Bebrēnietis Aldis Piliens ikdienā darbojas savā zemnieku saimniecībā “Gāršas” un jau vairākus gadus strādā par darbmācības skolotāju, bet brīvajā laikā spēlē florbolu.
Darbmācības stundās arī meitenes
Aldis Piliens dzimis Pļaviņās, bet audzis Bebros. Pēc pamatskolas beigšanas viņš mācības turpināja Aizkraukles arodvidusskolā, vēlāk — Rēzeknes augstskolas Pedagoģiskajā fakultātē, kur apguva zināšanas darbmācībā, ekonomikā un vides dizainā. Par darbmācības skolotāju Aldis jau vairākus gadus strādā Bebru pamatskolā, Bebru vispārizglītojošajā internātpamatskolā un Vecbebru profesionālajā vidusskolā. Interesanti, ka šo mācību stundu apmeklē ne tikai zēni, bet arī vairākas meitenes.
Bebrēnietis teic, ka darbs ar bērniem prasa milzu pacietību. Katrā klasē audzēkņi ir atšķirīgi. Ar dažiem strādāt ir vieglāk, ar citiem — grūtāk. Kādreiz mājturībā mācīja tikai kokapstrādi, bet tagad programma kļuvusi plašāka, ietvertas daudzas jaunas lietas — arī rasēšana, metālapstrāde, apģērba un uzturmācība. Aldis teic, ka interesanti ir sastapt bijušos audzēkņus pēc vairākiem gadiem, aprunāties, uzzināt, kā iegrozījusies viņu dzīve.
Lopkopība — vismaz stabila nozare
Paralēli darbam skolā Aldis Piliens saimnieko “Gāršās”. Tur govis, gan teles.
— Neesmu nekāds lielais zemnieks, turklāt te ir grūti izvērsties, jo dzīvoju pagasta centrā. Visu nepieciešamo izaudzēju dārzā. Ir arī liels ābeļdārzs. Kādreiz audzēju arī graudus, bet tas nebija izdevīgi. Protams, ar lopkopību nodarboties ir grūtāk, jo katru dienu esmu gluži kā piesiets, bet vismaz ir stabilitāte, zinu, ka būs regulāri ienākumi. Tagad ir grūti laiki, turklāt jāatmaksā bankā ņemtais kredīts.
Zemniekus cenšas sašķelt
Ievērojami sarukusi piena cena, un tas ietekmējis teju visus zemniekus. Kādreiz Aldis par litru piena saņēma vairāk kā 20 santīmu, bet tagad — tikai 11.
— Esmu dusmīgs uz valsti. Kādreiz zemnieki bija vienoti, bet tagad viņus cenšas sašķelt. Tā kā esmu mazais zemnieks, man par pārdoto pienu piemēro koeficientu un, salīdzinot ar lielajiem, maksā mazāk. Mēs, mazie zemnieki, valstij esam vienaldzīgi. To pierāda arī Eiropas Savienības maksātās subsīdijas. Nolēma, ka tās saņems tikai tie, kuri gadā pārdevuši vismaz 80 tonnu piena. Tātad mazais zemnieks atkal ir atstāts malā. Taču arī mēs darbojamies nepagurdami, maksājam līzingus, ciešam zaudējumus. Iespējams, tas ir darīts ar nodomu — lielie nesūdzēsies, jo nebūs, par ko, bet mazais zemnieciņš neies cīnīties.
“Gāršu” saimnieks bija iestājies kooperatīvā, bet vēlāk saprata, ka tas ir izdevīgi lielajiem zemniekiem un viņam neko labu nedos. “Loģiski, braukt pēc pāris litriem piena nav izdevīgi, labāk doties pie lielsaimniekiem, bet, ja no viņiem līdz mazajiem zemniekiem ir vien pārsimt metru, tad gan nav starpības,” teic Aldis Piliens.
Izjūt Dziesmu svētku burvību
Mācoties pamatskolā, Aldis dejoja tautas dejas, kādu laiku dancojis arī Aizkraukles arodvidusskolas deju kolektīvā “Burši”, vēlāk — Vecbebru profesionālās vidusskolas kolektīvā “Kāre”, bet pēc tam Iršu pagasta deju kolektīvā “Irši”.
— Dejojot “Iršos”, uz mēģinājumiem mēroju ap 12 kilometru, bet bija vērts. Saistībā ar dejošanu man bija gods vairākas reizes pabūt Dziesmu un deju svētkos. Tas ir ļoti emocionāls pasākums, ar izteiktu kopības izjūtu. Katram visvairāk atmiņā paliek pirmie svētki, jo tie ir neaizmirstami. Piesātinātie mēģinājumi, negulētās naktis, kas aizvadītas, vienkārši runājoties, dziedot, dejojot vai spēlējot ģitāru. Fantastiskas izjūtas! Rīdzinieki pēc tam saka paldies par burvīgo nakts koncertu, — ar sajūsmu stāsta bebrēnietis.
No dejošanas pie sporta
Metis pie malas dejošanu, darbmācības skolotājs kādu laiku spēlēja basketbolu, bet nu jau divus gadus ir aizrautīgs florbolists.
— Brīvajā laikā noteikti vajag sportot. Parasti florbolu divreiz nedēļā ar domubiedriem spēlēju Bebru pamatskolā, reizēm braucam arī uz Seci. Pirmajā gadā piedalījāmies florbola čempionātā. Lai gan tas bija pats sākums un nekādus dižos panākumus neguvām, noteikti piedalīsimies vēl. Bērnībā kopā ar draugiem uz dīķa spēlējām hokeju. Lai gan jau sen ar to vairs nenodarbojos, esmu liels hokeja fans. Vienmēr aktīvi sekoju līdzi čempionātiem un jūtu līdzi mūsējiem, — saka Aldis.
Par dzīvi nežēlojas
Vaicāts par brīvo laiku, Aldis Piliens teic, ka parasti cenšas atpūsties svētdienās, bet ne vienmēr izdodas. Reizēm viņš apmeklē arī baznīcu — tā ir vieta, kur rod mieru.
— Bērnībā ik vasaru pavadīju Latgalē pie vecāsmātes. Tur māja no mājas ir apmēram kilometra attālumā. Kādreiz mani vienmēr ņēma līdzi uz divām vietām — autoveikalu un dievnamu. Tā kā vecāmāte bija ļoti ticīga, ik svētdienu zirga pajūgā devāmies uz baznīcu, — atceras Aldis.
Mūsdienās daudzi rautin raujas pēc materiāliem labumiem, bet Aldim dzīvē svarīgākas ir garīgās vērtības un darbs. Viņš sevi raksturo kā apņēmīgu un darbīgu. — Man ir gan algots darbs, gan saimniecība. Esmu paēdis, apģērbies, un man nav par ko žēloties. Nākotnē raugos optimistiski. Galvenais ir turpināt darboties, jo neviens cits tavā vietā dzīvi nedzīvos,” teic Aldis Piliens.
