!
Maršruts vairākas reizes jau pārlūkots, esam redzējuši, kā pa sienu kāpuši citi alpīnisti. Plānojam kāpt divās sasaitēs — Andris un Vova, Raita un Normunds. Raita ir vienīgā daiļā dzimuma pārstāve mūsu kompānijā (vēlāk izrādās, ka arī vienīgā latviešu sieviete, kura vismaz pēdējo desmit gadu laikā veikusi 5. grūtību kategorijas maršrutu!).
Rindā aiz pieredzējušākā
Pirmais etaps (40 m) ir viens no četriem grūtākajiem maršrutā, bet pavisam jāiziet apmēram astoņi. Pirmais startē Normunds. Tas labi, jo mums ir iespēja pavērot, kā viņš veic grūtākos posmus, kuri arī mums pēc tam būs jāveic. Pēc brīža kārta arī man. Jau pirmajos metros saprotu, ka viegli nebūs. Posma augšējā daļā vietām jālieto mākslīgie atbalsta punkti, jo “tīri” iziet neizdodas. Jūtu, ka no satraukuma sviedri sāk plūst aizvien vairāk, pat trīc kājas. Kāpējiem tā ir parasta parādība, jo krist jeb “norauties” nevienam negribas. Taču tas neturpinās ilgi, jo ieraugu pirmo drošināšanas punktu un sagaidu savu sasaites biedru Vovu, kurš lejā nogaidījies, drošinādams mani. Pārņem īpaša, neaprakstāma sajūta, ka beidzot tas notiek — kāpju “piecnieku”, par kuru tik daudz sapņots. Taču tas vēl tikai sākums.
Atrod pazaudēto
Nākamo posmu kā līderis turpina Vova, veiksmīgi pārvarot maršruta grūtības, kuras no kāpēja prasa visu uzkrāto meistarību. Man problēmas sagādā magnēzija maisiņa trūkums, jo iepriekšējās dienā tas pazaudēts. Tagad kāpt ir visai neomulīgi, jo saule stipri karsē, pirksti svīst, un tas kāpšanu padara nebaudāmu, pat nedrošu.
Maršruta vidusdaļā Normunds sagādā pārsteigumu. Nedaudz pa kreisi viņš esot ieraudzījis manu magnēzija maisiņu vietā, kur kāpām iepriekšējā dienā. Grūti noticēt, ka to izdevies atrast. Nolaižos zemāk un paņemu.
Kājas trīc un sviedri līst
Tālāk divi ļoti grūti maršruta posmi. Vienā no tiem atkal jāizmanto mākslīgie atbalsta punkti (īpašas trepītes), lietojot klintī speciāli iedzītus klinšu āķus. Šajā posmā kājas trīc, sviedri līst, bet uz priekšu jātiek. Nekas cits neatliek. Sagrābju augšā nostiprinātu virvi un pāris metru kāpju, turoties pie tās.
Sienas augšējā daļa vairs nav tik sarežģīta. Salīdzinoši vienkārša, bet baudāma kāpšana. Nevaru sagaidīt kāpiena beigas, jo saspringums ir pārāk liels.
Pirmie aizsteidzas uz krogu
Ap pusdienlaiku sasniedzam klints augšējo daļu — jailu (milzīgs plato, zālājs, krūmi), kur var atvilkt elpu. Gandarījums milzīgs. Paspiežam viens otram roku un skatāmies, kur mūsu ceļabiedri — Raita un Normunds. Izrādās, aizsteigušies uz krogu atspirdzināties. Prieks, ka lielie pārdzīvojumi un stress beidzies. Brīžiem pat aizdomājos, ka jāmet kāpšanai miers, tas nav domāts man, pārāk bīstami. Tā laikam gadās daudziem, kad viņi nonākuši “ķezā”.
Taču, līdzko iztukšots pirmais aluskauss, dzīve atkal šķiet krāsaina un jauka. Domās jau meklējam nākamo maršrutu.
***
Alpīnismu iedala trijās kategorijās: augstkalnu alpīnisms (6000 m un augstāku virsotņu sasniegšana), tehniskais alpīnisms (kāpšanas procesā svarīgs ir nevis augstums, bet maršruta grūtību pakāpe) un augstkalnu tehniskais alpīnisms (apvieno abus iepriekšējos, tāpēc ir visprestižākais).
Par augstkalnu alpīnismu viss ir skaidrs, jo pirmais jautājums, ko cilvēki uzdod, uzzinot, ka esi alpīnists: “Cik augstu esi bijis?”. Šajā jomā Latvijai ir ievērojami sasniegumi — uzkāpšana Everestā un citās Himalaju virsotnēs.
Diemžēl ar tehnisko augstkalnu alpīnismu Latvijā neviens neaizraujas, jo tam vajadzīga ne vien meistarība, bet arī ievērojami cilvēku un finansiālie resursi. Savukārt ar tehnisko alpīnismu Latvijā dažādos līmeņos nodarbojas salīdzinoši lielāks cilvēku skaits. Katru gadu vairākas cilvēku grupas dodas uz dažādiem kalnu rajoniem. Iesācēji ik gadu brauc uz Augstajiem Tatriem, kāpj Monblānā un Elbrusā. Diemžēl tikai retais no viņiem laika gaitā tiek līdz augstākās grūtību pakāpes maršrutiem.
Otrs veids, kā nokļūt kalnos, ir sākt nodarboties ar kāpšanu pa mākslīgajām sienām, kuras pēdējos gados kļūst arvien populārākas. Ar to var nodarboties ikviens bez vecuma ierobežojuma. Mākslīgās kāpšanas sienas piemērotas iesācējiem — tās imitē dabīgās klintis un dod iespēju baudīt kāpšanu, neievērojot laika apstākļus vai potenciālās briesmas, kādas var draudēt dabā. Kāpšana neprasa lielus izdevumus, jo inventāru var iegūt uz vietas, tāpat kā skaidrojumu par pirmajiem soļiem. Tas ir lielisks veids, kā, arī mājās esot, uzturēt saikni ar kalniem, bet citiem modināt interesi par tiem.
Kāpšana ir arī sportaveids. Sacensības tajā notiek trijos pamatveidos — grūtā kāpšana, kur rezultātu nosaka pēc tā, kurš no dalībniekiem uzkāpj visaugstāk; ātruma kāpšana, kur rezultātu nosaka laiks, kādā dalībnieks veicis distanci; boulderings, kur sacensību gaitā jāveic vairāki (7—10) īsi, bet grūti maršruti un rezultātu aprēķina, vadoties no tā, kurš pēc kārtas dalībnieks maršrutu veicis un cik maršrutus no visiem dalībnieks spējis veikt.
