Sijājot graudus no pelavām, atmiņā ataust kāda nozīmīga personība, kuras ietekme manā dzīvē jūtama vēl šodien — tas ir skolotājs Jānis Zvaigzne.
Cīņa pret vijoļspēli beidzas veiksmīgi
No skolas gadiem Pļaviņu 1. pamatskolā labi atceros savu pirmo skolotāju Dudari, nākamo klases audzinātāju Dzidru Stūri, vairākus skolotājus, bet ar Jāni Zvaigzni mūsu ceļi krustojās, kad skolotājs, kuram bija uzticēts pionieru vienībai sagatavot taurētājus un bundziniekus, atnāca uz mūsu klasi. Visos laikos pastāvošajai varai ir bijis jāmaksā nodevas, to nācās darīt arī mums, darbojoties tolaik vienīgajā bērnu organizācijā, un Jānim Zvaigznem, mūs šai rīcībai pienācīgi sagatavojot.
Es jau biju paspējis pamācīties Pļaviņu bērnu mūzikas skolā pie Tālivalža Mekša vijoles spēli, jo tēvs mani gribēja redzēt kā vijolnieku, piebilzdams: “Tavs vecaistēvs un krusttēvs spēlēja vijoli, tev, Jānīt, arī būs jāspēlē!” Bet vijoli es acu galā nevarēju ieredzēt. Vecākais brālis spēlēja vidusskolas pūtēju orķestrī, un es ar skaudību noraudzījos, kā brālis pūta ragu gājiena priekšgalā. Es gribēju tāpat, bet vijolniekam tādā orķestrī nebija vietas. Mana cīņa pret vijoļspēli beidzās veiksmīgi, jo, kad biju novedis savus vecākus un Mekšu līdz “kliņķim”, beidzot man lika mieru. Mekšs vien noteica: “Nu, nemokiet to bērnu!” Tad viss iegriezās man vajadzīgajā gultnē. Biju pietiekami muzikāls, un man nesagādāja nekādas grūtības apgūt taures pūšanas mākslu, bet pionieru vienībā vieta bija tikai vienam taurētājam, kuru ieņēma mans klasesbiedrs Ēriks Salenieks. Ēriks bija teicamnieks un ļoti pedanti izturējās pret mācībām, toties es centos izsprukt, izmantojot savas dabas dotās spējas, ko acīmredzot ievēroja skolotājs. Tā nu es kļuvu par bundzinieku, bet mēģinājumos mēs abi pūtām tauri. Redzot, ka kaut kas no mums var iznākt, skolotājs piedāvāja apgūt trompetes spēli. Mēģinājumos un trompetes spēles apgūšanas stundās Zvaigzne man teica, ka notij, kuru man jānospēlē, jāskan tik dzidri un līdzeni, lai, no rīta to nospēlējot pie Mekša loga, varētu teikt: “Tā ir jāskan vijolei!” Nezinu, vai skolotājs Zvaigzne zināja par manām “aktivitātēm” vijoles spēlē pie Mekša vai nē, vai arī tas bija skolotājam raksturīgais humors, kas no viņa sprēgāja pārpārēm.
Otrā trompete —
tā jau ir māksla!
Nākamajā gadā mēs ar Ēriku jau bijām pilntiesīgi Pļaviņu vidusskolas pūtēju orķestra dalībnieki. Atceros vienu no pirmajiem mēģinājumiem, kurā Zvaigzne mums ar Ēriku iedeva notis. Ērikam tika pirmās trompetes partija, bet man tika pasniegta otrā. Kādam jau orķestrī bija jāspēlē arī otrā trompete, bet es to negribēju saprast, uzskatot to par personas diskrimināciju. Redzot manu skābo ģīmi, Zvaigzne apsēdās man blakus, aplika roku ap pleciem un teica: “Pirmo trompeti var nospēlēt katrs duraks, bet otro — tā jau ir māksla!” Tikai vēlāk uzzināju, ka līdzīgā situācijā, sākot savas mūziķa gaitas, bijis pats skolotājs.
