Pļaviņu pilsētas kultūras namā jau ap 30 gadu darbojas lietišķās mākslas kolektīvs “Skanstupe”, kurā savu talantu pilnveido deviņas audējas.
Pļaviņu pilsētas kultūras namā jau ap 30 gadu darbojas lietišķās mākslas kolektīvs “Skanstupe”, kurā savu talantu pilnveido deviņas audējas: Veronika Ikauniece, Dzidra Bērziņa, Veronika Kalniņa, Gaida Kuprovska, Valija Zālīte, Aina Sevko, Aina Graudiņa, Inta Piļjanovska un Ruta Zvirgzdiņa. Sešas no viņām ir Tautas daiļamata meistares. Audēju tradīcijas Pļaviņās dibinājusi nu jau mūžībā aizgājusī meistare Anna Tropiņa.
Tagad “Skanstupi” vada pensionētā skolotāja Ruta Zvirgzdiņa. Pieredzes bagātākā kolektīvā ir Veronika Ikauniece — 4. septembrī viņa nosvinēja savu 80. dzimšanas dienu, bet jaunākajai “Skanstupes” audējai ir 66 gadi. Meistares labprāt piepulcētu jaunas sievietes, kurām mācīt aušanas mākslu. Sendienās stelles klabēja vai katrā lauku sētā, jo aust prata gandrīz visas sievietes, bet šodien — tikai retā. Pļaviņu audējas uzskata, ka aušana ir skaistākais darbs, un, iesēstoties stellēs, aizmirstas ikdienas rūpes.
Skanstupietes auž dienu un nakti
“Skanstupes” audējas mājvietu atradušas Pļaviņu kultūras nama trešajā stāvā, kur pa stāvām kāpnēm var nokļūt divās nelielās istabiņās. Tur izvietotas sešas stelles, un audējas te var strādāt, kad vēlas — dienā vai naktī.
Kolektīvā pulcējušās dažādu profesiju pārstāves. Piemēram, Ruta Zvirgzdiņa ir skolotāja, Dzidra Bērziņa — agronome, Veronika Kalniņa — zootehniķe, Gaida Kuprovska — farmaceite, Valija Zālīte — ārste.
Dažādās dzīves situācijās dāmām profesiju daudzveidība lieti noder. No agronomes var uzzināt, kā pareizi audzēt kādu eksotisku augu, no zootehniķes — kā palīdzēt sasirgušam mājdzīvniekam, neiztikt bez farmaceites vai ārstes padoma. Tomēr, kad sākas aušana, viss pārējais ir mazsvarīgs. Mazajās istabiņās klaudz stelles, smaržo dzija, virmo krāsu raksti.
Sasparojas, veidojot izstādes
— Kā ikvienā radošā darbā, arī aušanā ir uzplūdi un atplūdi. Ja gatavojamies kādai izstādei, tad gan čakli strādājam. Mazāk aužam vasarā, kad jāstrādā dārzā un jāgatavo krājumi ziemai, bet rudenī mūsu rosība atjaunojas, — stāsta Ruta Zvirgzdiņa.
“Skanstupes” audēju izstādes allaž gaida pļaviņieši, klintainieši un gostiņieši, arī lubānieši Aiviekstes svētkos, kuri notiek katru vasaru. Par skanstupiešu skaistajiem darinājumiem vairākkārt priecājušies arī Jēkabpils rajona Salas kultūras nama apmeklētāji, rīdzinieki un viesi Dziesmu svētkos, izstādes bijušas Madonā, Ērgļos un daudzās citās Latvijas vietās. Bez pļaviņiešu krāšņajām segām, dvieļiem un galdautiem nav iedomājamas arī daudzās lietišķās mākslas izstādes Aizkraukles novada muzejā “Kalna Ziedos”. Audēju darbi aizceļojuši pat uz Austrāliju, Ameriku, Dāniju un Vāciju.
Segām pilna baznīca
Savulaik pļaviņietes draudzējās ar madonietēm un ērglēnietēm, kur arī darbojās aušanas pulciņš. Meistares cita no citas mācījās. Tagad šie sakari pārtrūkuši, jo veco audēju vietā jaunas acīmredzot nav nākušas.
