Esmu pārliecināts, ka notikumi notiek un cilvēki satiekas īstajā laikā un vietā. Arī šoreiz satikšanās ar Inesi Krūzi notika it kā nejauši. Aizbraucu uz Gricgali, lai sagatavotu materiālu par Krūžu ģimenes saietu. Braucot turp, vēl nezināju, ka Inese Krūze ir viena no galvenajiem projekta “1836” organizatoriem, līdz ar to šajā nedēļā Latvijas pierobežu novados notiekošajam “Gaismas ceļam”. Tā laikā divas gaismu lāpas no Krāslavas sāka ceļu viena otrai pretī, lai nepilnu sešu dienu laikā 20. jūnija novakarē satiktos Kolkas ragā. Skrējiens sākās 16. jūnijā, tā dalībnieki mainījās aptuveni ik pa 20 kilometriem, nododot lāpu viens otram, nodrošinot Gaismas ceļa nepārtrauktu ritējumu, vijoties ap Latviju. Skrējiens notiks pa “1836” ceļu — ceļu, kas 2018. gadā tika dāvāts Latvijai tās simtgadē.
Pagājušās nedēļas nogalē Neretas novada Pilskalnes pagasta Gricgalē, Medņu krogā, kopā sanāca kuplā Krūžu dzimta. Pilskalnes pusē ir dzimtas saknes, un, lai gan lielākā daļa Krūžu izklīdusi pa visu Latviju, jau teju 30 gadu ir viena diena, kurā Krūzes sanāk kopā un dodas apkopt viņsaulē aizgājušo senču atdusas vietas Gudiņu kapos. Šogad dzimta pie Medņu kroga ierīkoja savu piemiņas zīmi — projekta “1836” ceļa stabu — vienu no daudzām norādēm, kas iezīmē tūrisma ceļu apkārt Latvijas robežai.
Krauze kļuvis par Krūzi
— Inese ir vietējā, dzimusi Pilskalnē?
— Neesmu gan. Dzimusi un uzaugusi Zaķumuižā, tagad dzīvoju Ādažos.
— Kas ir Inese Krūžu dzimtā?
— Dzimtas pārstāve, kurai svarīgi apzināt savas dzimtas saknes. Šogad radās iespēja ikgadējo talku Gudiņu kapos padarīt svinīgāku, nevis tikai atbraukt un sakopt. Šogad izdevās ne tikai pastrādāt, bet arī aprunāties ar pārējiem, kas Pilskalnē bija ieradušies no dažādām Latvijas malām. Man diemžēl ne katru gadu izdodas atbraukt uz talku. Agrāk, kad vēl biju bērns, šie braucieni līdz kapiem vienmēr bija ekstremāli, un vecāki pat negribēja mazos bērnus ņemt līdzi. Līdz kapiem nav normāla ceļa, braukšana, arī šogad, ar traktoru, piekabē, caur lieliem brikšņiem. Vienu no reizēm, pirms apmēram 30 gadiem, gan atceros, kad mani paņēma līdzi. Tad kopā sanācām Medņu krogā, te bija arī Lūcija Ķuzāne, un šī reize ļoti spilgti iespiedusies atmiņā. Man tētis stāstīja, ka ir divas iespējas, kā nokļūt šajos kapos, otra — no Lietuvas puses pāri upei, laivā. Agrāk, vēl manā bērnībā, radu kopāsanākšanas notika jubilejās, bet tagad kapu sakopšana palikusi par reizi, kad ieraugām, satiekamies, uzzinām, kam kas piedzimis. Šogad koncentrējāmies uz to, ka ne tikai sakopjam kapus, bet uzsvaru liekam uz dzimtu, ka esam viens kopums.
— Vai pirms trīsdesmit gadiem arī sākās…
— Kapošanās?
— Ja tā to var nosaukt.
— Mans tēvs Osvalds Krūze no Gricgales aizgāja studiju gados. Mācījies Gricgales skolā, un viņa pirmo skolotāju 14. jūnijā izsūtīja uz Sibīriju. Viņa māte savukārt bija pārcēlusies uz Ķekavu. Gudiņu kapos mēs braucam kopt manu vecotēvu, kā arī tur apglabāti mana vecātēva un vecāsmātes vecvecāki. Uz vietas šajā pusē no Krūžu dzimtas pašlaik dzīvo divi, kas nav tieši Krūžu radinieki. Vecākiem pārceļoties uz Rīgu, dzimtās mājas palika tukšas un aizgāja postā. Konkrēti es sajūtu šo vietu kā savu, no šejienes cēlusies es, mana ģimene. Esmu dzirdējusi stāstus, tēvs gan to nevar apgalvot, bet viņa mamma esot stāstījusi, ka netālos senčos bijis vācisks uzvārds — Krauze. Viņš apprecējis latviešu sievu, dzīvojis Latvijā un gribējis savu uzvārdu latviskot. Tuvākais vārds bija Krūze.
