Aušanas prasme mūsu tautai vijas cauri kā spēcīga stīga. Joprojām nesaraujama, jo to dzīvu uztur audējas, kas šo prasmi nodod no paaudzes paaudzē. Tā tas bijis arī aiviekstietes Veronikas Kalniņas dzīvē. Lai arī pašas mūžs skaitāms jau 85. gadskārtā, viņa joprojām turpina dzimtas sieviešu aušanas prasmi.
Nevar pārtraukt
Veronikas kundze ir viena no Pļaviņu kultūras centra lietišķās mākslas pulciņa “Skanstupe” dalībniecēm. Grūti būtu saskaitīt, cik daudz lielāku un mazāku segu vai citu audeklu šajos gados noausts. Darinātas smalkas un praktiskas lietas, kas greznojušas izstādes, pašas māju un dāvinātas citiem. Tagad, kad spēka mazāk un veselība pieklibo, viņas aizraušanās ir grīdsegu aušana. Arī šie darbi ir gaumīgi, ar pārdomātiem krāsu salikumiem, un nemaz nevar pateikt, ka tie darināti no audumu atgriezumiem.
— Kamēr vasarā un rudenī citiem bija dārza darbi, gāju aust pulciņa darbnīcā kultūras centrā. Tīri pastaigas un vingrošanas pēc, jo, tā darbojoties, nekas vairs nesāp un nav arī par to jādomā. Tik ļoti ierasts to darīt, un ar prātu jau gribas vēl daudz ko, tāpēc, ko varu, to daru. No kultūras centra var arī pavērot Daugavu, kas katrā gadalaikā ir tik skaista, — saka aiviekstiete.
Aušanas prasme Veronikas kundzei pūrā no ģimenes.
— Mana mamma bija liela rokdarbniece, kura prata ne tikai aust, bet arī šūt, adīt un tamborēt skaistas lietas. Savulaik jau saimē vajadzēja pašiem gādāt audumu un apģērbu, tāpēc sievietes daudz ko prata. Mamma noauda pat vilnas vadmalu kažokam, arī mums tika lina svārki un blūzes. Aušana saistīja arī mani, un to iemācījos. Kaut ko arī adīju, vairāk zeķes. Turklāt — kā iesāku, nevarēju vien beigt, jo gribējās ātrāk redzēt rezultātu, — stāsta Veronikas kundze.
Kolēģes nāk
palīgā
Viņa vienīgā no abām māsām apguva aušanu un to aktīvi turpināja. Veronikas kundze ilgi vēl izmantojusi ģimenes stelles, kurām ir ļoti bagāts mūžs. Pati pratusi ielikt audumu stellēs, bet aušanas meistares allaž turējušās kopā un gājušas palīgā iesākt darbu. Aiviekstietei liela palīdze savulaik bija Dzidra Bērziņa, vēlāk Ināra Šmite. Pļaviņu rokdarbniecēm atbalsts ir arī uzņēmīgā “Skanstupes” vadītāja Inga Rubīna-Kalviša. Tagad, kad pati vairs nespēj ģimenes stelles izmantot, tās ar prieku nodotas citai audējai, bet cik pašai nepieciešams, ir mazākas stelles kultūras centrā. Aiviekstiete teic, ka pulciņā viņas lielākoties ir audējas ar stāžu, taču pienāk klāt arī pa kādai jaunākai. Ingas un citu mudinātas, viņas nereti ar saviem darbiem piedalās izstādēs, un ir interesanti redzēt arī citu veikumu.
Kā ar dzimtas jaunāko paaudzi? Veronikas meita Sandra smaida, ka viņai rokdarbiem nekad nav bijusi tāda pacietība kā mammai. Abas atceras, kā savulaik Sandra mācījusies adīt zeķi, bet nekas prātīgs nav iznācis. Toties ģimenē viņi visi priecājas par Veronikas kundzes skaistajiem darinājumiem, kas rod savu vietu arī jaunās paaudzes mājās.
Tikai ar labu
Veronikas kundzes dzimtā puse ir Dekšāres pie Varakļāniem. Viņa nāk no piecu bērnu ģimenes. Visu triju brāļu un arī māsas vairs nav šajā saulē, bet dzimta kuplo tālāk gan dzimtajās Dekšārēs, gan citviet. Pati viņa jau vismaz pusgadsimtu ir aiviekstiete. Uz šo pagastu atnāca strādāt par ciltslietu un galveno zootehniķi padomju saimniecībā “Pļaviņas”.