— Dziesmu svētkos Rīgā ar savām segām bijām pielikušas pilnu Pētera baznīcu. Nāca ārzemnieki un priecājās, īpaši trimdas latvieši, kuriem vienmēr gribas kaut ko no Latvijas kultūras paņemt līdzi uz savu mītnes zemi, — saka Dzidra Bērziņa.
Meitas neauž
Stāstot par paveikto, meistares atklāj, ka savas meitas aust neesot iemācījušas, jo viņām neesot laika, bet dažas mazmeitiņas gan to protot. Dzidras kundzes mazmeita būs darbmācības skolotāja, un viņa ar vecmāmiņas palīdzību pirmos darbiņus jau noaudusi. Arī Dzidras kundzes jaunākā mazmeita — trešās klases skolniece — apgūst vienkāršākos aušanas elementus.
— Kad es vēl strādāju skolā, man arī nebija laika mācīties aust. Es tikai vēroju, kā mana vīramāte to darīja, — atceras Rutas kundze.
Audējas atzīst, ka daudzām audušas mātes, bet pašas šai nodarbei pievērsušās tikai pēc aiziešanas pensijā.
Brāķi kā podu sasist nevar
Kāpēc pensijas vecumā kundzes, kurām vajadzētu atpūsties, piepūlē sevi, apgūstot aušanas māku? Tā taču ir ļoti sarežģīta — audējai jābūt labai redzei, veiklām rokām un kājām, krāsu izjūtai, etnogrāfisko rakstu zināšanām, labai veselībai, lai stundām taisnu muguru nosēdētu stellēs, jāpierod pie to klaboņas. Visbeidzot aušana ir ļoti gauss un precīzs process, kuram vajadzīga milzīga pacietība. Nepareizi austā audeklā kļūdas uzreiz pamanāmas, un darbs neder. To nevar kā brāķa podu — mest pret grīdu un lauskas saslaucīt.
— Par audēju var kļūt tikai tāda sieviete, kura šo darbu iemīl. Darbojoties stellēs, pensionāres var lietderīgi pavadīt dienas. Neatliek laika citu aprunāšanai vai kritizēšanai, nav vaļas gausties par veselību un ģimenes problēmām, mācīt citus dzīvot, jo tāpat neviens to neņems vērā, tikai pasmiesies.
Sēžot stellēs cītīgi jāskaita un jāvēro, lai raksts nesajūk. Tā ir ideāla smadzeņu skalošana. Aizejot mājās, vēl acu priekšā redzu audeklu, vēl skaitu un pārskaitu.
Ja redzi, ka stellēs top kas skaists un nebijis, neko citu vairs negribas, — atzīst Zvirgzdiņas kundze.
“Beidziet grīdas krāsu aust”
Audējām jāprot bez apvainošanās uzklausīt arī kritiku. Savulaik pēc segu aplūkošanas viņas kritizējusi Ābeles kundze no Rīgas mākslas nama, teikdama: “Vai vienreiz beigsiet to grīdas krāsu aust?”. Viņai pļaviņiešu darbos nepatikusi brūnā krāsa.
No tā laika audējas sākušas veidot citādus krāsu salikumus. Tagad viņu segās dažviet atviz vai visa varavīksne. Toņi tik nemanāmi saplūst, ka pat brūnā vai pelēkā krāsa, kuras bieži segās ir pamatkrāsas, kļūst gaišāka.
Kopā svin Ziemassvētkus
“Skanstupes” audējas parasti kopā svin Ziemassvētkus. Sanāk ar saviem groziņiem, kuros cenšas atnest ko īpaši garšīgu. Pulcējas vienas, bez vīriem, kā pašas joko — tāpēc, ka nu jau atkal esot jaunkundzes. Vēl tagad pulciņa dalībnieces atceras jau mūžībā aizgājušās Annas Tropiņas zirņu un kaņepju ēdienus, kuri bijuši gatavoti pēc senām receptēm.
Kundzes, protams, svin arī dzīves nozīmīgās dienas. Nupat rīkota Veronikas Ikaunieces jubileja, bet, viņuprāt, ikdienišķas dzimšanas un vārdadienas var arī īpaši neatzīmēt. Daudz svarīgāk sanākt kopā, lai apbrīnotu kādu jaunu darinājumu.
