Aizvadītā nedēļa — viena no pēdējām, kad ugunsdzēsējiem nosacīti ir “klusais periods” pirms pavasara sakopšanas darbiem un kūlas dedzināšanas. Tas, protams, nenozīmē, ka citos gadalaikos mums nav darba, taču pavasaris ierasti ir aktīvākais periods.
Kā visiem Aizkraukles rajona iedzīvotājiem, arī man ir prieks, ja uzņēmumi attīstās un kaut kas notiek arī pozitīvā virzienā. Viens no manā darbā jaukākajiem brīžiem — pieņemt ekspluatācijā jaunus objektus. Piemēram, nesen atklāto sporta halli Daudzevā. Pagājušajā nedēļā bijām Koknesē, tur drīz darbu sāks uzņēmums, kurā ražos sausos celtniecības maisījumus. Cilvēkiem būs darbs. Braucot pa rajonu, redzu, ka daudz kur ir bēdīga situācija. Pirms dieviem gadiem, iebraucot kādā objektā, nebija pat, kur mašīnu nolikt, darbi kūsāja. Diemžēl arvien vairāk cilvēku darbu zaudē. Daudziem ir finansiālas saistības, kredīti, samazina algas, taču izdevumi mazāki nekļūst. Nenosodu nevienu, kas brauc prom, lai pelnītu naudu ārzemēs un tā nodrošinātu savu ģimeni. Tagad atrast darbu Latvijā – tas ir varoņdarbs.
Nokūstot sniegam, sākas kūlas dedzināšanas laiks. Šī problēma ir aktuāla vismaz pēdējos desmit gadus. Pagājušajā un aizpagājušajā gadā bija visai mierīgi, aptuveni 40 gadījumu. Tas nav daudz. Pirms trim gadiem bija vairāk kā simts kūlas dedzināšanas gadījumu, valstij nodarīja lielus zaudējumus. Darba bija pilnas rokas — kā no rīta izbraucām, tā tikai vakarā beidzām dzēst. Katru gadu cilvēki kļūst apzinīgāki, saprot, ka tas ir slikti un, ka nodara ļaunumu gan sev, gan dabai. Domāju, ka kūlas dedzināšanu ierobežot palīdz arī administratīvie sodi. Vispār ir ļoti grūti pierādīt kūlas dedzināšanas faktu — aiz rokas nenoķer, tad sodīt nevar. Tagad ir cita kārtība — var sodīt zemes īpašnieku, kura teritorijā ir notikusi dedzināšana. Pat ja īpašnieks nav vainīgs, tik un tā var uzrakstīt administratīvo protokolu — šādi gadījumi jau bijuši. Kurzemē šogad jau reģistrētas četras kūlas dedzināšanas — 4. februārī pirmo reizi. Labi, ka ilgāk valda ziema, saglabājas sniega sega, ātrāk ataugs zāle. Kūlas dedzināšanas sekas ir daudz smagākas, nekā dedzinātājs spēj aptvert. Nereti tas notiek nejauši. Ir cilvēki, kuri ziemā laukos nedzīvo, atbrauc pavasarī, grib sakopt mājas apkārtni un iekur ugunskuru. Ja turpat netālu ir kūla, ugunsgrēks var izcelties ātri.
Visās valsts iestādēs finanses ir “apgrieztas”. Tomēr ir lietas kurām nevajadzētu taupīt — izglītība, veselība, drošība. Valsts meža dienests lai ietaupītu mežā likvidēs ugunsnovērošanas torņus. Ugunsgrēku taču visvieglāk novērst, kad tas ir tikko sācies. Tiklīdz novērotāji torņos ieraudzīja dūmus, tūlīt ziņoja, un ugunsdzēsēji, cik ātri spēja bija klāt. Kā būs tagad — nezinu. Jo vēlāk ierodamies uguns skartajā vietā, jo grūtāk liesmas nodzēst. Arī mēs, ugunsdzēsēji, taupīsim naudu un sīkākos nelaimes gadījumos izvērtēsim izbraukuma vajadzību. Pērn aktuāla bija iršu un lapseņu pūžņu novākšana. Ja cilvēkam nebija iespējams ieiet mājā vai kūtī, neapdraudot savu dzīvību vai veselību, mēs braucām un palīdzējām. Šogad pieņēmām lēmumu, ka šādos gadījumos vairs nebrauksim. Ir firmas, kas veic šādus pakalpojumus. Mēs palīdzēsim tikai skolām, bērnudārziem, slimnīcām.
Runājot par ekonomēšanu, jāskatās, kā ar šo uzdevumu tiks galā valdība. Jauna valdība — jaunas cerības. Zināms, ka būs algu samazinājums, taupīs, kur varēs. Līdz ar valdības maiņu mums, ugunsdzēsējiem ir jauna priekšniece — iekšlietu ministre Linda Mūrniece. Ceram, ka viņa spēs profesionāli vadīt šo struktūru. Mūrnieces kundzes priekšgājējs Mareks Segliņš sākumā bija labs vadītājs, bet, kad valstī un valdībā sākās krīze, iekšlietu problēmas viņš atstāja otrajā plānā. Valdis Dombrovskis, izveidojot valdību, koalīcijai ar parakstu prasīja apliecināt, ka pildīs, to, ko apņemas. Manuprāt, parakstam klāt vēl jāliek arī atbildība par pieņemtajiem lēmumiem. Ja ar savu lēmumu kāds nodarīs valstij kaitējumu, kas ir bijis ne reizi vien, tad šim cilvēkam par to jāatbild.
Kaut vai “gaismas pils” gadījumā. Atkāpšanās ceļš tagad mums var izmaksāt daudz dārgāk nekā turpināt celtniecību. Noslēdzot šādu līgumu nedomāja par valsts nākotnes iespējām. Vispirms vajadzēja visu izvērtēt, vai tiešām celt šādu pili ir izdevīgi. Domāju, ka nevar vainot tikai Demakovu, — viņa ir aisberga redzamā daļa. Tagad situācija jāpieņem, kāda tā ir, un jāizvērtē, kas būs lielāks ļaunums. Ja varam apturēt celtniecību un “iekonservēt” – tas jādara, bet, ja darbu apturēšana mēnesi izmaksā vairāk kā celtniecība – tad jāturpina.
Rīgas dome nolēma neatļaut 16. marta pasākumus pie Brīvības pieminekļa. Man šķiet, ka tā nodarīja pāri tiem nedaudzajiem leģionāriem, kuri vēl palikuši. Šodien cilvēkus, kas cīnījās vienā vai otrā frontes pusē, nosodīt ir neētiski. Bieži vienas ģimenes locekļi cīnījās viens pret otru. Nevienam neprasīja — gribi karot vai nē. Bija tāds laiks. Nevajadzētu 16. martu politizēt. Manuprāt, cilvēkiem ir tiesības atzīmēt šo dienu. Tad jau būtu jāaizliedz arī 9. maija svinēšana. Saprotu, ka gājienos iet tie, kas karojuši, arī šo cilvēku tuvinieki, bet nevajag šo dienu izmantot dažām partijām, lai sevi popularizētu un gūtu kādu labumu.
Nedēļas nogali pavadīju laukos pie vecākiem. Strādāju mežā, gādāju malku nākamajai ziemai, tagad atliek tikai to atvest mājās un saskaldīt. Tā kā mana darbdiena pārsvarā paiet pie rakstāmgalda, ir īpaši patīkami tā kārtīgi izkustēties, un, ja lietderīgo var apvienot ar patīkamo, tad ir dubults prieks.
