Pirms daudziem gadiem kāda skolotāja man teica: “Es visu gadu dzīvoju pieticīgi, krāju rubli pie rubļa, lai atvaļinājuma laikā man nekā netrūktu, lai es varētu kaut kur aizbraukt un dažas nedēļas justies kā karaliene”.
Pirms daudziem gadiem kāda skolotāja man teica: “Es visu gadu dzīvoju pieticīgi, krāju rubli pie rubļa, lai atvaļinājuma laikā man nekā netrūktu, lai es varētu kaut kur aizbraukt un dažas nedēļas justies kā karaliene.” Viņa toreiz apceļoja visu plašo Padomju Savienību un pabija arī dažās sociālisma zemēs — Polijā, Čehoslovakijā, Austrumvācijā.
Katram no mums ir savas iespējas un vēlmes, ne vienmēr tās sakrīt. Piemēram, zemniekiem, kuriem pilna kūts lopiem, atvaļinājuma nemaz nav, labi, ja uz pāris dienām var kaut kur izrauties. Līdzīgi mazajiem uzņēmējiem, kuri paši stāv aiz letes un ir gan saimnieki, gan kalpi. Daudziem no mums alga ir tik pieticīga, ka par ceļojumiem nav ko sapņot, bet citi vislabāk jūtas mājās vai laukos — klusumā un mierā.
Šajā atvērumā lasiet, kā atvaļinājumu pavada zinātnieki, zemes dienesta ierēdņi, skolas auklīte, skolotāja un bibliotekāre, sociālā un Valsts ieņēmumu dienesta darbiniece.
Vislabākā atpūta pie Līdacīša
Skrīveru zinātnes centra selekcijas nodaļas asistente lauksaimniecības maģistre un 3. kursa doktorante Skaidrīte Būmane kopš 1977. gada ir aizkraukliete, bet viņas dzimtā puse ir Aiviekste. Tāpēc atvaļinājuma laikā kopā ar vīru Vilni, meitu Gintu un dēlu Ģirtu, kamēr bērni vēl bija ģimenē, allaž centusies būt dzimtajā pagastā.
— Pēdējos gados mums ar vīru atvaļinājums reizē neiznāk, bet visjaukākie atpūtas brīži mums bijuši tieši tad, kad visa ģimene varējām doties uz Līdaces ezeru. Ņēmām līdzi piepūšamo laivu, iebraucām ezerā, sauļojāmies, mežā ogojām un sēņojām. Maltītes gatavojām ugunskurā. Pie ezera vislabāk jutāmies tāpēc, ka tur mana dzimtā puse. Tur vidusskolas gados skrieti krosi un ziemā slēpojot visas meža takas iepazītas, — stāsta Skaidrītes kundze.
Pēc braukāšanas alkst māju
Strādājot Zinātnes centrā, Skaidrītes kundzei un viņas kolēģiem daudz jābrauc komandējumos, tāpēc atvaļinājumā gribas mieru, atpūtu mājās un vasarnīcā. Atpūta gan cieši saistīta ar darbu, jo dzīvoklī vienmēr kāds remonts veicams, bet vasarnīcā puķes, zālājs un siltumnīca jāaprūpē. Te viņai liels palīgs ir dēls, viņam īpaši labi padodas zālāja pļaušana.
— Atvaļinājumā bieži dodamies arī uz Jūrmalu. Mani jūra nomierina, tās sāļo gaisu ieelpojot, šķiet, attīru no sevis visu lieko un nevajadzīgo, — atzīst Būmanes kundze.
Pasauli redz komandējumos
Darba pienākumus veicot, Skaidrītei Būmanei nesen nācies būt Nīderlandē un Francijā, bet nākamnedēļ viņa kopā ar kolēģēm Birutu Jansoni un Marutu Spārniņu dosies uz Lietuvu, lai piedalītos Dotnovas Zemkopības institūta 85 gadu jubilejā.