Atzīst, ka ir ļoti ziņkārīgas
Kur rast iedvesmu jaunu darbu radīšanai? Jauna sega nav dzejolis, kurš naktī “atlido” pie dzejnieka, tikai jāpieraksta. Segas, galdauta vai dvieļu raksts jāizdomā no pirmā līdz pēdējam dzīpariņam, tam jānogulst iztēlē, lai gara acīm saskatītu rakstu un krāsu saderību.
Audējas atzīst, ka esot ļoti ziņkārīgas. Kur vien braucot, īpaši Rīgā, dodoties uz mākslas veikaliem un aplūkojot citu audēju darbus. Tā visas savulaik braukušas uz Skrīveriem, lai toreizējā vilnas cehā aplūkotu tur austos pūkainos spilvenus — persiešu un puspersiešu manierē. Pļaviņietes mājās atgriezušās pilnīgā eiforijā un arī pašas tūlīt sākušas aust jaukos pūkainīšus.
Depresijai nav vietas
— Aušana pensionāram ir visideālākais darbs, jo rosina domāšanu, neko neļauj aizmirst. Pats galvenais — nav bezdarbībā jānīkst pie televizora un jāiedziļinās seriālos. Mēs stellēs kustamies kā ūdenszāles, nav laika skumjām noskaņām, jo jaunas domas seko cita citai, spēj tikai īsto uztvert. Brīnos par pensionāriem, kuri sūdzas par vientulību un depresiju. Audējām depresija met līkumu, jo mums vienkārši tai nav laika, — saka Gaida Kuprovska.
“Es viņas apbrīnoju”
Pļaviņu kultūras nama direktore Astrīda Davidova par skanstupiešu devumu ir sajūsmināta un lepojas, ka kultūras namā strādā tik pieredzes bagātas kundzes, kuras ar saviem darinājumiem Pļaviņu vārdu nes pasaulē.
— Es šīs sirmās dāmas apbrīnoju par viņu pacietību, uzņēmību, mākslas izpratni, skaistuma izjūtu, darba mīlestību. Ir dienas, kad dienā var noaust tikai dažus centimetrus sarežģīta audekla. Tāpēc gan neviena audēja nenoskumst, bet lepojas, ka apguvušas ko jaunu.
Viņas izlasa daudz grāmatu, pašas meklē materiālus aušanai un viena otrai neko nenoskauž, par izdevušos audeklu priecājas visas kopā, — stāsta Astrīda Davidova.
Kultūras namā audējām vienmēr būs savas telpas, lai tikai steļļu klaboņa nenoklustu un meistaru darbaprieks un radošais gars neapsīktu. Kultūras nama direktore darīšot visu, lai studijai piesaistītu jaunus cilvēkus.
Manto mātes čaklumu
Veronikai Ikauniecei aust iemācījusi māte Jadviga viņas dzimtajā sētā Barkavas pagastā. Tēvs ar abiem brāļiem strādājis tīrumos un mežā, bet mazā Veronika no mātes apguvusi visu, kas sievietei vajadzīgs. Meitene beigusi Barkavas sešklasīgo pamatskolu, taču tālāk mācīties nebijis naudas, jo, lai apmeklētu ģimnāziju, gadā vajadzējis maksāt simt latu.
— Tagad jaunieši un viņu vecāki cīnās, lai arī par augstskolu nebūtu jāmaksā, bet Latvijas pirmās brīvvalsts laikā par izglītību vajadzēja daudz maksāt, tāpēc izglītotus cilvēkus valsts cienīja un nodrošināja labas algas, — atceras Veronikas kundze.
Mazā, vērīgā Barkavas meitene no mātes iemācījusies, kā no aitas vilnas vai liniem, kurus paši audzējuši, tikt līdz audeklam, kā to nokrāsot, kā rīkoties ar stellēm. Vilnu veduši arī uz dzirnavām, pretī saņemot dziju. Māte audusi palagus, kreklu drēbi, dvieļus, segas — visu ikdienā nepieciešamo.
