Apmēram 80 zvanu no tuvām un tālām pasaules valstīm ir sērenietes Ivetas Krievānes un viņas vīra kolekcijā. Viņu mājās viens grāmatu skapja plaukts atvēlēts tikai zvaniņiem, un katram no tiem ir savs stāsts.
Iveta Krievāne stāsta, ka zvanu kolekcijas vēsture viņu mājās ir apmēram 15 gadus sena, pirmo viņa atvedusi no Somijas. “Tā arī sākās. Visiem, kas kaut kur brauc un jautā, ko atvest, sakām: atved kādu zvaniņu,” stāsta Iveta. “Taču ir valstis, kur zvani nemaz nav cieņā, un tur tos pat nevar atrast. Taču ir mīļi, ka cilvēks tālumā meklē to zvaniņu, domā par mums. Tas ir tik patīkami.”
Īstais kolekcionārs gan esot Ivetas vīrs Aleksandrs Juminovs, sieva zvanus vien atgādājusi uz izstādi Sērenes tautas namā. Aleksandrs strādā Pļaviņu, Ķeguma un Rīgas HES, viņa un kolēģu darbs saistīts arī ar braucieniem ārpus Latvijas, un tad tiekot arī papildināta zvanu kolekcija.
Sēreniešu kolekcijā ir apmēram 80 zvanu no dažādām pasaules valstīm, tālākais ceļojis no Ņujorkas. Krievija, Peru, Portugāle, Sīrija, Ēģipte, Abhāzija, Lietuva — tās ir tikai dažas valstis, kuru zvaniņi te ir. “Jaunupītēs” viens grāmatu skapja plaukts atvēlēts tikai zvaniņiem, un katram no tiem ir savs īpašs stāsts. Kad sanāk ciemiņi, visi aplūko kolekciju un atceras, kuru zvanu kurš atvedis, kā tur gājis.
No Sīrijas vestais zvans ir gana interesants, tas šķiet oriģināls roku darbs un pēc izskata nemaz neatgādina zvaniņu, taču tam ir mēle un tas skan. Kāds zvaniņš šurp atceļojis arī no Tatarstānas — ciemos braucis vīra armijas biedrs. Viņš pirmo reizi ciemojies Latvijā un iepriekš jautājis — ko atvest? Nu, protams, zvanu!
Viens no Ivetas mīļākajiem zvaniem ir no kādas Vācijas katedrāles atvestais, smags un ļoti skanīgs. Viņai patīk arī savdabīgais govju zvaniņš no Austrijas. Tāds kaklā esot vismaz ganāmpulka barvedei, un tad saimnieks dzird: govis nāk mājās.
Pēdējais kolekcijas eksemplārs uz Sērenes “Jaunupītēm” atgādāts no Moldovas — to atvedis vīra kolēģis, apciemodams savus vecākus šajā valstī. Kolekcijā ir arī Mocarta zvaniņš no Zalcburgas.
Vairāki zvaniņi kolekcijā ir no dažādām Latvijas pilsētām. Rīgas zvaniņu rotā gailis, šāds simbols ir arī no Portugāles atvestajā zvanā.
Interesanti un savdabīgi zvani ir kaimiņvalstī Lietuvā. “Lietuvieši ir vēl lielāki amatnieki nekā latvieši. Viņiem ir izcili koka un māla izstrādājumi,” saka Iveta.
Cik daudzās no šīm valstīm bijuši paši kolekcionāri? “Šur tur jau esam bijuši,” saka Iveta. “Bijām Pēterburgā, Ukrainā, Itālijā, Polijā, Austrijā. Vīrs kādu laiku strādāja Vācijā. Tāpat meita ar kori dziedāja Īrijā, arī no turienes atceļoja viens zvaniņš.”
Iveta stāsta, bijis tā, ka gada laikā kolekciju nepapildina neviens jauns zvaniņš, bet pagājušajā nedēļā tai pievienojušies pat trīs izcili eksemplāri.
Izstādē Sērenes tautas namā šī īpašā zvanu kolekcija bija skatāma pirmo reizi. Gan tikai vienu dienu, taču visiem, kuri turp atnāca, bija interesanti gan aplūkot un paskandināt zvaniņus, gan uzzināt īpašo stāstu, kā tas nokļuvis Latvijā. ◆
