Krustdūrienā izšūta jaunība. Aizkraukliete Helēna Liepiņa jau piecpadsmit gadu savu laiku veltī vaļaspriekam — viņa krustdūrienā izšuj gleznas.
Krustdūrienā izšūta jaunība
Aizkraukliete Helēna Liepiņa jau piecpadsmit gadu savu laiku veltī vaļaspriekam — viņa krustdūrienā izšuj gleznas. Krāšņās ainavas ir tikpat skaistas kā fotogrāfijās, tikai pati Helēnas kundze zina, cik daudz laika un pūļu ielikts, lai to panāktu.
Šobrīd aizkrauklietes mākslas darbi aplūkojami Aizkraukles novada sociālā dienesta telpās. Enerģiskā un starojošā pensionāre gandrīz trīsdesmit gadu nostrādājusi par veterinārārsti, tāpēc sarunājamies par abām kaislībām — izšūšanu un dzīvnieku mīlestību.
Bez vārdiem no skaistuma
— Gandrīz 30 gadu nostrādājāt par veterinārārsti. Kāpēc izvēlējāties šo profesiju?
— Agrā bērnībā nomira māte, un mani audzināja mātesmāsa, kura bija skolotāja. Tiku audzināta tā, lai iegūtu labu izglītību un profesiju. Ļoti saistīja medicīna, biju nolēmusi kļūt par ārsti, taču manas bailes uzlūkot mirušu cilvēku bija tik spēcīgas, ka no šī sapņa atteicos. Esmu lauku meitene, tāpēc dzīvnieki man vienmēr bijuši tuvi, un darbs ar viņiem man likās piemērots un aizraujošs.
— Kā sākāt strādāt Aizkraukles, tolaik Stučkas, rajonā?
— Rīgā beidzu tehnikumu, un pirmā darbavieta man bija Bebros, kur strādāju par veterināro feldšeri. Turpināju studijas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, vēlāk jau sāku strādāt par veterinārārsti, vadīju veterināros punktus. Koknesē satiku savu nākamo vīru — Arnoldu, un viņš man izrādīja skaistākās vietas. Kad pirmo reizi ieraudzīju Kokneses pilsdrupas un apkārtni, biju bez vārdiem — neko skaistāku savā dzīvē nebiju redzējusi. Madonas pusē biju pieradusi pie līdzenumiem, tur pat kārtīgus ūdeņus nebiju redzējusi.
— No veterinārārsta prasa lielu atbildību. Tas nebaidīja?
— Pēc gandrīz trīsdesmit darba gadiem varu teikt, ka man ļoti labi veicās. Daudzus gadus nostrādāju kolhozā “Aizkraukle”, tolaik mums piekodināja — ja veterinārārsta vainas vai kļūdas dēļ ar dzīvnieku kaut kas notiks, būs jāmaksā no savas kabatas. Biju jauna, bez lielas darba pieredzes un sākumā ļoti nobijos — algas bija nelielas, ģimenē jau auga bērni, ja nu pēkšņi vajadzētu maksāt? Man ļoti palīdzēja zināšanas, ko ieguvu akadēmijā, tāpēc par iespējamām neveiksmēm vairs neuztraucos, godprātīgi darīju savu darbu.
Jāzina katrs “knifs”
— Cilvēks var izstāstīt, bērns — parādīt, ja sāp. Kā saprast dzīvnieku?
— Katrai slimībai ir savas pazīmes, saimniekam novērojumi — kā dzīvnieks ir izturējies un kāpēc cilvēkam radušās aizdomas, ka viņš ir slims. Gotiņām birst asaras, bet parasti dzīvnieks kunkst kā cilvēks, ja viņam kaut kur sāp. Ir precīzi jāzina katras slimības izpausmes, katrs “knifs”, lai nekļūdītos, nosakot diagnozi. Es vienmēr centos strādāt mierīgi, bez steigas un vairākkārt pārliecinājos, vai visu daru pareizi.
— Ir bijuši kādi interesanti gadījumi?
— Reiz kolhoza stallī vajadzēja pārbaudīt zirgus, vai viņiem nav infekcijas slimības. Tolaik man bija garš mētelis ar lieliem polsteriem. Kamēr aprunājos par darāmajiem darbiem, no aizmugures viens zirgs mani pakampa aiz polstera, pieslējās pakaļkājās un mani pacēla līdzi. Atceros, kā visi iekliedzās: “Dakterīīīt!”, bet tajā pašā laikā sapratu, ka tā šis zirgs protestē pret svešiniekiem. Otrs gadījums, ko atceros visu mūžu — biju tikko sākusi bullim vēnā laist zāles, kad viņš atraisījās un metās man virsū. Saimniece kliedza, es no bailēm nezināju, ko darīt, skrēju pa durvīm laukā. Joņoju ap kūti, bullis man pakaļ, kamēr ieraudzīju pie šķūņa durvīm pieslietas trepītes, pa kurām uzrāpos augšā. Pēc šī gadījuma bullis nokļuva gaļas kombinātā, bet es sapratu, ka var būt daudz situāciju, kurās es sevi nevaru pasargāt.
