Svētdien luterāņi atzīmēja Mirušo piemiņas dienu jeb Mūžības svētdienu. Tā ir Baznīcas gada pēdējā svētdienā, kas ir svētdiena pirms pirmā Adventa. Romas katoļu baznīca Mirušo piemiņas dienu vai Visu svēto dienu atzīmē novembra sākumā. Gan luterāņiem, gan katoļiem kopīgs ir tas, ka šajās dienās dievkalpojumos īpaši piemin aizgājējus. Arī Ainas kundze novembra sākumā iededza svecīti par savu tēvoci un tanti, kuri aizsaulē aizgāja pavisam nesen — ar divu nedēļu starpību. Viņu pavadīšana pēdējā gaitā viņā raisīja divējādas izjūtas.
Tēvocis Arvīds dzīvoja Latgalē. Bērnībā radu tikšanās bija regulāras, bet, gadiem ejot un bērniem izklīstot pasaulē, lielākas kopāsanākšanas notika vien kapusvētkos vai bērēs. Arvīdonkulis bija goda vīrs — rokas klēpī salicis, nekad nebija sēdējis, allaž atrada darbiņu, kas padarāms. Iepriecināja dēli, lai arī viņi no dzimtās sētas bija devušies labākas dzīves meklējumos gan uz galvaspilsētu, gan ārzemēm. Sagaidījis 82 rudeņus, Arvīdonkulis aizgāja pa mūžības taku. Izvadīja viņu no vietējās kapličas. Mācītājs ieradās dažas minūtes pirms noteiktā laika un steidzināja visus iet kapličā, lai varētu sākt ceremoniju, pie reizes paziņodams, ka viņam nav daudz laika, jo jādodas uz baznīcas atklāšanu, kuru pagodināšot arī arhibīskaps. Tuvinieki teica, ka visi vēl neesot atbraukuši, arī vidējais dēls, kurš Rīgā bija iekļuvis satiksmes sastrēgumā.
Pagaidījis dažas minūtes, mācītājs sāka ceremoniju. Savu runājamo nobēris kā pupas, viņš vedināja likt zārkam vāku un doties uz kapavietu. Tuvinieki tam iebilda, jo gribēja atvadīties no aizgājēja bez steigas, un arī dēlam kuru katru mirkli vajadzēja būt klāt. “Bizness paliek bizness,” kāds viesis klusi nočukstēja, jo mācītājs vēlreiz atgādināja par šīsdienas pasākumu, no tā varēja saprast, ka viņš baznīcas atvēršanas svētkos pēc arhibīskapa ir otrā galvenā persona. Tālāk viss, šķiet, varēja ritēt pēc scenārija — dēls no tēva paspēja atvadīties kapličā, un nu bērinieki varēja doties uz kapavietu. Pie atvērtā zārka, pateicis pāris vārdu un tuviniekiem atgādinājis, ka viņam jāsteidzas, jo atbrauks arhibīskaps, mācītājs pameta bēriniekus.
“Nevajadzēja dot to aploksnīti pirms izvadīšanas,” nodomāja vecākais dēls, bet mācītājs jau bija gabalā. Valdīja neveikls klusums. To varētu glābt kāda muzikālā pauze, bet nebija ne dziedātāju, ne kāda mūziķa. Kā aukstu ūdens šalti dabūjuši, bērinieki pēc mirkļa attapās un vēlreiz atvadījās no Arvīdonkuļa.
“Es visu varu saprast, bet vai tad mācītājs agrāk nezināja par jaunās baznīcas iesvētīšanu? Vai tiešām visu noteica iepriekš kabatā ieslidinātā aploksne?” pārdomās dalās Ainas kundze. To, ka šis ir steigas laikmets, nevar noliegt, bet kur paliek godaprāts?
Pēc divām nedēļām Arvīdonkulis pie sevis aizsauca sievu. Viņu izvadīja cits mācītājs. Bez steigas, ar cieņu. Paveica arī to, ko neizdarīja viņa amatbrālis — iesvētīja Arvīdonkuļa kapavietu.