Maija nogalē Skaidrītes kundze kopā ar Marutu Spārniņu Francijā pārstāvēja Latviju Eiropas Pļavkopības federācijas 19. kongresā. Abas zinātnieces nedaudz iepazina arī Parīzi, un tā, protams, viņas apbūra.
Skaidrīte atceras, ka pāris dienās šajā pasaules pilsētu citadelē guvusi tik daudz iespaidu, it kā būtu tur pavadījusi veselu mēnesi. Ja tas būtu iespējams, viņa atvaļinājuma laikā uz Franciju vēlētos aizbraukt ar visu ģimeni.
Brīvdienas ziedu paradīzē
Skaidrītes Būmanes kolēģe — lauksaimniecības zinātņu doktore un Skrīveru pagasta zemnieku saimniecības “Jāņkalni” saimniece Biruta Jansone — maija sākumā izkārtojusi sev sešas brīvas dienas jeb miniatvaļinājumu, lai dotos uz Holandi.
— Holandē biju Keukenhofā — šīs zemes ziedu paradīzē, kā smaržu un krāsu pasakā. Neaizmirstams bija arī brauciens ar kuģīti pa Amsterdamas kanāliem. Iepazinu arī Nīderlandes karalisko pilsētu Hāgu, — stāsta Birutas kundze.
Šis brauciens pēc nogurdinošās ziemas bija veldze dvēselei un iedvesma darbam visam garajam vasaras cēlienam, — saka Biruta Jansone.
Skrīveru zinātnes centra darbiniekiem ir arī kopīgas atpūtas tradīcijas. Katru vasaru kolektīvs kopā ar ģimenes locekļiem dodas kādā ekskursijā. Šovasar jūlijā skrīverieši nolēmuši apskatīt skaisto Rundāles pili.
Izbauda dzīves spraigumu
Valsts ieņēmumu dienesta Zemgales reģionālās iestādes Aizkraukles nodaļas vadītāja Aelita Luberte parasti atvaļinājumu pavada kopā ar vīru Aivaru un dēliem Armandu un Daini. Abi ar vīru ir lieli ceļotāji, un Aelitas kundze uzskata, ka atpūtai jābūt aktīvai:
— Atvaļinājumos es izbaudu dzīves spraigumu, jo daudzviet abi ar Aivaru dodamies gan kā tūristi, gan braucam paši ar savu auto. Pagājušajā vasarā dažas neaizmirstamas dienas pavadījām Palangā. Garākais ceļojums mums bija uz Itāliju.
Ja atvaļinājums gadās ziemā, braucam uz kalniem slēpot — esam bijuši Slovākijā. Šovasar plānojam apceļot Latviju un, izlasījuši “Dienā” piedāvāto vasaras pasākumu plānu, izlēmām, ka noteikti aizbrauksim uz Operas svētkiem Siguldā.
Man patīk, ka tūrisma braucienos iemantojam jaunus draugus un kādu brīdi it kā atslēdzamies no saspringtās ikdienas. Vienai doties pasaulē man tomēr nepatīk, jo abiem mums ir kopīgi iespaidi un atmiņas, kuras varam pārcilāt, kad vien iepatīkas, — atzīst Aelitas kundze.
Lauku klusumā un mierā
Pilnīgi pretēji — lauku klusumā un mierā — šovasar atvaļinājumu pavadījusi Aizkraukles rajona padomes sociālās palīdzības veselības aprūpes nodaļas vadītāja Inese Nikoņenoka.
Viņa atzīst, ka vecāku mājās Daudzeses pagastā relaksēties pēc garās ziemas esot vislabāk:
— Pirms vairākiem gadiem biju Itālijā, bet, lai tik tālu dotos, vajadzīgi līdzekļi un arī noskaņojums. Ja tā nav, doties uz tālām vietām nav nozīmes.
Es pat nevaru uzreiz pateikt, kas mani tik ļoti saista pie vecāku mājām, bet tur, kur esmu izaugusi, gūstu spēkus jaunam darba cēlienam. Mani sakārto ierastā ģimenes vide, miers un drošība.
