Sanita Strazdiņa ir apguvusi audiologopēdes profesiju un izvēlējusies strādāt bērnudārzā. “Viņa mums ir ieguvums,” saka Aizkraukles pirmsskolas izglītības iestādes “Saulīte” vadītāja Zigrīda Berezina. “Saulītē” ir viņas pamatdarbavieta.
Iesniedz vairākās augstskolās
— Kāpēc izvēlējāties tik retu profesiju?
— Pēc Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas beigšanas nezināju, ko gribu studēt. Mums visiem bija jāuzraksta, ko gribam sasniegt tuvākajos gados, un viens no maniem mērķiem bija iegūt augstāko izglītību. Dokumentus iesniedzu trijās augstskolās — Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātē, kur toreiz pirmo gadu uzņēma audiologopēdus, Rīgas Tehniskajā universitātē datorzinību jomā un Latvijas Universitātē finanšu nozarē. Toreiz domāju — kur uzņems, tur arī studēšu.
— Kur uzņēma?
— Man bija iespēja studēt jebkurā no šīm augstskolām, taču Latvijas Universitātē uzņēma tikai maksas programmā, vajadzēja ap 600 latu gadā, tādēļ tur neiestājos. Tehniskajā un Stradiņa universitātē iekļuvu budžeta grupā, tomēr Stradiņa universitātē vajadzēja agrāk parakstīt līgumu. To parakstīju un par otru augstskolu vairs nedomāju.
— Ko īsti dara audiologopēds?
— Audiologopēds veic diagnostiku, korekciju un rehabilitāciju cilvēkiem, kam ir dažādi runas, valodas, balss un rīšanas traucējumi.
Stingrs režīms piecas dienas nedēļā
— Daudz dzirdēts, ka augstskolās ir brīvais režīms un tāpēc cieš mācību kvalitāte.
— Salīdzinot ar saviem vienaudžiem, kuri studēja citās augstskolās, mums bija stingrs režīms — lekcijās bija jābūt katru darbdienu no pulksten astoņiem rītā līdz pat pieciem sešiem vakarā, pēc tam vajadzēja gatavoties nākamajai dienai. Pirmie divi kursi bija visgrūtākie. Studentiem no laukiem bija jāpielāgojas jaunajam dzīves ritmam, lekcijas un prakse notika dažādās vietās, un pārbraucieniem bija dota tikai pusstunda. Viss bija jāpaspēj. Kurš to izturēja, ieguva ne tikai zināšanas, bet arī rūdījumu, iemācījās ikdienu salikt pa plauktiņiem, dzīvot pēc noteikta režīma.
— Vai izvēli nenožēlojāt?
— Jau pirmajā kursā sapratu, ka tā ir pareizā izvēle, esmu īstajā laikā un vietā. Tomēr māca bažas, vai izturēšu četrus tik saspringtus gadus. Bet es nebiju vienīgā, kas tā domāja. Bieži teicām: “Ārprāts, kā mēs to visu paspēsim?” Mūs stimulēja tas, ka par mācībām nebija jāmaksā. Trešajā un ceturtajā krusā bija mazliet vieglāk, tad sākās prakse, bet atslābt nevarējām — praksē bija jābūt katru dienu, vajadzēja rakstīt bakalaura darbu, gatavoties valsts eksāmenam, kurā bija ap 150 jautājumu. Tos mēs zinājām un atbilžu gatavošanu savā starpā sadalījām, lai būtu vieglāk.
Pēta bērnu valodas attīstību
— Vai bakalaura darba tēma bija saistīta ar bērniem?
— Pētīju piecus — septiņus gadus vecu bērnu, kuriem ir uzmanības deficīts un hiperaktivitātes sindroms, valodas attīstību. Viņiem valoda attīstās lēnāk nekā citeim bērniem, jo viņi nespēj koncentrēt uzmanību.
— Kādi ir šādu veselības traucējumu iemesli?
— Par to ir bijuši dažādi pētījumi. Var būt ģenētiskas saslimšanas vairākās paaudzēs, ir svarīgs grūtnieces uzturs un miers. Ja topošā māte dzīvo nemitīgā stresā, tas ietekmē bērna attīstību. Bērna veselību grūtniecības laikā ietekmē arī mātes lietotā pārtika, medikamenti, vide. Svarīgi, lai nebūtu dzemdību traumu.
Mātes satriektas
— Kur bija jūsu pirmā darbavieta?
— Divus gadus nostrādāju Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Gaiļezerā, tur bija ļoti daudz pacientu ar dažādiem veselības traucējumiem, un katram vajadzēja savu attieksmi. Tas bija emocionāli smags darbs, jo katru dienu redzēju slimus bērnus un nomāktas, raudošas mātes. Bieži viņas bērnu audzināja vienas, jo, piedzimstot slimam mazulim, vīram vai draugam vairs nevajadzēja ne sievieti, ne bērnu. Bija sāpīgi uz to noskatīties. Bet tā bija arī laba skola, jo strādāju kopā ar pieredzējušiem kolēģiem — bērnu neirologiem, psihiatriem, klīniskajiem psihologiem un citiem speciālistiem, no viņiem ļoti daudz mācījos. Augstskolā iemācīja teoriju, bet slimnīcā to pārbaudīju praksē un papildināju. Ieteiktu visiem, kuri pabeidz audiologopēda studijas, pastrādāt kādā klīnikā.
Lec no gultas uz galda
— Varbūt atmiņā ir palicis kāds īpaši smags gadījums?
