Vai tiešām pagājis jau gads, kopš tikāmies pie Rasmas Kokneses pusē? Gada laika tecējums nesis arī katra personīgajā dzīvē gan zaudējuma rūgtumu, gan arī nelielu prieka atblāzmu. Un šodien mūsu ceļi ved uz mājām netālu no Aiviekstes rāmā plūduma ar mīļu un siltu vārdu — “Lācīši”. Jā, šodien pulcējamies pie Māra, lai atzīmētu lielo jubileju — 80 gadu dzimšanas dienu Mārim, abām Lilijām, Edītei un Birutai, kā arī atcerētos to pavasara dienu pirms 60 gadiem, kad aizvērām savas mīļās Pļaviņu vidusskolas (tagad ģimnāzijas) durvis.
Ieradušies visi pieci jubilāri, izņemot Dzidru no Ogres, kurai radušās veselības problēmas, atbraukusi Malda no Rīgas, Jānis no Aizkraukles, Aina no Ikšķiles, Edīte no Pļaviņām, Rasma no Kokneses. Draudzīgi apskāvieni, priecīgi saucieni — šķiet, esam tādi paši kā agrāk, laika plūdums nav daudz mainījis gan sejas, gan raksturus, gan optimismu un dzīvesprieku. Spītējot rasinošajam lietum, tiek pacelts salidojuma karogs.
Esam kopā lapenē, jubilāriem tiek veltīti sirsnīgi vārdi, pasniegtas pašdarinātās dāvanas, ziedi. Atminoties mūžībā aizgājušos biedrus, ilgi raugāmies divdesmit divās peldošajās degošās svecēs…
Un tālāk rit atmiņu kamols. Vēlreiz atceramies pamatskolas gadus, kad 1949. gada 25. martā no klases tika izsaukts Māris. Pirmo reizi viņš dalījās pārdzīvotajā tālajā Sibīrijā — apkārtējo naids, sals, smagais darbs sniegotos mežos, vasarā — laukos, spīts un nepakļāvība, rūpes par māti un jaunāko māsu un brāli. Atklājās arī, cik grūti pēc atgriešanās dzimtenē bija iegūt izglītību — tagad viss pārdzīvotais atstājis rētas gan sirdī, gan baltas pēdas matos. Mūs, pārējos, šis drūmais un tumšais laiks skāris mazāk un citādāk, taču atmiņas nav iepriecinošas.
Jānis savukārt kavējās atmiņās par dienesta laiku Tālajos Ziemeļos flotē, par savstarpējām attiecībām, par rupjību un neiecietību. Tas viss tomēr pagātnē, šodien priecājamies, ka esam kopā, ka jūtamies stipri, lai gan vai katru gadu atvadāmies no kāda klasesbiedra.
Mūs vieno skolas ēka Daugavas malā, vecā smaržīgā ieva pie klases loga, atmiņas par ikgadējiem klases vakariem, kad iestudējām lugas vai to fragmentus, mūs vieno draudzība visus šos 60 gadus, un tā turpinās vēl aizvien.
Paldies tev, mīļā skola Daugavas krastā, paldies mīļajiem skolotājiem, kuri iemācīja būt prasīgiem pret sevi, droši tiekties pretī savam mērķim! Un ticam, ka šo mācību neesam pievīluši.
Pagājušas stundas, tuvojas vakars — katru no mums sauc dzīve, jāšķiras ar vārdiem: “Uz redzēšanos nākamgad!”.