Pēc morālā noguruma jāatgūstas
Koknesiete Alla Štrausa ir Kokneses speciālās internātskolas bērnu dienas auklīte, kurai atvaļinājums ir visu vasaru. Tāpat kā skolotājiem. Viņai ir ģimene un saimniecība, māja un dārzs, kur darba allaž netrūkst. Tāpēc atvaļinājuma laikā Allas kundze parasti rosās savā saimniecībā, bet pirms diviem gadiem viņa devusies ceļojumā uz Austriju un Čehiju.
— Strādājot ar slimiem bērniem, kuri mācās mūsu skolā, jūtu, ka uz mācību gada beigām morāli pagurstu. Šiem bērniem nepieciešama īpaša uzmanība un mīlestība, tāpēc darbs prasa lielu atdevi un nervu spriedzi. Atvaļinājumā cenšos atpūsties, tas man arī izdodas, un, kad tuvojas septembris, es jau ilgojos pēc sava darba un aprūpējamajiem bērniem, — stāsta Allas kundze.
Muguras sāpes ārstē velosipēds
2000. gada vasarā Allas kundze iegādājusies ceļazīmi savam pirmajam ārzemju ceļojumam uz Austriju un Čehiju, redzējusi tur daudz interesanta, un atmiņas par ceļojumu viņu rosina doties vēl uz kādu zemi.
Ja vīram izdosies saņemt atvaļinājumu vasarā, viņi plāno braucienu uz Vāciju, kur dzīvo Štrausu ģimenes draugi.
Tomēr, ja šīs cerības nepiepildīsies, Allas kundze nenoskums, jo viņai ir tik daudz ko darīt arī mājās. Jāaprūpē lopi un puķudārzs, bet īpaši patīkami ir tālāki braucieni ar velosipēdu. Allas kundze ar to dodas ne tikai uz Koknesi, bet pat uz Aizkraukli. Pēc šādiem braucieniem viņai pat muguras sāpes pārejot.
Dejošanai atvaļinājuma nav
Iršēniete Mairita Pavloviča ir Pērses pamatskolas skolotāja un bibliotekāre, viņai atvaļinājumā dažkārt tomēr nākas strādāt. Ne tikai vecāku lauku saimniecībā “Kārkliņi”, bet kopā ar bērnu deju kolektīvu, kuru viņa vada, piedalīties arī dažādos kultūras pasākumos. Tā pērn viņi dejojuši Rīgas astoņsimtgades svētkos.
Daudzus gadus Mairita ar vīru dejo Iršu pagasta vidējās paaudzes deju kolektīvā, tāpēc, ja paredzams kāds koncertceļojums, tam jāgatavojas arī atvaļinājumā. Kopā ar dejotājiem Mairitas kundze divreiz bijusi Vācijā, bet viņas sapņu zeme ir Norvēģija. Tikai šim braucienam līdz šim arvien pietrūcis līdzekļu.
Apciemo radus un draugus
— Lai arī atvaļinājums ir garš, vasara aizsteidzas vēja ātrumā. Ar vīru esam daudz braukājuši pa Latviju, šovasar pirmo reizi gribam aizvest savu meitiņu Martu uz Zooloģisko dārzu, nupat jūnija sākumā ar skolēniem biju Brīvdabas muzejā.
Kad sākas ogu un sēņu laiks, dodamies uz mežu. Lai arī atvaļinājums, augustā man būs sesija, jo mācos Daugavpils universitātes 3. kursā par sākumskolas skolotāju. Tomēr atvaļinājuma laikā abi ar vīru vienmēr cenšamies apciemot radus un draugus Madonā un Vietalvā, arī paši priecājamies par ciemiņiem un labprāt uzņemam viņus savās mājas. Kad sākas skola, vienmēr jūtos atpūtusies, — atzīst Mairitas kundze.