Pirmie orķestra gabali, kurus apguvu Jāņa Zvaigznes vadībā, bija viņa komponētie — valsis “Kraukļa viļņos” un maršs “Vieglais solis”. Pārējos neatceros, zinu tikai to, ka repertuārs nebija nekāds plašais, kā jau skolas pūtēju orķestriem tas raksturīgi. Atceros, mēs, mazie puikas, liptin lipām pie sava mūzikas skolotāja. No viņa, likās, staroja tāds siltums un mīlestība, kas nepiemita citiem skolotājiem. Mēģinājumu sākumos mēs lūdzām, lai skolotājs uzspēlē klavieres.
(Turpmāk vēl.)
Es vienmēr skatījos uz skolotāja sapampušajiem un strupajiem pirkstiem, kuri neparasti veikli skraidīja pa klavieru melnbaltajiem taustiņiem. Populāro fragmentu no operas “Čigānu barons” skolotājam nācās spēlēt vairākas reizes. To mēs pieprasījām ik reizes, kad skolotāju piesēdinājām pie klavierēm.
Pats sacer teikas
1971. gada Jāņos mēs ar Ēriku Salenieku braucām uz Klintaini apciemot savu skolotāju viņa mājās “Kastaiņos” un apsveikt vārda dienā. Pa ceļam sastiķējām dāvanai. Nekādas lielās kabatas naudas mums nebija, jo tajos laikos tikai izredzētie dzīvoja pārticībā, bet Gostiņos ražotai Jāņu muciņai ar pašu Jāni uz mucas, kam košs vainags galvā, iznāca gan. Klāt pielikām apsveikuma kartīti ar dzejolīti, nu mēs bijām riktīgi ciemiņi. Diez vai mēs skolotāju bijām brīdinājuši, jo vasaras brīvlaiks jau ritēja pilnā sparā, telefonu mums arī nebija, tomēr mums paveicās. Mājās bija pats namatēvs ar savu kundzi. Nekas neliecināja par gatavošanos svinībām, bet saimnieks mūs abus pacienāja ar mazu krūzīti pašdarinātā alus un medu šūnās. Izdzēru visu sev pasniegto krūzīti. Piedāvātais dzēriens likās neparasti salds, un šovasar, daloties šajās atmiņās ar skolotāja meitu, Inese atklāja: “Tas noteikti bija medalus. Tēvs taču bija bitenieks un šad tad uzbrūvēja medalu kādam godam.” Mūsdienu audzināšanas principu piekritēji asi kritizēs Jāni Zvaigzni, saskatot viņa rīcībā mazgadīgo pavedināšanu uz dzeršanu, bet es gribu piebilst, ka mēs tikām audzināti ar mazliet citādākām metodēm. Mēs neviens neesam izsprukuši no miesas sodiem, esam braukuši ar velosipēdiem bez pedāļiem, turklāt nelietojot ķiveres, esam dzēruši ne tikai nevārītu pienu, bet gadījies slāpes remdināt ar ūdeni, kas pasmelts no grāvja. Pret nobrāzumiem labākajā gadījumā bija “zeļonka” vai joda tinktūra, bet, neraugoties uz visu to, mēs esam ne tikai izdzīvojuši, bet arī izauguši par cilvēkiem.
Jāņu dienas turpinājumā skolotājs mums lasīja priekšā savas rakstītās teikas no avīzēm, kurās tās bija publicētas. Atceros, viena bija par Kraukļa klinti. Šķiroties skolotājs mums katram uzdāvināja gabalu saldo medus šūnu.
Pienāca 1972. gada februāris. Māte saņēma dzīvokli Ogrē, un man nācās pārcelties uz jauno dzīves vietu. Ar mūzikas skolotāju Jāni Zvaigzni biju pazīstams vien trīs gadus, bet tas, ko iemācīja skolotājs Zvaigzne, vēlākajā dzīvē man lieti noderēja.
Visgrūtāk nodziedāt šķībi
Jāatzīstas, ka laikā, kad sākām dzīvot Ogrē, es jau biju iemācījies blēdīties. Vasarā devu priekšroku bumbas dzenāšanai, bet ziemā hokeja spēlei, tāpēc, pāris reizes apmeklējis Viļa Kokamegi vadīto Ogres vidusskolas pūtēju orķestri, to pametu. Visgrūtāk bija nodziedāt šķībi, kad pārbaudīja manas muzikālās dzirdes atbilstību skolas jauktā kora vajadzībām. Bet arī ar šo pārbaudījumu veiksmīgi tiku galā. Kādu gadu tā pamērkaķojos, līdz ar atzītu “neriktīgu” muzikālo dzirdi tomēr atsāku apmeklēt pūtēju orķestri. Kādu laiku orķestri vadīja mūziķis Aivars Lūsis, kurš vēlākajos gados “Mikrofona aptaujā” bija pazīstams ar savām kompozīcijām, vēlāk skolotājs Beitiks.
