Zvanu, bet Tavs telefons neatbild. Liekas, kaut kur esi izgājis. Nekas. Pēc brīža zvanīšu vēl.
Zvanu, bet Tavs telefons neatbild. Liekas, kaut kur esi izgājis. Nekas. Pēc brīža zvanīšu vēl.
… Pēc brīža pienāca sēru vēsts. Tavs mūžs, Leon, ir noslēdzies. Savu pēdējo fotogrāfiju laikrakstā “Staburags” Tu vairs neredzēji. Man tā liekas ļoti simboliska. Koks ar savām kailajām saknēm cīnās par zemes valgmi. Tā Tu ar savu slimo sirdi cīnījies par izdzīvošanu…
Tavu skolotāja gaitu sākumā mēs abi gadu nostrādājām vienā skolā. Jau tad, kā stundas beigušās, fotoaparāts rokā. Tam Tu paliki uzticīgs visu mūžu, tāpat kā visu mūžu biji skolotājs.
Šīs pēdējās dienas pirms jaunā mācību gada Tavai slimajai sirdij izrādījās par smagu. Kā karavīrs ierakumos Tu nomiri ar “šauteni” rokās. Vēl dažas dienas, un jaunais mācību gads būtu sācies.
Pavērojot Tavas fotogrāfijas, varētu teikt, ka Tu savā poētiskajā sirdī biji mākslinieks. Vajag tikai labi ieskatīties, lai Latvijas dabas skaistumu atrastu jebkurā vietā, un Tu to spēji. No darbavietas leišmalē ar savām fotogrāfijām mēroji tālo ceļu uz rajona centru, uz redakciju, uz fotoklubu, kur vienmēr biji gaidīts. Ar Tevi bija interesanti. Tu biji labs domu un darbabiedrs gan fotoklubā, gan dzīvē. Arī šīs nedēļas nogalē bija ieplānots doties fotoekspedīcijā uz Latgales rajoniem…
Pie Tavas pēdējās fotogrāfijas avīzē bija rakstīts: “Arī ceturtdien būs daļēji apmācies…”. Kaut arī spīdētu saule, šī būs vismelnākā diena, jo Tavs ķermenis, skolotāj, biedri un draugs, tiks atdots zemes mātes skavās Tavā dzimtajā Eglaines pusē.
Fotokluba “Askrāde” vārdā — Aivars Bite
***
Domājiet — zosis bez sāpēm un žēluma
Kāsi uz svešumu liec?
Dzirdiet — pa rudens vakara vēlumu
Putni vairs nedzied, bet kliedz!