Stelles atgūst
1947. gadā Veronika pārcēlās uz Pļaviņām. Kad 1949. gadā ģimeni izveda uz Sibīriju, viņa palika Latvijā. Māte dzimtenē atgriezās pēc septiņiem gadiem un pagastā pie pazīstamiem cilvēkiem atrada savas stelles. Viņa tās atveda pie Veronikas un arī pati mūža nogali vadīja pie meitas. Veronika ar vīru Pļaviņās uzcēla māju, izaudzināja trīs dēlus un pati daudzus gadus nostrādāja Pļaviņu slimnīcā.
Dzimtas mājas Barkavas pagastā vēl tad, kad to saimnieki bija Sibīrijā, nojauktas un pārvestas uz Viļāniem, kur pretī katoļu baznīcai no ēkas baļķiem uzcelta grāmatnīca.
Aust atsāk pensijā
Pirms divdesmit pieciem gadiem Veronikas kundze aizgāja pensijā, un toreizējā “Skanstupes” vadītāja Anna Tropiņa aicināja viņu iesaistīties aušanas studijā.
Veronika ar prieku pievienojās audēju pulciņam. Vēl jo vairāk tāpēc, ka darbīgajai sievietei pensijā dzīve pēkšņi šķita pārāk klusa un vienmuļa. Dēli jau bija izauguši, un pirmais mazdēls sagaidīts. Gribējās ko jaunu un interesantu, tāpēc audēju pulciņa nodarbībās tapa daudz skaistu rokdarbu. Veronikas kundze ne tikai auda, bet arī izšuva, adīja un tamborēja.
Sega top trijās dienās
Veronikas Ikaunieces audeklos dominē nevis košās krāsas, bet gan viegli pasteļtoņi. Pirms daudziem gadiem darināti dažādi audumi kleitām. Drēbe parasti bijusi pelēka, ar maziem melniem un zaļiem rakstiņiem.
— Es augu uz Vidzemes robežas, kur audējas vairāk izmantoja pelēko, melno, balto, dažādu toņu zilo krāsu. Varakļānu pusē jau ieauž pa rozā un citu košu krāsu dzīparam, — stāsta sirmā audēja.
Košākās krāsas Veronikas kundze izmantoja izšujot blūzes. Pirmie gadi “Skanstupē” viņai bija ļoti ražīgi, jo, lai iegūtu Tautas daiļamata meistares nosaukumu, bija jārīko daudzas izstādes gan Pļaviņās, gan valsts mērogā. Savus darbus meistare nepārdod, bet dāvina gan tuviniekiem, gan draugiem.
Kad padomā kāds dāvinājums, sirmā audēja segu noauž pat trijās dienās, protams, dienā strādājot ne astoņas stundas, bet gandrīz divreiz vairāk. Kā iesēstas stellēs, tā auž, kamēr satumst un piekūst rokas.
Nav laika garlaikoties
Jautāju čaklajai audējai, vai viņai ir laiks atpūtai?
Jā, varot izlasīt avīzes un pārlasīt arī iemīļotā rakstnieka Viļa Lāča darbus. Viņai ļoti patīkot rakstnieka vienkāršā valoda. Veronikas kundze skatās arī iecienītos televīzijas raidījumus, pastrādā dārzā. Kad gaidāmi ciemiņi, mājās smaržo pīrāgi, jo saimniece cep garšīgas smalkmaizītes un speķpīrāgus.
Par politiku Veronikas kundze īpaši neinteresējas. “Gan jau es nodzīvošu savu mūžiņu godam, lai arī kādas valdības nāk un iet,” viņa smej. Kundze atceras, kā arī Ulmaņlaikos partijas ķildojušās, varējuši pasmieties par dažādiem humoristiskiem pantiņiem, ar kādiem partijas cita citu apveltījušas.
Otra Ulmaņa nebūs
— Lauki panīkst, bet otra Ulmaņa Latvijai nebūs. Atceros, cik piesardzīgi, ar īpašiem noteikumiem, Latgales zemniekiem tajos laikos deva zemi. Valdība rūpējās, lai to apstrādātu.
Tēvam piešķīra dažus hektārus purvā, atbrauca traktors un zemi apara, tēvs iesēja āboliņu, otrajā gadā nespējām vien to savest mājās. Neatminos, ka saimniekiem lauki būtu nezālēm aizauguši. Ja tagad kādam lauksaimniecība interesētu tāpat kā Kārlim Ulmanim, arī mūsu lauki zaļotu, — ir pārliecināta Ikaunieces kundze.
