Paaudžu atsvešinātība kļūst aizvien lielāka problēma.
Paaudžu atsvešinātība kļūst aizvien lielāka problēma
“”Es nezinu, ko lai ar viņu iesāk, tāpēc vienkārši lieku mierā,”” nesen sūdzējās kāda devītklasnieka māte, un pieļauju, ka līdzīgas izjūtas ir daudziem vecākiem. Jau pirmo klašu audzēkņi reizēm šķiet tik gudri un pašpārliecināti, ka pieaugušais viņu klātbūtnē mulst.
Patiesību sakot, fakts, ka bērns uz katra soļa apliecina savu pārākumu, viņa dzīves pirmajos gados mūs nemaz netraucē. Ir pat interesanti, kad mazulis mūs pamāca “”nu gluži kā pieaudzis cilvēks””, ka ciemos atnākušajiem tēvočiem un tantēm prot “”aizbāzt muti””. Vienīgi tad, kad lolojuma pārgudrība sāk traucēt un kļūst aizskaroša pašiem, vecāki attopas. Diemžēl parasti tas notiek, bērnam nonākot tīņa vecumā, un tad jau kaut ko mainīt ir samērā grūti.
Vai viņi ir gudrāki?
Svarīgāka par erudīciju ir prasme savas zināšanas likt lietā. Reizrēķina zināšana un prasme perfekti risināt teksta uzdevumus vēl nenodrošina spēju veiksmīgi rīkoties ar kabatasnaudu, zināšanas ķīmijā nepasargā no narkotiku atkarības, izcilas zināšanas fizikā nav šķērslis datoratkarībai. No psiholoģiskā viedokļa problēma ir tā, ka, visiem iespējamajiem līdzekļiem vairojot bērna teorētisko zināšanu bāzi, mēs nereti atstājam novārtā viņa emociju pasauli. Rezultātā veidojas personība, kas neizprot pati sevi un nespēj saprast citu emocionālos pārdzīvojumus. Citiem vārdiem, attīstot bērnu prāta spējas, nereti tiek piemirsta nepieciešamība vairot viņu sirds gudrību. Būt kopā ar šādu aukstasinīgu erudītu ir grūti. Izdabājot bērnu prasībām, mēs varbūt varam nopirkt viņu paklausību, bet mums neizdosies tā iegūt viņu sapratni, cieņu un vēl jo vairāk — mīlestību.
Vai viņi tiešām mūs ienīst?
Bērni ilgojas pēc vecāku noteikumiem. Pirmkārt, skaidri saprotamas, pamatotas prasības rada drošību, jo bērns zina, ar ko kurā situācijā rēķināties. Pie reizes tās arī kalpo kā aizbildinājums situācijās, kad jāatsakās no vilinoša piedāvājuma. Bērnam būs vieglāk izvairīties no nepieciešamības uzsmēķēt vai nobaudīt alkoholu, ja viņš varēs draugiem teikt: “”Manam vecajam ir “”baigais ņuhs””: – ja noķers, ka esmu lietojis, nesaņemšu kabatasnaudu veselu mēnesi!””. Otrkārt, saprātīgas prasības pierāda, ka vecākiem rūp, kas ar bērnu notiek. Kāds sešpadsmitgadnieks bija sācis vakaros uzturēties ārpus mājas, draugu dzīvokļos skatoties video. Rezultātā netika pildīti mājas uzdevumi un pasliktinājās sekmes. Pēc sarunas ar psihologu vecāki nolēma būt prasīgāki. Kopīgi ar dēlu viņi izstrādāja dienas režīmu un regulāri pārbaudīja, kā tas tiek ievērots. Sākumā puisis bija ar jauno kārtību neapmierināts, taču, kad sekmes uzlabojās, pakļāvās tai labprāt. Vēlāk jaunietis atzina, ka, lai gan juties ļoti dusmīgs, viņš vienlaikus bijis arī pateicīgs vecākiem, ka viņi piespiež saņemties un pārvarēt slinkumu. Treškārt, prasības ir līdzeklis mērķa sasniegšanai, nevis sods. Pazinu kādu vecmāmiņu, kura brīžos, kad mazbērni negribēja, piemēram, savākt savas rotaļlietas, skaitīja viņiem skaitāmpantu: “”Slinkum, slinkum, laid man vaļā; Slinkum, slinkum…”” Šī gudrā sieva saprata, ka ne jau bērns ir slikts, bet slikti ir tas, ko viņš konkrētajā brīdī dara. Nodalot šīs divas lietas, vecmāmuļa kļuva par bērnu sabiedroto grūtajā pašizaugsmes darbā. Mūsdienu vecākiem vajadzētu rīkoties tāpat: nenosodīt bērnus, bet viņu negatīvo rīcību, protams, neaizmirstot uzslavēt par to, kas izdevies labi un pareizi.
Kāpēc tā notiek?
Atsvešinātība starp paaudzēm ir problēma, kas saista arvien lielāku sabiedrības un zinātnieku interesi. Viens iemesls varētu būt sabiedrības dzīves stila izmaiņas, “”piemēram, pirmās Latvijas brīvvalsts laikā vairumam valsts iedzīvotāju ienākumu avots bija mazās zemnieku saimniecības, kas noteica, ka vienas ģimenes dažādām paaudzēm ir kopīgi mērķi un nepieciešamība sadarboties. Šobrīd katrs atsevišķs indivīds ekonomiski ir daudz neatkarīgāks, taču līdz ar to arī nav vairs motivācijas koncentrēt spēkus attiecību veidošanai. Der ieklausīties arī viedoklī, ko pauž filozofi. Viņi uzskata, ka karu rezultātā cilvēces apziņā ir zudusi pasaules viengabalainības aina un līdz ar to arī drošības izjūta. Tie ne tikai atnesa milzīgu materiālu postu, bet arī pazudināja miljoniem cilvēku, tādējādi iedragājot ticību morālei un humānismam. Vienlaikus cilvēki ilgojās pēc gandarījuma. Ikviens pēckara bērns, kurš bija spiests uzaugt bez tēva, mātes vai pat bez abiem vecākiem, sirds dziļumos ilgojās, kaut taču kāds pateiktu, ka viņam nodarīta netaisnība, kaut pažēlotu viņu. Diemžēl tā nenotika. Padomju valsts savus pilsoņus mudināja būt stipriem un lepoties ar saviem zaudējumiem. Rezultātā sabiedrībā ir uzkrājusies milzīga spriedze, ko paaudzes, kas kara šausmas nav pieredzējušas, vairs nespēj un arī nevēlas savaldīt. Vēl viens atsvešināšanās iemesls varētu būt straujais tehnikas, zinātnes un kultūras progress. Pats prātam neaptveramākais šī laikmeta ieguvums ir virtuālā realitāte. Cilvēks var pelnīt naudu, nomaksāt rēķinus, sarunāties ar draugiem, nosūtīt vēstules un darīt neskaitāmas citas lietas, neizejot no savas istabas. Lai gan tas ir ērti un patīkami, tomēr saikni starp paaudzēm neveicina.
Ko ar viņiem iesākt?
Labākā attiecību uzlabošanas metode joprojām ir izrunāšanās. Izmantosim to! Jūs teiksiet, ka to jau darāt? Bet par ko ir jūsu sarunas? Vai tās aprobežojas tikai ar bērna sekmju un ģimenes budžeta apspriešanu? Taču bērniem vajag krietni vairāk.
