Daudzeses pagasta “Lāčos” — vienā no kādreizējā mežrūpnieku ciemata daudzdzīvokļu mājām — jau desmit gadu dzīvo pensionāre no Rīgas Antoņina Zembaka.
Daudzeses pagasta “Lāčos” — vienā no kādreizējā mežrūpnieku ciemata daudzdzīvokļu mājām — jau desmit gadu dzīvo pensionāre no Rīgas Antoņina Zembaka. Viņa no Rīgas uz šejieni pārcēlās, lai meža mājas divistabu dzīvoklī klusi vadītu vecumdienas, jo vislabāk jūtas lauku klusumā, pie zemes.
— Rīgā strādāju pie konveijera rūpnīcā “Meteors”, kur ražoja gumijas apavus. Nopelnīju maksimālo — 132 rubļu pensiju. Pilsētā palika dēls, meita, četri mazbērni, bet te dzīvoja māsa ar vīru, kuri aicināja pārnākt uz “Lāčiem”. Man te ļoti iepatikās, jo mežstrādniekiem uzbūvētas vairākas labiekārtotas daudzdzīvokļu mājas, te bija veikals un kursēja autobuss. Tagad gan tā visa vairs nav, bet tie, kuri esam palikuši, dzīvojam draudzīgi un jūtamies labi, — stāsta Antoņinas kundze.
Trīs vientuļnieki
Lielajā mājā, kuras īpašniece ir nevis Daudzeses pašvaldība, bet SIA “Rīgas centra apsaimniekotājs”, aizņemti tikai trīs dzīvokļi, kuros mīt pa vienam īrniekam. Viņiem ar mājas saimniekiem noslēgts īres līgums, un līdz šim nekādu problēmu nav bijis.
— Dažreiz jokojam, ka plašajā mājā saimniekojam trīs vientuļnieki — es, Maiga un Nikolajs. Rūpējamies arī par mājas apkārtni, varam savā zemes pleķītī izaudzēt kartupeļus un dārzeņus, ierīkot puķudobes.
Ceturtdienās pulksten 10 mūsu pagalmā no Aizkraukles iebrauc autoveikals. Taču, lai nokļūtu Daudzesē, Aizkrauklē vai Neretā, līdz autobusu pieturai jāmēro četri kilometri. Ceļš līdz šosejai ir samērā labs, arī ziemā, kad lielie sniegi, ceļa apsaimniekotāji vienmēr cenšas to iztīrīt, — saka Antoņina Zembaka.
Skrien kā jauna meitene
Antoņinas kundze nav pamesta likteņa varā, viņu bieži apciemo bērni un apdara visus smagākos lauku darbus, arī malku sagatavo:
— Bērni mani ļoti lutina. Pat abas mazmeitas, kuras ieprecējušās Amerikā un Grieķijā, neaizmirst. Valsts svētkos nupat arī pati biju Rīgā pie savējiem. Tomēr pēc pāris dienām ilgojos pēc savām istabiņām un lauku klusuma.
Kad biju jaunāka, kūtī bija arī lopi, taču tagad nav neviena mājdzīvnieka. Vasarā vai katru dienu esmu mežā, jo ļoti patīk ogot un sēņot. Šovasar gan mežs bija diezgan nabadzīgs, baraviku bija maz. Gailenes man ne visai garšo, arī melleņu katru gadu paliek mazāk, jo kokus izcērt, un meža flora mainās.
Nesen saslimu, ļoti sāpēja gūža, bet ķirurgs ar zelta rokām, nu jau nelaiķis Ivars Ārgulis, man ielika gūžas protēzi, un tagad varu skriet kā jauna meitene, bez spieķa un sāpēm.
Apkārt tik daudz
dzīvības
Antoņinas kundzes tuvinieki dažkārt brīnās, kā viņai klusajā meža ielokā nav garlaicīgi, īpaši ziemā. Taču viņai garlaikoties nav laika, jo mazus mājas darbiņus var atrast vienmēr. Ziemā, kad barību aiz loga gaida putniņi, Antoņinas kundzei rūpju netrūkst.
Viņai ļoti patīk zīlītes, tāpēc šo mazputniņu barošanai izstrādāta sava taktika. Barību viņām jāsasmalcina ļoti sīki, citādi bezkaunīgie sīļi zīlītes no barotavas padzen un visu apēd, ja uzliek, piemēram, šķēlīti speķa.
Sirmā putnu mīļotāja ir pārsteigta, ka pie viņas mājas nav ne zvirbuļu, ne vārnu, taču netrūkst kraukļu. Zvirbuļus viņa redz tikai Rīgā, kad apciemo savējos.
— Es stundām varu sēdēt pie loga un vērot, kas notiek meža malā. Tik daudz dzīvības, šķiet, pat koki ar tevi sarunājas, — priecājas sirmā kundze.
Tā rit dzīve šajās mājās. Antoņinas kundze, kamēr veselība būs laba, dzīvos laukos. Vēlāk brauks pie bērniem. Taču nekur citur viņa tik labi nejūtas kā klusajā “Lāču” mājā.
