Piedzīvot tuva cilvēka nodevību, nesākt raudāt un žēlot sevi, bet darīt visu, lai otrs justos slikti — tam vajadzīgas “iekšas” un temperaments. Varbūt tieši tas, ka Inetā rit slāvu asinis, viņai ļauj uz dzīvi raudzīties citādi — ar noteiktu avantūrisma devu.
Viņam bija cita
Ja nezinātu, ka patiesībā Inetai ir 33 gadi, tad viņas patieso vecumu nekad nevarētu uzminēt. Gariem melniem, mazliet cirtainiem matiem, zilām acīm, īsos svārciņos, augstpapēžu kurpēs viņa izskatās nedaudz virs divdesmit. Taču vēl pirms pusgada jaunā sieviete bija gluži citāda. “Manas pārvērtības sākās janvārī, kad uzzināju, ka vīram Mārim ir cita sieviete,” stāsta Ineta. “Pirms tam biju neievērojama pelēkā pele. Mati man bija diezgan īsi, jo plāni, pieaudzēju, acis patiesībā ir pelēkas, ieliku zilas lēcas.” Lai dzēstu ikdienas rūpju sejā ievilktās rievas, Ineta izmantoja dažādas injekcijas. “Ja tu būtu redzējusi mani, pirms es sāku sevi sakārtot, nepazītu,” viņa nopietni saka. “Arī ģērbšanās stils man bija vienkāršs un atturīgs — garās bikses, svīteri. Nekad nespēju iedomāties, ka varētu iziet tik īsos svārciņos. Tagad tā ir ikdiena.”
Ticēt var, bet
pārbaudīt vajag
Ineta strādā vīriešu kolektīvā, viņas padotie ir celtnieki, arī Māris strādāja viņas vadītajā uzņēmumā. “Vīri jau mani uztvēra kā savējo “čomu”, nekautrējās manā klātbūtnē pārrunāt arī garākos komandējumos piedzīvotos pikantos gadījumus,” stāsta Ineta. “Klausījos un domāju — re, kādi viņi visi, mans vīrs gan tāds nav. Un reiz, klausoties kārtējo stāstu, iedomājos — vajadzētu pārbaudīt, vai Mārim tomēr nav uzradusies kāda draudzene. Ticēt var, bet pārbaudīt tomēr vajag. Palūdzu labam paziņam man palīdzēt — visu, ko vīrs darīja savā portatīvajā datorā, varēju vērot savā. Ilgi nebija jāgaida — tikko atgriezies no komandējuma Rīgā, viņš e — pastā rakstīja: “Sveika, saulīte, kā man tevis pietrūkst…”. Protams, tas nebija domāts man. Interesanti bija, kad viņi sarunām izmantoja vebkameru. Tad varēju “saulīti” novērtēt arī vizuāli. Sapratu, ka izskata ziņā esmu zaudētāja — viņa bija jauna, skaista, gaišmataina meitene Ieva.”
Priekā,
mīļais!
“Kārtis uzreiz neatklāju,” pasmīn Ineta. “Sekoju līdzi viņu sarunām, uzzināju daudz jauna par savu vīru. Bija lietas, kas ļoti tracināja, piemēram, mani viņš nekad nesauca mīļvārdiņos, toties to meiteni burtiski apbēra ar tiem, arī komplimenti bira kā no pārpilnības raga. Es biju tik ļoti apjukusi un īsti nezināju, ko iesākt. Ko darīt? Pasūtīt? Izlamāt?”
Pēc nepilna mēneša, kad Inetas mērs bija pilns, viņa izdrukāja Māra un Ievas sarunas — iznāca pāris centimetru bieza kaudzīte. “Uz A4 lieluma lapas izdrukāju krāsainu viņa mīļākās bildi un uzlīmēju uz mūsu kāzu fotogrāfijas, kas piekārta virs laulības gultas,” stāsta sieviete. “Vienu sarunu komplektu aiznesu vīra vecākiem, otru noliku sev priekšā uz galda — tas domāts manam mīļotajam. Sēdēju iepretim kāzu bildei, rokā “Martini” pudele, kājas uz galda un gaidu vīru mājās. Ienāca, es šim — man tev dāvana! Nometu viņam uz galda izdrukātās sarunas, pamāju bildei un teicu— priekā, mīļais!”
Atlaiž no
darba
Pēc pirmā samulsuma pārvarēšanas situācija negaidīti mainījās. “Māris staigāja pa māju kā karalis un laiku pa laikam izmeta: “Es jau varētu aiziet, pamest tevi, bet bērni…” Māris man vienmēr ir atgādinājis, cik neizskatīga esmu, nevienam nevajadzīga,” teic Ineta. “Tā tas turpinājās pāris nedēļu, līdz es neizturēju. Palika sevis ļoti žēl — kam man tāds vajadzīgs? Lai taču iet! Turklāt vīrs finansiāli bija pilnībā atkarīgs no manis. Tā viņam arī pateicu — ņem savas mantas un vācies! Man tu neesi vajadzīgs. Otrā dienā atlaidu viņu no darba.”
Māris nekur neaizgāja, pārāk ērti ir dzīvot personīgajā mājā, braukt ar sievas auto, ne par ko nerūpēties un neuztraukties, vai būs nauda, par ko maizi nopirkt. Ineta uzskata, ka tieši naudas trūkums izbeidza vīra un viņa mīļākās attiecības. “Tagad viņš slīd pa manu māju kā ēna, piepelnās gadījuma darbos, piemēram, nokrāso kaimiņam žogu,” stāsta Ineta. “Nāk pie manis uz biroju un lūdzas, lai atkal pieņemu viņu darbā, bet — nekā nebija, negrasos viņam palīdzēt.”
Vērts sākt
otrreiz?
Lai vēl vairāk sagrautu vīra pašapziņu un atriebtos par krāpšanu, Ineta sāka, kā pati saka, vērienīgu fasādes pārbūvi. Ikreiz atgriežoties mājās ar aizvien jauniem “uzlabojumiem”, Ineta izbaudīja vīra pārsteigumu un neticības pilnos skatienus. “Sāku staigāt uz tusiņiem, Māris sēž mājās, bet es izklaidējos,” teic jaunā sieviete. “Man ir tik daudz pielūdzēju kā nekad. Sarakstos dažādos iepazīšanās portālos, patlaban man ir attiecības ar trim puišiem vienlaikus, eju uz randiņiem.” Vai šī atriebība nevēršas pret viņu pašu? Vai nerada tukšuma un bezjēdzības izjūtu?
“Tāds nu man raksturs, bez tā nevarētu,” pasmejas Ineta. “Tāda — spītīga kā auns — esmu bijusi vienmēr, jau kopš bērnības, un es saprotu, ka ne varu, ne gribu ko mainīt.”
Par nākotni Ineta pagaidām nedomā — ir labi, kā ir. “Izbaudu atriebības saldos augļus,” nosaka Ineta. “Mana uzbūvētā sapņu pils — mana dzīve — ir “nojaukta”, pagaidām no jauna to negrasos celt. Padzīvošu drupās un, kad tas apniks, domāšu, vai vērts celt no jauna.”