Vīrs izvēlas sievas uzvārdu
— Medņu krogā bija ap 30 cilvēku. Tā nav visa dzimta.
— Esam vismaz divas reizes kuplāki.
— Vai pieraksti dzimtas cilvēku atmiņu stāstus?
— Līdz apziņai, ka man svarīgi apzināties savas saknes, nonācu, kad piedzima mani bērni. Sapratu, ka ir svarīgi tas, ko atstāj pēc sevis. Šobrīd es ar saviem ikdienas darbiem, rīcību veidoju vidi, kurā augs mani bērni, mazbērni. Vēlos, lai viņi aug latviskā Latvijā. Viena no svarīgākajām lietām ir dzimtas apzināšana. Jo dziļāk pagātnē ieskaties, jo tālāk nākotnē redzi. Jo labāk izzini, kas ir tavi senči, jo labāk izproti, kas esi tu pats. Šeit un tagad. Pati neesmu veidojusi mūsu dzimtas koku, bet to darījusi mana tēva brāļa sieva. Runājot par pierakstiem, es izmantoju modernās tehnoloģijas. Pēdējos gados rudenī svinam veļu mielastu. Tas ir laiks, kad cilājam vecās bildes, atceramies, un tad es cenšos video ierakstīt visu, ko stāsta par mūsu senčiem. Ar filmēšanu un montēšanu nodarbojos arī ikdienā. Ceru, ka videoformātam ir tāla nākotne un šos stāstus varēšu samontēt un atstāt saviem bērniem. Man liekas svarīgi redzēt runātāju. Domāju, ka maniem mazbērniem būs interesanti paskatīties, kāds bija viņu vecvectēvs — ar skaņu un bildi. Mans vīrs pēc tautības ir vācietis, uzvārdā Šēnbergs, bet pēc kāzām pieņēma manu uzvārdu un arī ir Krūze. Gribēja, lai bērniem ir latvisks uzvārds.
— Cik svarīgi šobrīd tas ir taviem bērniem?
— Viņi piedalās veļu vakaros, klausoties stāstos, kuros runājam par senčiem, viņi saprot, ka mums, pārējiem, svarīgi ne tikai dzīvie, bet arī mirušie radinieki. Bērni ļoti labprāt brauc uz kapiem, piedalās visos darbos. Puika visām kopiņām noberza uzaugušās sūnas. Bērniem otrs vecvectēvs ir dzīvs, līdz ar to viņi sajūt, pieļauju, ka ir vieglāk saprast, cik vecs cilvēks tas ir.
Visas ir sirdslietas
— Kāda ir tava ikdienas nodarbošanās?
— Algota darba man nav, visas ir sirdslietas. Man patīk radīt. Tā manā dzīvē arī rodas daudzi notikumi. Vēl man patīk arhivēt, un apvienojumā ar filmēšanu strādāju pie latviešu tradicionālās kultūras iepazīšanas, videoarhīva un izziņas materiālu veidošanas. Par to, kā svin svētkus, dzied. Vadu folkloras kopu Ādažu kultūras centrā. Ar radīšanu nodarbojos arī biedrībā “1836”, kas veido ceļu apkārt Latvijai. Tāpēc arī pie Medņu kroga ierakām Krūžu dzimtas stabiņu — tūrisma maršruta norādi. Kopā ar vīru pašlaik filmējam videomateriālu par augiem Latvijā, zāļu sievām un vīriem — fitoterapeitiem, kas stāsta par augu izmantošanu tautas medicīnā.
— Vai esi domājusi par ģimenes pārcelšanos uz laukiem?
— Runājuši par to esam bieži. Šobrīd sarežģītākais apstāklis ir izglītības nodrošināšana bērniem. Liela daļa lauku skolu slēgtas. Par tām, kas vēl darbojas, nevar zināt, vai darbosies arī nākamajā gadā. Ja par šo jautājumu varētu būt stabila pārliecība, tad sen dzīvotu kādā mazā ciematā. Uzskatu, ka mūsdienās darbu var atrast jebkur. Protams, jautājums — kādas ir vēlmes, prasības, un cik grib pelnīt. Par laimi, redzu, ka varu darīt jebko un jebkur.
Kungs uzvilcis baltu kreklu
— Esi saistīta ar projektu “1836”, esi “Gaismas ceļa” koordinatore. Projekts atrada tevi vai tu to?
