Viktorija Beikule ir no Aizkraukles, bet pēdējos trīs gadus dzīvo Anglijā. Pēc ceļošanas pa Eiropu viņa apstājusies šajā valstī. Tur sastapusi mīļoto cilvēku, ar ko drīzumā svinēs kāzas, kā arī radusi izpausmi sev tīkamam darbam. Viktorija strādā profesionālā tetovēšanas studijā. Tā ir viņas sirdslieta un profesija, kas ikdienu piepilda ar aizrautību. Pēc citu atsauksmēm viņa ir atzīta meistare šajā jomā. Par to visu saruna ar Viktoriju.
Intereses apvieno
— Kas tomēr lika izšķirties par dzīvi ārpus Latvijas?
— Tam ir vairāki iemesli, un viens no tiem ir cilvēku brīvā domāšana un lieliskas iespējas attīstīties manā profesijā. Latvijā tas viss ir ierobežotāk, un tagad ir iespēja iziet tālāk pasaulē, kur cilvēki dod brīvāku vaļu stilam, personībai un uzskatiem. Anglijā arvien grūtāk sastapt kādu cilvēku bez tetovējuma. Pie manis to iegūt nāk dažādu profesiju pārstāvji un vecumu cilvēki — ārsti, policisti, skolotāji, advokāti. Protams, ir viens ierobežojums — tetovēties atļauts no 18 gadu vecuma. Tagad nevaru iedomāties savu dzīvi bez šīs specifiskās mākslas, tetovēšanas mašīnu skaņas, pigmentiem un adatām.
— Kā radās interese par tetovēšanu?
— Šķiet, ka īpaša interese par adatām un “durstīšanu” man radās pēcpusdienās pēc skolas, kad gāju pie manas mammas Allas uz viņas darba vietu Aizkraukles poliklīnikas laboratorijā un vēroju, kā viņa darbojas ar adatām, cilvēkiem ņemot analīžu paraugus. Vēl bija mana mūžīgā apsēstība ar mākslu un radošumu. Jau bērnībā mēs ar māsu Elīnu zīmējām un uz papīra modelējām tērpus, izgatavojām apsveikumu kartītes. Visu laiku bija vēlme paveikt vēl ko īpašu un vienreizīgu. Tagad abas šīs intereses veiksmīgi apvienojas.
— Kāds bija sākums šajā nodarbē?
— Interesants, intensīvs un nedrošs vienlaikus. Tolaik dzīvoju Kiprā, kad izmisīgi mēģināju izdomāt, kādā virzienā doties un kādu profesiju izvēlēties. Karstajā klimatā varēja redzēt daudz cilvēku peldkostīmos, un bija iespēja vērot, cik skaisti mēdz būt tetovējumi un cik neparasti tie izrotā visdažādākās ķermeņa daļas. Tas mani fascinēja. Tolaik nebija ne jausmas, vai man izdosies, bet vienmēr ticu principam — kurš neriskē, tas nevinnē. Tad arī atradu “tattoo” skolu Rīgā un sāku mācīties. Skolā trenējāmies tetovēt uz cūku ādām. Katru dienu rītos gāju uz gaļas veikalu pirkt cūku ādas un vēl joprojām atceros, kā pārdevējas dīvaini un ar interesi skatījās uz mani un brīnījās, kāpēc jauna meitene tās pērk. Sekmīgi apguvu teoriju un praksi, ieguvu diplomu un sāku lēnā garā veidot pirmos tetovējumus gandrīz par velti.
— Esat mācījusies mākslas skolā?
— Mākslas skolā nekad neesmu mācījusies. Aizkraukles ģimnāzijā man ļoti labi padevās mājturība, zīmēšana un mūzika, bet ne īpaši matemātika, ķīmija un fizika. Jau no bērnības zināju, kas man interesē. Visu pārējo iemācījos pati, ļoti bieži zīmējot skices, lasot mākslas grāmatas un skatoties mākslinieciskus video.
Atzīst, ka tas ir tā vērts
— Atceraties savu pirmo klientu?
— Pēc prakses tā bija kāda jauniete, kuru mazāk interesēja kvalitāte, bet vairāk iespēja tetovējumu iegūt bez maksas. Ar trīcošām rokām un gandrīz vai skaļi sadzirdamiem sirdspukstiem uztetovēju viņai rozā tauriņu. Izdevās diezgan labi.
— Vai klienti izvēlas zīmējumus no šabloniem?
— Katram klientam zīmēju individuālu zīmējumu, kas nekad netiek pārkopēts citam. Katrs tetovējums ir viens vienīgs un neatkārtojams. Labprāt veidoju reālistisku stilu, ūdenskrāsu, ornamentu un punktiņu stilu. Mūsdienās viss nepieciešamais tetovējuma paveikšanai ir ļoti kvalitatīvs un profesionāls, kas atvieglo darbu. 60. — 80. gados un dažkārt vēl 90. gados daudzi mākslinieki tetovēšanai izmantoja ģitāras stīgas, parastās šujamās adatas un pildspalvu tinti. Lielākoties tas notika cietumos un mājas apstākļos, kas ir pilnīgi nepieņemami mūsdienās.
