Ziemas mēneši nozīmē ne vien tīru un baltu sniegu, aukstais laiks aktivizē arī slimības un vīrusus.
Ziemas mēneši nozīmē ne vien tīru un baltu sniegu, aukstais laiks aktivizē arī slimības un vīrusus. Cilvēki slimo vairāk un daudz biežāk apmeklē ārstus. Vai katram gadījies, ka jātiek pie ārsta, taču reģistratūrā īsi atbild: “Numuriņu nav!”. Pat visai nedēļai. Paldies Dievam, šausminošais “nākamnedēļ var būt par vēlu” reti piepildās, taču mēģinājums tikt pie ārsta bez numuriņa var izvērsties gana nepatīkams. Šoreiz runa būs nevis par to, vai ārsts jūs var un grib uzklausīt, bet gan par cilvēku, kuri arī gaida aiz ārsta kabineta durvīm, attieksmi.
Tikko jūs būsiet citiem labprātīgi atzinušies, ka numuriņa jums nav, bet pie ārsta nu ļoti vajag, sargieties tikt sabradāts. Atgādinājumus laikus pieteikt apmeklējumu nespēs apslāpēt atrunāšanās, ka cilvēks iepriekš nevar paredzēt, kad saslims. Un diezgan naivi ir cerēt, ka būs kāds, kurš jūs palaidīs pa priekšu pat tad, kad jūtaties jau acīm redzami slikti. Kādā gaidīšanas reizē esmu pieredzējusi, ka bērnam gaidot pat uznāk vemšanas lēkme, bet, kad ārsta palīdze aicina māti ar bērnu ienākt kabinetā ārpus rindas, viņus pavada pārmetumi un nosodoši skatieni.
Steidzīgi cilvēki, satraukumiem pilns laiks. Varbūt nevietā pārmest, ka cilvēkam, tādā dzīvojot, nav laika iedziļināties otra sajūtās un sāpēs. Loģiski šķiet arī tas, ka šībrīža cietējs, nākamajā reizē tomēr ticis pie “laimīgās lozes” — numuriņa, uzvedīsies tāpat. Nostāsies kā siena durvīs un teiks: tagad mana kārta!
Nesen pārliecinājos, ka mēdz būt arī citādi. Kāda kaimiņrajona poliklīnikā pie ārsta kabineta durvīm gaidīja krietns pulciņš dažādu gadagājumu pacientu. Cilvēki viens otram pajautāja, kā jūtas, kāda vaina piemeklējusi, un tie, ar numuriņiem, iedrošināja “citādos”, ka ārste pieņemot visus. Kad viens ar numuriņu nebija ieradies, rindā nākamais paziņoja: “Tagad lai iet kāds bez numuriņa, es pagaidīšu!”. Ko teiks citi? Visu sejās bija smaids, un nevienam neienāca prātā protestēt. Arī iznākot no kabineta, cilvēki viens otram vēlēja ātrāk izveseļoties un šķīrās kā labi paziņas. Ejot prom, iedomājos — vai cilvēki te ir tik sirsnīgi tāpēc, ka dzīvo tuvāk Latgalei?
Šāda attieksme palīdz justies labāk bez ārsta un zālēm un citā reizē mudina būt labam pret otru. Ceru, ka pienāks laiks, kad šādi brīži nebūs brīnums.
