Aizkraukles pagasta kultūras nama pirmajā stāvā atvērta Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja filiāle, kurā iekārtota vēsturiska ekspozīcija “Padomju gadi”. Tajā aplūkojami pagājušā gadsimta otrās puses sadzīves priekšmeti, sadzīves tehnika, transportlīdzekļi, preses izdevumi, grāmatas, mākslas darbi.
Bija tāds laiks
Iecere par ekspozīcijas izveidi radās pirms vairākiem gadiem, viens no mērķiem arī vietējās “gaismas pils” — Aizkraukles pagasta kultūras nama — intensīvāka izmantošana. Ekspozīcija ierīkota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu, par atvēlēto naudu — vairāk nekā desmit tūkstošiem eiro — izgatavoti plaukti eksponātiem, lielformāta fotogrāfijas, iegādāti TV ekrāni u. c.
Okupācijas pusgadsimts ir sarežģīts vēstures posms. Lai gan salīdzinoši nesena pagātne, kādam bērnības, citam jaunības, brieduma laiks — tā jau ir vēsture un neizdzēšams, par nebijušu nepadarāms laikposms. Aizkraukle, reiz Stučka, ir tipisks padomju laika arhitektūras paraugs, un padomjlaika muzeja izveide šajā vietā šķiet likumsakarīga un loģiska. “Padomjlaika muzeja izveide nav ne demagoģija, ne aģitācija, ja varbūt kāds tā domā, muzejā nebūs nekādu atrakciju, nekā tamlīdzīga,” uzsver Dzintra Cepure, Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja direktore. “Nenoliedzami Latvijā pusgadsimtu bija tāds laiks, un dzīve toreiz nebija viegla. Ekspozīcijā gribam parādīt, kā cilvēki tolaik dzīvoja un strādāja, tādējādi vairāk spējot novērtēt to, kas mums ir šodien. Šī muzeja apmeklējums būs ļoti noderīgs arī ar nostalģiju par padomjlaikiem sirgstošajiem, lai atsauktu atmiņā ikdienu, dzīvi, kāda tā bija, ar garām rindām veikalos, tukšiem plauktiem, blatu, deficītu, sērijveida apģērbu, cenzūru, demagoģiju un citiem Padomju Savienības “labumiem”.”
No HES uz VEF
Muzeja telpās iekārtotas vairākas tematiskas ekspozīcijas — funkcionāra kabinets, bibliotēka, padomjlaika dzīvoklis, atsevišķa ekspozīcija atvēlēta laikposmam pēc kara, kad svešā vara Latvijā veidoja kolhozus. Izvietots arī daudz laikmetu raksturojošu mākslas darbu — gobelēns, vitrāža, gleznas, plakāti. Sociālistiskajās valstīs plakātus 20. gadsimta vidū lielākoties izmantoja kā politiskās propagandas līdzekli, muzejā šobrīd tādi arī aplūkojami, taču, ekspozīciju pilnveidojot, to plānots papildināt ar mākslinieciski nozīmīgākiem cita satura plakātiem.
Muzeja direktore Dzintra Cepure stāsta, ka ekspozīcijas bibliotēkā grāmatas lielākoties ir cilvēku dāvinājumi, neliela daļa iegūta no Skrīveru bibliotēkas. Plauktos joprojām ir brīvas vietas, un iedzīvotāji var tos palīdzēt aizpildīt ar nevajadzīgiem tā laika izdevumiem no pašu bibliotēkām.
“Šajā grāmatu plauktā ir vairāki unikāli izdevumi, piemēram, tāds retums kā grāmata “Par notikumiem Ungārijā”. Tajā mēģināts izskaidrot 1956. gadā Ungārijā notikušo sacelšanos, kuras rezultātā nogalināja ap 20 tūkstošiem cilvēku, bet bēgļu gaitās devās vairāki simti tūkstoši. Tikpat ātri kā šī grāmata tika izdota, tā no grāmatnīcām pazuda. Interesanti, ka šis darbs izdots latviešu valodā.”
Muzeja lielākā telpa atvēlēta padomjlaika automašīnām, kas iegūtas eksponēšanai, sadarbojoties ar Rīgas Motormuzeju. Aplūkojams arī tāds retums kā mopēdu priekšteči — ar motoriem aprīkoti velosipēdi, kas ražoti Latvijā piecdesmito gadu beigās, sešdesmito gadu sākumā.
Atsevišķa telpa veltīta Pļaviņu HES celtniecībai, tajā var gūt ieskatu būves pirmsākumos, celtniecības procesā. Pļaviņu HES ekspozīciju paredzēts papildināt, sadarbojoties ar Enerģētikas muzeju. Šobrīd te aplūkojami ar būvniecību saistītie dokumenti un priekšmeti, attēli. “Lai milzīgā būve taptu, ar komjauniešu ceļazīmēm šeit nonāca daudz jaunu cilvēku no visas plašās Savienības un vēlāk liela daļa iebraucēju arī palika. Kad hidroelektrostacija bija uzbūvēta, pilsētā uzcēla jaunu rūpnīcu — Valsts elektrotehnisko fabriku jeb VEF, lai radītu darba vietas HES cēlājiem. Pamatā darbaspēks no HES pārgāja uz VEF.