— Tetovēšana gan nav patīkamākais process, bet tomēr cilvēki to izvēlas. Kāpēc?
— Katram cilvēkam ir ļoti dažāds sāpju līmenis, tomēr tetovēšana ir sāpīga vairumam cilvēku. Man ir bijuši klienti, kuri tetovēšanas laikā raud, citiem kut, bet daži nejūt neko īpašu vai pat izbauda šo procesu. Cilvēki apzinās, ka tas var būt nepatīkami vai sāpīgi, taču bieži izskan frāze: “Tas ir tā vērts!” Tetovēšanas process gan ir tikai viens brīdis, kas aizmirstas ļoti ātri. Cilvēki apzinās, ka tetovējums ir uz visu mūžu, un tas viņus neuztrauc. Pārsvarā cilvēki izvēlas tetovēties, lai atstātu uz savas ādas ko ļoti nozīmīgu no savas dzīves vai arī lai izceltu savu personību un paaugstinātu pašpārliecinātību. Ir arī tādi, kuri defektu vēlas pārvērst efektā, ja ir kādas rētas.
— Vai pašai arī ir tetovējums?
— Es ļoti atšķiros no lielas daļas ļoti notetovētiem māksliniekiem, jo man nav tetovējumu redzamās vietās. Kad piedalos tetovēšanas konkursos, esmu vienīgā “tīrā” māksliniece starp visiem “apzīmētajiem” konkurentiem.
— Vai iznāk arī kļūdīties un zīmējums neiznāk, kāds bija iecerēts?
— Vairs nepieļauju acīmredzamas kļūdas. Sākumā, protams, līnijas nebija izcili taisnas vai arī ēnas par gaišu un bez kontrasta. Taču, praktiski strādājot, iemācījos un atklāju ļoti daudz triku un paņēmienu, kas ļauj izvairīties no jebkura veida kļūdām. Protams, neesmu robots, un tetovējums ir roku darbs, kur rezultāts atkarīgs no dažādiem apstākļiem, piemēram, cilvēks pakustas tetovēšanas laikā. Dažkārt iznāk novilkt vienu milimetru neprecīzi, taču to viegli var koriģēt, pārvelkot pāri līnijai.
Radošs piedzīvojums
— Kādu tehniku izmantojat?
— Protu daudz dažādu tehniku. Viena no manām iecienītākajām ir pigmentu pludināšana ar adatu un ūdeni, veidojot akvareļa stila tetovējumus. Vai arī punktiņu tehnika, kad ņemu dažādu adatu lielumus un strauji punktēju ādas virsmu, veidojot attēlu no tūkstošiem smalku punktiņu. Vēl viena no mīļākajām tehnikām ir pludināt un veidot ēnu slāņus ar speciālām ēnu tintēm, tādejādi iegūstot reālistisku attēlu. Tetovēšana ir interesants un radošs piedzīvojums, kur katru dienu ir jauns izaicinājums, un pēc padarītā vienmēr ir jūtams gandarījums par to, ka esmu devusi kādam kaut ko ļoti īpašu, kas paliks uz visu mūžu.
— Uz ko tiecaties šajā jomā?
— Tetovēšanā vienīgais nepiepildītais sapnis ir atvērt savu profesionālo “tattoo” studiju, uz ko tiecos, un tas ir viens no maniem nākamajiem mērķiem.
— Kā ar citām interesēm?
— Tā noteikti ir ceļošana. Nevaru ilgi nosēdēt vienā vietā. Patīk atklāt pasauli, esmu diezgan ziņkārīga. Vēl patīk fotografēšana, uzņemt interesantus mirkļus vai tuvplānus, tekstūru. Interesē arī mūzika, ko klausos katru dienu. Agrāk mācījos spēlēt klavieres, taču beigās pārgāju uz teātra klasi, kur spēlējām dažādas nelielas izrādes un uzstājāmies sešus gadus. Pēdējā laikā iemācījos spēlēt pokeru, kas man palīdz relaksēties un aizmirsties no citām lietām aktīvajā ikdienā.
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Viktorija Beikule.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 11. aprīlis, Aizkraukle.
DZĪVESVIETA:
Anglija.
IZGLĪTĪBA:
vidējā speciālā.
NODARBOŠANĀS:
tetovēšanas meistare.
ĢIMENE:
saderinājusies.
VAĻASPRIEKS:
ceļošana, fotografēšana, zīmēšana, pokers.
HOROSKOPA ZĪME:
Auns.