Beitika laikā iekūlos pirmajās nepatikšanās. Parasti, kad Beitiks nokavēja mēģinājuma sākumu, mēs spēlējām bēru maršu, ko biju saklausījies no muzikantiem Pļaviņās. Es iepūtu bēru marša motīvu, bet pārējie rāva līdzi. Skanēja forši, pa visu skolu!
Orķestra sastāvs bija labs, vēlākajos gados Uģis Pētersons spēlēja “Ornamentā”, Normunds Krastiņš spēlēja kopā ar Medni grupā “Odis”, Gunārs Brīveris izmēģināja spēkus “Metronomā”. Šādā vīzē ākstoties, es šo pašu motīvu iepūtu 1976. gada 1. maija svētku demonstrācijas laikā. Automātiski pārējie parāva līdzi. Paldies dievam, ka tas, kam vajadzēja dzirdēt, nedzirdēja, bet tie, kas dzirdēja, tikai pasmējās. Pārrunas, protams, sekoja, Beitiks ārdījās. Vēl šodien nesaprotu, vai tas bija mūsu pasargāšanas nolūkos, vai viņš drebēja par savu ādu, bet draudi, ka Staļina laikos mēs jau būtu ceļā uz Sibīriju, izklausījās tīri reāli. Viss beidzās laimīgi, un neviens šo gadījumu vairs nepieminēja, bet mums bija, par ko pasmieties. Es domāju, ka Zvaigzne mani saprastu, jo manu attieksmi pret okupācijas režīmu, kura apstākļos mums visiem nācās dzīvot un strādāt, bija veidojis arī viņš — cik atceros, viņa runā vārds “padomju” tika aizvietots ar vārdu “krievu”. Un kur nu vēl tie pantiņi, ko šad tad brīvākās sarunās dzirdējām no skolotāja par latviešu rakstniekiem, kuri krievu priekšā lec kā krupīši! Bet mums, puikām, tas bija pats par sevi saprotams, jo tā runāja daudzās ģimenēs, — gandrīz katram ģimenē, vai rados, bija kāds izsūtītais vai leģionārs.
Izstaigā visus mīkstos paklājus
Paldies skolotājam Jānim Zvaigznem par labu un profesionālu mācīšanu, pie viņa apgūtās iemaņas noderēja, arī valkājot krievu armijas zābakus. Divus gadus, vienu mēnesi un pusotru nedēļu nācās spēlēt armijas orķestrī, dienot celtniecības bataljonā (strojbatā) Maskavas apgabalā. Strojbatā es nokļuvu pavisam nejauši, pirms tam atkal biju iekūlies kādā aplamā dzīves situācijā. Aizstāvēju savus klases biedrus, kuri krievu valodas stundā bija nokliegušies: “Sieg, heil!” Rezultātā militārais pasniedzējs atvaļinātais majors Aloizs Začs mani pasludināja par pretpadomju grupas vadoni (tas gan viņam netraucēja pēc neatkarības atgūšanas nēsāt Latvijas robežsardzes virsnieka formu), man nācās izstaigāt visus mīkstos paklājus, kādi vien Ogrē bija, sākot no kara komisariāta un beidzot ar partijas komiteju. Nācās atskaitīties par katru tēva brāli, kurš bija kritis leģiona rindās un kurš pēc kara palicis Vācijā pēc nokļūšanas amerikāņu gūstā. Bet toreiz es dienestam Padomju Armijā tiku norīkots uz Ķīnas robežu. Pārējie klasesbiedri tika iesaukti jūrniekos uz trim gadiem un dienēja Tālajos Austrumos. Tā teikt — polučai, fašist, granatu (saņem granātu, fašist — krievu v.)! Bet es pa ceļam nezin kādā veidā pazudu. Tā kā dokumenti mums jau bija izsniegti, tad pēdējā sadales punktā, saticis savu Pļaviņu klasesbiedru, iestājos vienā ierindā ar Valēriju Šupeiko.