Ceļš bez izvēles iespējām
Gaitenī, pa kuru ejot var nokļūt represētajiem, emigrācijai, kolhozam un sadzīvei ierīkotajās ekspozīcijās, izvietoti padomju propagandas plakāti, un tas simbolizē svešās varas dotās “izvēles iespējas” Latvijas iedzīvotājiem. “Ejot pa šo plakātiem vainagoto, sarkano ceļu uz komunismu, katrs nonāca kaut kur citur — kāds nokļuva Stučkā, kopmītnē vai dzīvoklī, cits Sibīrijā, cits kolhozā. Vēl neesam paspējuši iekārtot telpu, kas veltīta represētajiem, tajā stūrītis būs atvēlēts tiem, kuri dzimto Latviju zaudēja, emigrējot, bēgot no represīvās padomju varas,” stāsta Dzintra Cepure.
Kolhozam veltītajā telpā var uzzināt par laiku, kad “piespiedu kārtā brīvprātīgi” sava saimniecība, manta, lopi bija jāatdod. Ekspozīcijā izvietoti arī cilvēku “lūgumi”, kuru saturs bija ļoti līdzīgs: “Lūdzu pieņemt manu saimniecību līdz ar dzīvo un nedzīvo inventāru lauksaimniecības artelī, kā arī pieņemt pašu ar visu ģimeni strādāt artelī…”
Stučku uzbūvēja ātri — izjūtot dzīvokļu deficītu, drīz viena pēc otras ciematā saradās hruščovkas. Muzeja improvizētajā dzīvoklī iekārtots tipisks padomjlaika miteklis. Dzīvojamajā zonā novietots TV ekrāns, un tajā aplūkojamas sadzīves fotogrāfijas. Attēli atlasīti no muzeja krājuma arhīva, un tajos lielākoties redzami Aizkraukles rajona cilvēki. Īpašs stāsts ir par viesistabu, kurā daļa lietu — sekcija, rasēšanas dēlis, lenšu magnetofons — piederējušas kādreizējam pilsētas arhitektam Martam Valdmanim, kurš projektējis Aizkraukles Mūzikas skolu, autoostu, izstrādājis pilsētas detālplānojumu. Sekcijā “Rīga”, kas ražota astoņdesmitajos gados, izvietota Valdmaņa privātā bibliotēka, tā ir gan specifiska arhitekta bibliotēka, gan atspoguļo padomju laika inteliģences intereses.
Ekspozīcijā plaša vieta atvēlēta sadzīves aparatūrai — ir fototehnika, dažādi radio, TV, telefona aparāti, lenšu magnetofons. Viena no iecerēm ir ar kādu no šīm ierīcēm atskaņot mūziku apmeklētājiem.
Iecere — muzejs trijos stāvos
“Izveidojot represētajiem veltīto ekspozīciju, pirmais stāvs tiks pilnībā pabeigts,” stāsta Dzintra Cepure. “Nākotnē iecerēts izmantot visus trīs kultūras nama stāvus. Trešajā stāvā paredzēts izvietot kultūrai, izglītībai un bērnībai veltītas ekspozīcijas, savukārt pagrabstāvā — milicijai, medicīnai un tirdzniecībai. Ir diezgan sarežģīti tādas iekārtot, jo muzeja krājumā ir maz materiālu, vairāk dokumentu, ne priekšmetu. Domāju, ka, sadarbojoties ar citiem muzejiem, radīsim iespēju ierīkot arī pārējās iecerētās ekspozīcijas.” ◆
Vārdnīca
◆ Točka — radio reproduktors, kas atskaņoja vienu programmu. Kādreiz bija gandrīz katrā mājā.
◆ Hruščovka — apzīmējums sērijveida piecstāvu daudzdzīvokļu ēkām no dzelzsbetona paneļiem vai ķieģeļiem, kuru celtniecība lielos apjomos PSRS tika sākta
50. gadu otrajā pusē, Ņikitas Hruščova varas periodā.
◆ Graņonka — slīpēta stikla glāze, radīta četrdesmito gadu sākumā. Iespējams, ka glāzi dizainējusi Rīgā dzimusī krievu tēlniece Vera Muhina. Viņas slavenākais mākslas darbs ir “Kolhozniece un strādnieks” — “Mosfiļm” logo.
◆ Muzejs apmeklētājiem būs atvērts, sākot no nākamās nedēļas.
◆ Kultūras nama skatītāju zālē muzeja apmeklētājiem būs iespēja noskatīties divas filmas — par Stučkas pirmsākumiem un Pļaviņu HES celtniecību.
◆ Individuālie apmeklētāji ekspozīciju varēs aplūkot katru sestdienu no plkst. 11 līdz 17.
◆ Lielākām ekskursantu grupām, divdesmit un vairāk cilvēkiem, iepriekš sazinoties ar muzeju, ir iespēja ekspozīciju apskatīt arī darbdienās.
◆ Ekskursantu grupas var pieteikties pa tālruni 65123351 vai 28305405.
