Četrās svētku dienās gan televīzijā, gan radio viens no visbiežāk skandētiem vārdiem bija “gaisma”.
Četrās svētku dienās gan televīzijā, gan radio viens no visbiežāk skandētiem vārdiem bija “gaisma”. To vēlējām arī apsveikumos citiem, to saņēmām paši.
Taču man prātā vēstule no kādas sešgadīgas meitenes. Viņai gaismas trūkst tiešā nozīmē. Vēstulē par savu nākamā gada sapni viņa raksta: “No Jaunā gada gribu sagaidīt elektrību. Tās mums nav jau divus gadus. Gribētu gaišu istabu un redzēt televizoru, un lai mammai vieglāk izmazgāt drēbes!”.
Rakstītāja nav no kādas atpalikušas Āfrikas valstiņas, viņa dzīvo tepat Seces pagastā.
Zinātāji stāsta, ka ģimene nav nelabvēlīga, nav arī ļaunprātīgi elektrības rēķinu nemaksātāji. Savulaik šo lietu bija šķetinājusi kolēģe. Tik vien noskaidrojusi, ka ēka nav “Latvenergo” aprūpē, bet saimnieks dara, kā viņam izdevīgāk.
Ir dažādi cilvēki — cits par šādām vai līdzīgām nebūšanām būtu aizrakstījies vai līdz pašai Briselei, bet citam pietrūkst uzstājības cīnīties par savām cilvēka pamattiesībām. Un, ja vēl gadās, ka blakus nav neviena cilvēka, organizācijas, iestādes, kas tev palīdzētu…
Šajā ziņā man ļoti svētīga šķiet Aizkraukles bērnu un jauniešu centra un sieviešu apvienības “Arda” organizētā akcija “Lielā Ziemassvētku Rūķa pasts”. Šogad bērnus aicināja rakstīt vēstules nevis par to, ko vēlētos saņemt paši, bet par to, kas būtu nepieciešams kādam citam, kuram dzīvē grūtāk, kurš slimāks un nevarīgāks. Tikai žēl, ka šai un līdzīgām akcijām ir termiņš: no un līdz. Gaisma taču vajadzīga katru dienu.