— Mācoties skolā, domāju kļūt par skolotāju. Aizgāju mācīties uz Malnavas lauksaimniecības tehnikumu, pēc kura beigšanas studēju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Man piedāvāja pasniedzējas darbu Stāmerienas tehnikumā, un iecere piepildījās. Biju jauna skolotāja, un ar audzēkņiem labi sapratāmies, bet jutu, ka kolēģei tomēr nepatīku. Negribēju vairs tādā atmosfērā strādāt, un, kad uzzināju par darbu “Pļaviņās”, pieteicos tur, — stāsta Veronikas kundze.
Tas noteikti nebija viegls un prasīja garas stundas no rīta līdz vakaram, lai vadītu lopkopības brigadieru darbu. Bieži vien zvans atskanēja arī naktīs, ja vienā vai otrā fermā gadījās kāda ķibele. Viņa atceras, ka visādi bijis, bet vienmēr visu centusies risināt ar labu, jo ar ļaunumu un dusmām neko daudz nepanāksi. Tagad to visu viņa atceras bez smaguma, jo jaunībā jau nekas nešķiet par grūtu. Darba vajadzībām vajadzēja apgūt arī auto un motocikla vadīšanu, kas dzīvē labi noderēja. Pieredzējušāki šoferīši pamācīja, un tā lieta aizgāja. Tagad gan viņa ir pasažieres lomā. Aiviekstiete atceras, ka savulaik pirms 8. marta audzējusi tulpes un kādus divus gadus ziedus vedusi pārdot uz Krieviju. Ļoti gribējies sapelnīt zaporožecam! Lai arī nedaudz pietrūka, tas tomēr izdevies.
Prieks
tikties
Papildus tiešajam darbam Veronikas kundzei bijis daudz sabiedrisko pienākumu — vietējās komjauniešu organizācijas, arodbiedrības nodaļas vadīšana, kā arī kultūras dzīves aktivizēšana.
Kustinot vietējo kultūras dzīvi, pati savulaik dejoja tautas deju ansamblī “Daugaviņa”. Deju kolektīvu un vokālo ansambli viņa noorganizēja arī padomju saimniecībā. Cilvēku jau tolaik pietika, tikai vajadzēja aicināt iet un piedalīties.
— Mamma bija muzikāla un sabiedrisks cilvēks, kurai patika arī dejot. Dziedāt arī man patika, un tehnikumā gribēja likt pat solo izpildīt, bet tik liela talanta man nebija. Toties mūziku apguva meita, kura strādā par mūzikas skolotāju. Bērnībā viņa arī man iemācīja ar klavierēm ar vienu roku dažas dziesmiņas nospēlēt, jo man vajadzēja spēlēt pavadījumu, kad viņa mājās citiem rīkoja noklausīšanos, spēlējot skolotāju. Mana dziedāšana beidzās, kad izoperēja mandeles. Vajadzēja trenēt balss saites, ko nedarīju, — saka Veronikas kundze.
Sākot strādāt Aiviekstes pagastā, satikts vīrs Aivars un izaudzināta meita, kura ar savu ģimeni ir mammas lielais atbalsts. Veronikas kundzei ir trīs mazbērni — Kaspars, Lelde, Rinalds — un divi mazmazbērni — Everita un Tomass. Viņu ģimene dzīvo blakus pagastā, un vecmāmiņa ar prieku gaida katru tikšanās reizi. Gribas ar viņiem pavadīt vairāk laika. Ikdienā Veronikas kundzi citi dēvē par Veru vai Veriņu, un mazais Tomass, kurš vēl neprot izrunāt visus burtus, ieraugot vecmāmiņu, priecīgi saucot Veļiņa. Tas esot tik mīļi! Savējo pulkā aizvadīta arī apaļā jubileja.
— Ja vien ir iespēja, braucu ekskursijās, lielākoties ar citiem senioriem. Savulaik arī pati daudz organizēju tālākus un tuvākus braucienus, bet tagad ļaujos atpūtai. Patīk apskatīt interesantas vietas, jo kas gan cits atliek, kā baudīt katru dienu, — atzīst aiviekstiete. ◆
