Aizkrauklieša Viestura Barvika vaļasprieks ir makšķerēšana. To zina ne tikai viņa draugi un paziņas, bet arī kāds ruds runcis, kurš to vien dara, kā uzmana, kad pie upes parādīsies makšķernieks.
Viesturs pastāstīja, ka, iespējams, kaķis dzīvo netālajās mājās. Taču to gan viņš ievērojis, ka makšķernieks pie Daugavas ir laba zīme, tāpēc allaž ir klāt. Runcis ēdiena izvēlē nav pārāk prasīgs — ēd visu, ko izdodas “izņaudēt”. Allaž viņš Viesturam palīdz apēst pusdienu maizes, arī zivju piebarošanas putru nesmādē. Par nerakstītu likumu kļuvis noteikums, ka Viesturam izmakšķerētais loms jādala ar kaķi. Dažreiz viņš to notiesā uzreiz, bet dažreiz cēli, galvu augsti pacēlis, lomu aiznes uz māju. Tā teikt — lai saimniekiem ar’ kaut kas tiek. Tā kā Viesturs ir arī aizrautīgs fotogrāfs, vienu no šādām reizēm, kad runcis no “darba” dodas mājup, viņš iemūžinājis fotoaparātā. Rudais skaistulis gan nav uzticīgs tikai Viesturam — tiklīdz viņš pošas prom, runcis iet pie nākamā “objekta” un sāk visu no gala. Tā teikt — kas kauna neprot, tas badu nemirst. ◆