Kolektīvs prieks
Valsts zemes dienesta Vidusdaugavas reģionālās nodaļas nekustamā īpašuma kadastrālās vērtēšanas projekta vadītāja koknesiete Sofija Šmite kopā ar kolēģiem šovasar jau septīto gadu atvaļinājuma laikā dosies ārzemju ceļojumā. Zemes dienesta Aizkraukles nodaļā tā jau ir tradīcija, ka daži darbinieki ar firmas “Impro” ceļazīmēm dodas ceļojumā. Tā dara Sofija Šmite, Zane Niedre, Anita Bicka, Agris Kondrāts, Lidija Daugule un daži citi.
Šmites kundze stāsta: — Lai sakrātu naudu ceļojumam, katru mēnesi jāatliek vismaz 15—20 latu. Tas nav viegli, ja alga ir mazāka par 200 latiem mēnesī, tomēr mēs tā darām.
Mūsu pirmais ceļojums 1996. gadā bija uz Prāgu, nākamie — uz Austriju, Ungāriju, Franciju, Itāliju, bet pērn bijām Šveicē. Šoruden dodamies vistālāk — uz Turciju. Šoreiz no kolektīva esam tikai divas braucējas — es un Zane.
Ceļotāja ar pieredzi
— Uzskatu, ka mēs esam ceļotāji ar pieredzi. Zinām, ka līdzi jāņem maize, žāvēts speķis, gurķi, tomāti, daudz minerālūdens, rozīnes un rieksti. Zinām, ka ārzemēs jāvairās no uzmācīgiem vietējo suvenīru tirgotājiem, ka jāuzmanās, lai mūs neapzog. Un, pats galvenais, nav jāsūdzas par neērtībām, ceļojot ar autobusu un nakšņojot vienkāršās viesnīcās vai autobusā.
Dzimšanas diena tālu no mājām
Sofijas kundzei savu dzimšanas dienu, kura ir 12. augustā, vairākkārt gadījies nosvinēt tieši ceļojumā. Tad viņa saņem apsveikumu ar grupas biedru autogrāfiem un novēlējumiem, kuri sasildot sirdi pat tumšajos ziemas vakaros.
Sofijas kundze atzīst, ka viņas ģimenei dzīvoklī nav greznu mēbeļu un pašiem dārga apģērba. Ja sarēķinātu, cik sešu gadu laikā iztērēts ceļojumiem, tam visam droši vien pietiktu. Tomēr Šmitu ģimenei garīgās vērtības ir nozīmīgākas.
Atkal elpo vasara
— Ceļojumu fotogrāfijas pārlūkojot, un to ir daudz, pat baltajā Latvijas ziemā man uzvēdī vasaras elpa no kalniem Itālijā vai Šveicē. Atceros ceļabiedrus, mūsu piedzīvojumus, un dzīvot kļūst vieglāk. Bez ceļošanas vairs nevaru. Ar Zani jokojam: kad būsim pensijā un nevarēsim atļauties tālus ceļojumus, brauksim uz tuvējām ārzemēm — uz jaunībā redzētajām vietām Krievijā, — smej Sofijas kundze.
Vairāku iemeslu dēļ viņa nevar braukt kopā ar vīru, bet pēc tālā ceļojuma abi vienmēr dodas uz vīra dzimto Madonu un Sofijas Šķaunes pagastu Latgalē. Nekad nepabrauc garām Aglonas baznīcai vai kādai citai svētvietai tepat mūsu mazajā Latvijā.
Lai arī ceļošana kļuvusi par Sofijas kundzes dzīves neatņemamu sastāvdaļu, vislabāk viņa jūtoties, atkal pārbraucot mājās:
— Ir jāredz svešas zemes, lai saprastu, ka Latvija ir visskaistākā, ka mājās ir vislabāk, ka atkal gadu jāstrādā un jālolo sapnis par kādu ceļojumu. Tas ir tik skaisti! — uzskata Sofija Šmite.