— Tas notika abpusēji. Es projektam “1836” pievienojos vēlāk. Pirms tam man bija ideja par vienlaicīgu ugunskuru iedegšanu pilskalnos visapkārt Latvijai. Šo ideju uzzināja mana kolēģe, un savukārt viņa bija padzirdējusi, ka Enriko Podnieks, projekta “1836” vadītājs, vēlas realizēt ideju par ugunskuru iedegšanu apkārt Latvijas robežai. Interesanti, ka Enriko biju satikusi agrāk kādā talkā, kur kopīgi strādājām, vēlāk arī dziedājām. Pēc dažām dienām paziņa mūs atkal saveda kopā, šoreiz “Gaismas ceļa” dēļ. Tā mūsu idejas satikās, un joprojām darbojamies kopā projektā “1836”. Projekts turpina apvienot līdzīgi domājošos, un tas ir kaut kas pārpasaulīgs, ko pat nespēju izskaidrot.
— Nedēļa pagāja, braucot, organizējot, jūtot līdzi “Gaismas ceļa” dalībniekiem. Kādi ir šībrīža iespaidi?
— “Gaismas ceļš” vēlreiz pierādīja, ka spēks rodas, kad kopējā lietā mēs katrs ieliekam nedaudz no sevis, un no šī devuma rodas rezultāts. Mūs šajā skrējienā pavadīja dziesma “Visapkārt gaisma ausa, vidū saule ritināja”, un mēs to patiesi izjūtam gan emocionāli, gan fiziski, jo saule tiešā veidā mūs pavadīja šajā ceļā. Skrējienā viens mazs posms pievienojās nākamajam, un rezultātā ir apņemta, izgaismota visa Latvija. Skrējienā valda ļoti sirsnīgas emocijas — patiesas mīlestības apliecinājums Latvijai, kas arī bija skrējiena mērķis. Tie, kas bija pieteikušies nest lāpu, to arī darīja ar šādu domu. Protams, skrējiens prasīja fizisku, garīgu, emocionālu piepūli. Šīs nebija sacensības. Tā vietā katrs skrējiena dalībnieks Latvijai kopīga mērķa labā dāvināja savu spēku un emocijas. Pareizs bija organizatoru lēmums nodrošināt atbalsta komandu, kas lāpas nesējiem piedāvāja ūdeni, kaut ko enerģijai.
Prieks arī par pašvaldībām, caur kuru teritorijām noritēja skrējiens. Katrā vietā bija sagatavots kāds pārsteigums, un vislielākais prieks, emocionālais pacilājums bija par sirsnību, ar kuru sagaida un pavada gaismas lāpas nesējus. Es piedalījos dienvidu-rietumu ceļā. Neretas pusē, pirms Lielmēmeles, mūs sagaidīja kāds kungs. Viņš bija dzirdējis par Gaismas skrējienu apkārt Latvijai, sapucējies, uzvilka baltu kreklu un iznāca uz ceļa mūs sveikt. Maza nianse, kas parāda, ka, nesot gaismu, veidojam mīlestības ceļu ap savu zemi.
Dod iespēju pašam
rast savu ceļu
— Vai šāds lāpu skrējiens apkārt Latvijai varētu kļūt par tradīciju?
— Pašlaik mēs ķeram mirkli. Kas notiks vēlāk, nezinu. Krāslavā, atklājot “Gaismas ceļa” skrējienu, pašvaldības vadītājs novēlēja, lai pretēji šogad maršrutam Krāslava—Kolka nākamajā gadā skrietu no Kolkas uz Krāslavu.
— Tavs vārds saistās ar portāliem latviskadziveszina.lv, dzivotprieks.lv. Kāds ir tava darba mērķis? Latviskās dzīvesziņas popularizēšana?
— Atstāt saviem bērniem latvisku Latviju. Cik ar savu darbu, zināšanām to spēju, tik daru. Divas iepriekš minētās platformas ir vietas, caur kurām realizēju savas ieceres un kuras sasaucas ar tradicionālās kultūras saglabāšanu, izpēti, izprašanu, nodrošinot šo tradīciju dziļāku jēgu, pārmantošanu.
— Vai nav grūti mūsdienu pasaulē, kad robežas izplūdušas, kad kļūstam pasaulīgi, nosargāt, popularizēt latvisko, turklāt ieinteresēt tajā citus?
— Ja tas nāk no manas būtības, notiek dabiski, ir mans dzīvesveids, tad nav grūti. Citādi, ja tas būtu radīts mākslīgi vai mākslīgi to gribētu uzturēt. Šāds dzīvesveids prasa arī ieguldījumu, bet tas ir auglīgs. Ja dzirdu, ka sarunās kāds piemin dzivotprieks.lv, saka, tajā atradis, piemēram, kaut ko vērtīgu par ziemas saulgriežiem, maskošanās tradīcijām, saka, uzzinājis ko jaunu, saprotu, ka tas strādā. Cilvēkiem ir iespēja atrast, izzināt, un tas man ir dzinulis darīt vēl. Mūsu mērķis nav iedot gatavu recepti, kās kā jādara. Gribam paplašināt redzesloku, lai cilvēkam būtu iespēja pašam rast savu ceļu, iedziļināties šajos jautājumos. ◆
