Visi, kuri studējuši psiholoģiju, zina, ka cilvēkus dala vairākos psiholoģiskajos tipos.
Visi, kuri studējuši psiholoģiju, zina, ka cilvēkus dala vairākos psiholoģiskajos tipos.
Daži zinātnieki apgalvo, ka šādi tipi ir septiņi, citi — ka astoņi, savukārt dažos jaunākajos pētījumos atzīti pieci izplatītākie tipi ar neparastiem nosaukumiem: Vinnijs Pūks, Sivēns, Trusītis, Ēzelītis I—ā, Pūce. Un šādu sadalījumu sāk no bērnības.
Vinnijs Pūks neesot ļaunatminīgs, visu ātri piedodot, esot laipns un sirsnīgs.
Sivēni nodarītās pārestības izjūtu varot arī paslēpt, tomēr ne uz ilgu laiku.
Ēzelīši I—ā aizvainojumu glabājot gadiem ilgi, bieži vien pat visu mūžu.
Trusīši piedodot reti. Tā pa īstam — nekad. Viņi piederot pie tiem, kas izdara secinājumus par nodarījumiem.
Pūcēm vispār neesot laika apvainoties. Viņas ir pārāk gudras, lai izšķiestu tam savu laiku, un prot piedot uzreiz.
Tos, kuri nevar sevi pieskaitīt ne pie viena no minētajiem tipiem (iespējamība gan esot viens no simta), zinātnieki pieskaita pie Trusīša radiem un draugiem.
Kaut arī ne gluži katru aizvainojumu vajadzētu piedot, tomēr atzīstam, ka prasme piedot ir liela māksla. Tā ir arī liela laime, jo nodrošina labu attiecību atjaunošanu. Īsta, neviltota piedošana ir labā uzvara pār ļauno, mīlestības uzvara pār naidu. Jo agrāk bērnībā to sākam saprast, jo laimīgāka veidojas dzīves saulainākā puse. Rodas secinājums — jo laimīgāka bērnība, jo vairāk dzīve lutinās, būs mazākas bailes no likteņa triecieniem, vairāk drosmes ticēt un piedot.
Tātad — atriebties, norīt aizvainojumu vai cēlsirdīgi piedot? Lai izšķirties palīdz Vinnijs Pūks, Siventiņš, Trusītis, Ēzelītis I—ā vai Pūce!
(“Hedvigas Kundzes Avīze”)