— Bija jāstrādā ar daudziem smagi slimiem bērniem, tādus var redzēt televīzijā, kad notiek ziedojumu akcijas un viņu vecāki lūdz palīdzēt. Viņiem ir bērnu cerebrālā trieka, viņi nestaigā un nerunā, daudziem ir garīga atpalicība. Rīgas slimnīcā kādam četrus gadus vecam bērnam bija izteikts uzmanības deficīta sindroms, viņš palātā bija kopā ar māti. Kad tajā iegāju, bērns lēca no vienas gultas otrā, rāpās uz galda, visu laiku bija kustībā, nebija apstādināms un arī nepiekusa. Māte stāstīja, ka mājās nav nevienas vietas, kur bērns nebūtu uzrāpies, viņš metis pa gaisu šķīvjus un citus priekšmetus. Tas bija bērns — haoss. Palīdz zāļu terapija, psihologs un citi speciālisti. Diemžēl Latvijas skolās joprojām trūkst skolotāju, kuri spēj strādāt ar šādiem bērniem. Ja klasē ir 20 skolēnu un viens no viņiem ar uzmanības deficītu, tiek traucēts visu citu skolēnu darbs.
Lai bērns tevi nevadītu
— Bija jāstrādā arī ar vecākiem?
— Darbs ar vecākiem ir arī tagad. Daudziem vecākiem šķiet, ka audzināšanu, bērna ārstēšanu var uzticēt tikai mums un paši atbildību var neuzņemties. Tomēr arī vecākiem ir daudz jāstrādā mājās, lai viņu bērns attīstītos, lai veseļotos. Ir arī vecāki, kuri visus norādījumus izpilda, to varu redzēt pēc bērna — ko viņš mājās ir iemācījies, paveicis. Ja bērns ir laists pasaulē, viņam ik dienu ir jāizbrīvē laiks. Pret vecākiem esmu stingra un prasīga, tāpat kā pret bērniem, bet ir jājūt robeža, kā ar kuru strādāt, runāt. Ar vienu bērnu jārunā maigāk, ar citu — stingrāk, jo, ja bērns sāks vadīt mani, darbam nebūs rezultātu. Pret katru ir jāizturas citādāk, jāatrod individuāla pieeja.
Maģistrantūrā
budžeta grupā
— Dzirdēju, ka esat iestājusies maģistrantūrā.
— Pirmo gadu mācos Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes maģistrantūrā programmā “Dažādības pedagoģiskie risinājumi”, iekļuvu budžeta grupā. Pati nevarētu tik daudz nopelnīt — ap diviem tūkstošiem latu gadā, lai samaksātu par mācībām. Lekcijas notiek piektdienās, izpildītos darbus varam iesniegt arī e — vidē. Jāmācās divi gadi.
— Ko nozīmē “Dažādības pedagoģiskie risinājumi”?
— Tas ir tulkojums no spāņu valodas, latviski precīzi būtu grūti pārtulkot. Programma ir izstrādāta sadarbībā ar Spānijas, Čehijas, Vācijas universitātēm, un tajā ir iekļauta speciālā pedagoģija, cilvēku ar īpašām vajadzībām, arī bērnu integrēšana sabiedrībā. Citās valstīs bieži ielās varam redzēt bērnus ar veselības traucējumiem, bet Latvijā — reti, viņi lielākoties dzīvo mājās. Šobrīd situācija šajā ziņā ir uzlabojusies, bet tāpat iekļaušana sabiedrībā nenotiek tik labi kā citās valstīs.
— Jūsu kursabiedri arī ir audiologopēdi?
— Tāda esmu tikai viena, kursā esam vairāku profesiju pārstāvji, lielākoties dažādu mācību priekšmetu skolotāji, un visi kopā cits citu papildinām. Kāda skolotāja ļoti labi zina angļu valodu, cits labi orientējas Ministru kabineta noteikumos. Kad ir kas neskaidrs par bērnu attīstību, jautā man.
Darba augļi ir
visgaršīgākie
— Vai paliek arī brīvs laiks?
— Ļoti maz. Mans darbs nav pārāk labi apmaksāts, tādēļ pavisam strādāju trijos bērnudārzos.
— Kā pēc darba atpūšaties?
— Vislabākā atpūta ir dārzā, man ļoti patīk rakt zemi, stādīt, ravēt, audzēt gan dārzeņus, gan puķes, kraut malku, tā atslēdzos no darba. Pagājušajā rudenī piepildījās mans sapnis — sava māja ar dārzu, tā gan vēl ir jāizpērk. Dzīvot četrās sienās pilsētas dzīvoklī — tas gan man būtu ļoti grūti.
— Man radies iespaids, ka esat ļoti mērķtiecīga.
— Gadumijā parasti uz papīra lapas uzrakstu, ko es gribu sasniegt, izvirzu arvien jaunus mērķus. Kad piemirstas, ko esmu rakstījusi, paskatos. Visiem jauniem cilvēkiem novēlu mērķu latiņu vienmēr pacelt augstāk, nekā katrs spēj sasniegt, lai ir lielākas cīņasspars. Ja neizdodas vienu gadu iecerēto sasniegt, izdosies citu gadu. Tas prasa lielu darbu, bet, ja tam ir augļi, tad ir prieks, gandarījums. Paldies maniem vecākiem, omītei, kuri mani vienmēr ir atbalstījuši, uzmundrinājuši! Viņi man ir mācījuši, ka tāpat vien nekā nebūs, ir jāiet un jādara. ◆