“Janka, tev forši skan!”
Demobilizējoties es beidzu savas pūtēja gaitas. Pūšamo instrumentu nebiju turējis rokās 22 gadus, līdz, dziedot jauktajā korī „Ogre”, mums kādam saviesīgam pasākumam bija jāsagatavo priekšnesums. Man radās kārtējā idea fix — koros lielai daļai ir cilvēku muzikālā izglītība, katrs pārvalda kāda mūzikas instrumenta spēli, un, aptaujājot koristus, noskaidrojās, ka mums ir pirmā un otrā trompete, tenors, altiņš, altsaksofons un tenorsaksofons, flauta, trombons, bungas un trīs akordeoni. Trūkstošos instrumentus aizdeva mans kaimiņš Dmitrijs Grozovs, pūtēju orķestra “Rīga” dalībnieks, Ogres mūzikas skolas pasniedzējs un vairāku orķestru diriģents. Dmitrijs izlīdzēja arī ar partitūru. Izdalīju notis un sarunājām, ka pēc nedēļas koncerts, tiekamies stundu pirms kora mēģinājuma, tad arī saspēlēsimies. Visgrūtāk bija lūpas pieradināt pie mundštuka. Nākamo sestdien saņēmu atzinību no mūsu kora diriģenta profesora Jāņa Zirņa, kurš savu pirmo muzikālo izglītību ir ieguvis kā pūtējs: “Janka, tev forši skan!” Viņš mūsu kora orķestrī basa partiju spēlēja ar trombonu, kuru aizņēmās no Matīsa Čudara, tagadējā Amsterdamas konservatorijas profesora. Zirnis šīs mūsu aktivitātes atceras ar smaidu: “Jāņa Padedža vadītais jauktā kora “Ogre” orķestris!” Repertuārs nebija plašs. Iemācījāmies divus gabalus — populāru valcerīti un diksilendu, trešajā gabalā iesprūdām, jo mēģinājumiem laika nebija, un pirmā šoka efekts, kas uzsita asumu, bija pazudis. Pēc gada nācās kori pamest, jo vairs nevarēju darbu savienot ar pašdarbību. Orķestris, nospēlējis trijos pasākumos, savu darbību izbeidza.
Mantojumā arī gabaliņš humora
Jautāsiet, kāds sakars Jānim Zvaigznem ar šeit rakstītajām rindām? Vistiešākais. Pūšamo instrumentu spēli es apguvu pie Jāņa Zvaigznes, un viss pēc tam ir likumsakarība. Noteikti kāds gabaliņš Jāņa Zvaigznes humora arī ir mantots.
1982. gadā, braucot ar velosipēdiem no Ogres līdz Pļaviņām, iegriezāmies Klintainē. Braucot “Kastaiņu” virzienā, piemājas ganībās satiku Jāņa Zvaigznes sievu Bertu. Apvaicājos, vai skolotājs ir mājās, gribu viņu iepazīstināt ar savu sievu. Zvaigznes kundze atbildēja, ka Jānis kārtējo reizi ir slimnīcā ar parasto vainu — sirds. Tā es savu skolotāju vairs nesatiku. Varbūt paslinkoju, varbūt ikdienas rūpes uzskatīju par svarīgākām? Pēdējo reizi savu skolotāju redzēju televīzijā 1989. gada rudenī. Tas bija tipisks Atmodas laiku raidījums. Žurnāliste Jānim Zvaignem uzdeva jautājumu: “Vai atceraties Daugavu pirms applūdināšanas?” Uz to Jānis Zvaigzne, kurš jaunībā bija pludinājis plostus, zināja katru straumi, krāci, atvaru, atbildēja: “Kā filmā. Kad aizveru acis, es upi redzu tādu, kāda tā bija!” Tā bija pēdējā reize, kad redzēju savu skolotāju.
Jānis Zvaigzne, kurš nekad nebija zaudējis ticību savas valsts brīvības atgūšanai, nomira neilgi pirms Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, tā arī to nesagaidījis, 1990. gada 20. martā. Viss viņa mūža darbs bija veltīts savai dzimtenei, dzimtajam ciemam un saviem novadniekiem, palīdzot audzināt un skolot jauno paaudzi.
