Pirms dažiem mēnešiem izlasīju grāmatu “Iespējamās tikšanās”, kuras autore ir Irīna Meļņika. Astoņas sabiedrībā pazīstamas personības dialogā ar grāmatas varoņiem — cilvēkiem ar invaliditāti. Par dzīvi, iespējām, sapņiem un uzskatiem. Cilvēki ar īpašām vajadzībām ir neliela sabiedrības daļa — minoritāte. Šī grāmata ļāva ieskatīties personīgajos dzīvesstāstos, bet kas svarīgākais — vērsa uzmanību tam, kā šie cilvēki domā, kā raugās uz pasauli un sevi tajā. Mani patīkami pārsteidza patstāvība, vēlme darīt un īstenot savas ieceres. Grāmatas varoņi sevi neuzskata par cietējiem. Fiziskās vai garīgās izpausmes, kas šos cilvēkus padarījušas par invalīdiem, nav bijis šķērslis dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Veidot ģimeni, strādāt algotu darbu, nodoties vaļaspriekiem un baudīt dzīvi. Šī grāmata parāda, ka attieksme pret sevi ir spoguļattēls — ja sevi žēlosi, arī citi to darīs.
Šīs grāmatas atziņas man saistās ar šī brīža situāciju Amerikā, kur nerimst vardarbīgie protesti pret melnādainajiem amerikāņiem. Problēma saasinājusies un kļuvusi par globālu sāpi, arī Latvijas iedzīvotāji pauž atbalstu minoritātēm un nosoda rasismu un vardarbību pret mazākumtautību grupām. Vai Latvijā pastāv rasisms? Baidos minēt, atrast varētu gan uzskatu noliedzējus, gan piekritējus. Pagale viena nedeg, daļa domstarpību slēpjas minoritāšu nostājā pret sevi. Tas ir visnotaļ nepopulārs viedoklis, bet dzīves piemēri rāda, ka tieši tas sabiedrību uzvelk. Akcentējot atšķirīgo, uzsverot, cik aizvainota, nenovērtēta ir kāda cilvēku grupa, plaisa starp kopienu veidosies arvien lielāka. Gadiem tiek uzturētas diskusijas un viedokļi, ka ir domstarpības starp “baltajiem” un “melnajiem”, krieviem un latviešiem, homoseksuāļiem un heteroseksuāļiem, sarakstu varētu turpināt ilgi. Uzskati un viedokļi dažādos jautājumos ir atkarīgi no personīgās pieredzes, audzināšanas un intelekta līmeņa.
Atceros, kā, būdama bērnudārzniece, kopā ar mammu Aizkraukles autoostā gaidīju autobusu. Kā jau bērns, ar acīm meklēju sev līdzīgos un atradu. Autoostā bija vēl viena mana vecuma meitene. Skatījos uz viņu, līdz meitenītes mamma uzkliedza man: ”Kauna nav, ko blenz uz slimu bērnu!” un aizvilka meitu prom. Man bija neērti, gribēju draudzēties un paspēlēties, nesapratu, ko esmu noziegusies. Vēlāk šo mammu ar meitu redzēju bieži, meitenei bija Dauna sindroms. Arī to es sapratu vēlāk, manās acīs viņa bija smaidīga meitene, ar kuru gribēju parotaļāties. Mēs nepiedzimstam ar naidu vai aizspriedumiem pret kādu, mums to cenšas iepotēt. Ādas krāsa, ticība un tautība ir novecojuši diskriminējošie faktori, toties efektīvi masu naida kurināšanā. Domāt ar savu galvu mūsdienās ir dārga privilēģija, diemžēl ne visi to atļaujas. ◆
Attieksmes spoguļattēls
00:00
09.06.2020
97