Ir dažādas iepazīšanās. Es vispirms “iepazinos” ar Ingrīdas cepto torti. Uz tās bija “uzplaukuši” koši ziedi, bet garša… nu tāda, par kuru var teikt: “Mēli var norīt!”.
Vēl pēc kāda laika no Kokneses ģimenes atbalsta dienas centra darbiniecēm saņēmām ieteikumu uzrakstīt par Ingrīdu Grozu kā nesavtīgu un labestīgu cilvēku, kura bez atlīdzības vienmēr bija nozīmīga palīdze “ēdamajās ceturtdienās”, kad interesenti mācījās gatavot dažādus ēdienus.
Lai gan Ingrīdai nepatīk publicitāte, tomēr sarunai par savu vaļasprieku viņa piekrita.
Pirmā torte skolas laikā
Pirmo torti Ingrīda izcepa jau skolas laikā. Pamudinājums gan nebija kāda ieteikums vai obligātā skolas programma. Viss iznāca pilnīgi nejauši. Ģimene bija aizbraukusi ciemos pie Lietuvas radiem. Viesos viņus cienāja ar medus torti. Tā bijusi tik garda, ka meitene nodomājusi: “Bet es taču arī varētu pamēģināt tādu izcept!”. Un pamēģināja ar’. Izdevās ļoti garšīga.
Taču pēc skolas beigšanas viņa izlēma mācīties kooperatīvajā tehnikumā, kur apguva prečzines specialitāti. Pēc kāda laika iestājās arī Lauksaimniecības akadēmijā, pārtikas tehnologos, bet ģimenes apstākļu dēļ līdz finišam gan netika. Taču tas nenozīmē, ka viņa necepa tortes — tās tika gan draugiem jubilejās, gan mājiniekiem. Tālāk bija gandrīz kā teicienā — atdod velnam mazo pirkstiņu, un viņš paņems visu roku.
Katrai savi “knifiņi”
Nekādi sevi nepopularizējot, tortes pašas sevi “reklamēja”, un šad tad kāds paziņa lūdza, lai viņam svinībām izcep saldo kārumu. Ingrīda stāsta, ka divas pilnīgi vienādas tortes gan nekad neiznākot. Viņa ar klientu vispirms vienojas, kādu pildījumu un noformējumu viņš vēlas. Bieži atbilde ir: “Man vienalga! Lai tikai būtu garšīga!”.
Kad kārumu cepējai vaicāju, kurš produkts, viņasprāt, tortes cepšanā ir vissvarīgākais, viņa atbild, ka viss ir svarīgs. Visam ir jābūt labam un svaigam. Taču katrai cepējai ir savi “knifiņi.” Ingrīda vienu atklāj — viņa kviešu miltiem pieber mazliet kukurūzas miltu, tad tortes masa iznāk irdenāka.
Piegrieztne taurenim un auto
Ceptas ir ne tikai tradicionālās tortes, izmēģinātas arī netradicionālās. Tās gan ir sarežģītākas. Viena no pirmajām bija taurenis, paredzēts bērnam dzimšanas dienā. Nesen kādam zēnam, kurš ir aizrautīgs automīlis, viņa prieku sagādāja ar torti automašīnas formā. Netradicionālām tortēm vispirms top piegrieztne, pēc tam no biskvīta izgriež detaļas. Nesen kāds pasūtītājs vecmeitu ballītei vēlējās, lai uz tortes būtu korsetes zīmējums.
Kūku rotājumiem Ingrīda izmanto visdažādākos materiālus — marcipānu, šokolādi, sviesta krēmu, putukrējumu, cukura mastiku, marmelādi, zefīru.
Sagāzusies ka Pizas tornis
Par to, ka Ingrīdai tortu cepšanā roka ir “piešauta”, liecina kāds gadījums. Reiz viņa kādās kāzās palīdzēja klāt galdu. Atbraucis nākamais vīratēvs ar milzīgu kasti un teicis, ka tomēr vajadzētu paskatīties, kā torte pārcietusi ceļu no Rīgas līdz kāzu namam. Noņemot vāku, skats bijis tāds, ka atlicis vien iesaukties: “Ak, zemīt, atveries!”. Torte sašķiebusies kā Pizas tornis, visi dekorējumi zaudējuši savu formu. Vīratēvs tik nopūties: “Visi mani 80 lati vējā!”. Tortes “glābšanas akcijā” iesaistījās Ingrīda, jo zināja, ko vēl var saglābt. Kad vīratēvs pēc pusnakts ieraudzīja torti, viņš bija sajūsmā — nevienam pat prātā neienāca, kādas pārvērtības kūka bija piedzīvojusi.
Vakar bija par
saldu!
Neapmierināti klienti Ingrīdai līdz šim nav gadījušies. “Katram ir citāda garšas sajūta,” spriež Ingrīda, “visiem nevar patikt viens un tas pats. Var jau būt, ka ne visiem garšo, tik nepasaka.” Labi vārdi gan reizēm samulsinājuši. Reiz kādās kāzās pirmajā dienā viesi cienāti ar torti no vedējtēva firmas, kas nodarbojas ar šo gardumu ražošanu. Otrajā dienā visi ēduši Ingrīdas cepto torti. Kad vedējtēvs jautājis, kā garšojušas tortes, viesi, nezinot, ar ko viņš nodarbojas, atbildējuši: “Vakardienas torte bija par daudz salda, bet šī gan ir ļoti garšīga!”.
Labāk dažādību
Spriežot pēc viņas meitenīgā auguma, Ingrīda ar saldumiem neaizraujas. “Tā arī ir,” viņa saka, “apēdu vienu gabaliņu, un man pietiek.” Viņai nav vienas iecienītākās tortes. Ingrīda ir baudījusi kūkas arī ārzemēs, bet tās viņai šķitušas pārāk sausas. Šad tad viņa ir ielūkojusies internetā, kā cep konditori tepat Latvijā un ārzemēs. Pamatā receptes ir vienas un tās pašas, mainās tikai dekorējumi. Kādreiz domājusi, ka vajadzētu izdomāt kādu īpašu torti, kas būtu tikai viņas, bet tad nolēmusi: tas taču būtu garlaicīgi — viens un tas pats. Viņai labāk patīk dažādība. Kad cep sev, tas gan ir tikai svētkos, tad tīk paeksperimentēt, bet pasūtījumos to nedara. Tiesa, reiz gadījies kā kurpniekam ar kurpēm: nebijis laika sev kūku izcept. Tad izlīdzējusies ar veikalā pirktām plātnēm — ieziedusi putukrējumu un ievārījumu, un kūka dažu minūšu laikā gatava!
Bērni arī cep
Kūku cepšanas prasmi apguvusi arī meita, kura tagad dzīvo ārzemēs. Labs palīgs virtuvē Ingrīdai ir dēls, kurš studē Rīgas Tehniskajā universitātē un brīvdienas pavada mājās.
Šogad a. s. “Staburadze” rīkoja konkursu reģionos “Mājas torte 2013”. Ingrīda varbūt būtu tajā piedalījusies, kaut vai pieredzes dēļ, ja tas notiktu kaut kur tuvumā, nevis Jelgavā.
***
Vīrieša mīlestība ejot caur vēderu. Kad jautāju Ingrīdai, vai arī ar tortēm viņus var iekarot, Ingrīda smejot atbild, ka vīrieši patiešām esot lieli gardēži. Līdz šim viņas ceptās tortes visi ir slavējuši. ◆