Dominē zemes toņi
— Tad nopietni pievērsāties izšūšanai?
— Sākumā vairāk tamborēju — pašai ir vairāki tamborēti linu tērpi, arī meitām esmu šo to notamborējusi. Segas, sedziņas un spilveni arī ir pašas darināti. Reiz kādā izstādē ieraudzīju krustdūrienā izšūtu gleznu, kas, pavirši aplūkojot, līdzinās gleznojumam vai fotogrāfijai. Mani tas tā ieinteresēja, ka pati gribēju izmēģināt. Sākumā nebija pārliecības, vai tas, kas man iznāk, ir skaisti vai nav. Kad ģimene mani atbalstīja un arī citām rokdarbniecēm mani izšuvumi patika, sapratu, ka man tas izdodas un jāturpina.
— Kā izvēlaties dabasskatus, kas attēloti jūsu izšūtajās gleznās?
— Ainavas ar Kokneses pilsdrupām pirms un pēc appludināšanas, Daugavu, Staburagu, Oliņkalnu, Pērsi, Aizkraukles pilsdrupas — tur ir manas atmiņas, pārdzīvojumi, kas savilņo katru reizi, kad darbus uzlūkoju. Skaistums, ko Koknesē ieraudzīju pirms daudziem gadu desmitiem, manā atmiņā un sirdī saglabājies tik dzīvs, ka tagad visu gribu iemūžināt gleznās. Darbam pamatā izmantoju melnbaltas fotogrāfijas, pēc tam pati izvēlos krāsas un izdomāju, kā šūt.
— Kas ir svarīgākais, lai darbs izdotos?
— Parasti izšūt sāku ar “centra” izvēli. Tad ap to turpinu izvietot pārējo kompozīciju, kas būs redzama gleznā. Reizēm gadās, ka visas dienas šuvumu nākas izārdīt, ja kaut kas nepatīk. Manos darbos dominē zemes toņi — brūns, zaļš, arī zils. Sarkanu un citas spilgtas krāsas manos darbos tikpat kā nevar atrast, arī melnu krāsu neizmantoju. Krāsu toņu pārejas liek koncentrēties un visu uzmanību veltīt tikai darbam.
Šuj sešas stundas dienā
— Cik ilgi strādājat, lai taptu viens mākslas darbs?
— Izšūšana ir visa mana dzīve — piecpadsmit gadu laikā man ir izstrādāts savs dienas ritms, un to neviens nevar mainīt. Dienā izšūšanai veltu vidēji sešas stundas — atkarībā no laika, jādomā arī par redzi un veselību. Pirmo lielformāta gleznu, kurā redzamas Kokneses pilsdrupas, šuvu pusgadu. Vasarā gan nešuju — tad ir laiks dārza darbiem un jādzīvo svaigā gaisā.
— Vai atmiņām, kuras izšujat, izdomājat arī nosaukumus?
— Man ir gleznas “Četri gadalaiki”, kur izšuvu Staburagu ziemā, pavasarī — ligzdiņu ar olām, vasarā — puķes, rudenī — zirgus. Ir darbi, kurus nodēvēju par “Saullēktu”, “Aizkraukles pilsdrupas”, “Ūdenskritums ar Laubīti” un citi. Vairākos mazos darbos esmu izšuvusi Aizkraukles skatus, ir arī pilsētas centrālais laukums. Ja ieraugu kādu fotogrāfiju vai attēlu grāmatā un saprotu — tas ir manējais, man tas patīk, tikai tad varu šūt. Tad jūtu pacilātību un enerģiju — darbs vieglāk veicas.
— Ko domājat izšūšanas laikā?
— Izšujot mans prāts ir nodarbināts, man ir jādomā, kādu nākamo dzīparu izvēlēties, kā tas izskatīsies kompozīcijā. Tā es piepildu savu dienu, reizē gūstot no tā gandarījumu un prieku, ja arī citiem tas patīk. Izstādi Aizkraukles sociālā dienesta telpās aplūkot bija atbraukuši pensionāri no Skrīveriem, un es redzēju, ka vīrieši pēta manas gleznas. Parasti jau vīrieši no adījumiem un tamborējumiem maz ko saprot, viņus tie neinteresē, bet gleznas tomēr piesaista arī viņu uzmanību. Man vēl padomā daudz skaistu vietu, atmiņu, kuras varētu izšūt! ?
***
vizītkarte.
VĀRDS, UZVĀRDS: Helēna Liepiņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1926. gada 21. novembris, Madonas rajona Silenieki.
DZĪVESVIETA: Aizkraukle.
IZGLĪTĪBA: augstākā, beigusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju.
NODARBOŠANĀS: enerģiska pensionāre.
ĢIMENE: vīrs Arnolds, meitas Inta un Sandra, mazbērni Baiba, Ingars un Kaspars.
VAĻASPRIEKS: izšūšana, grāmatu lasīšana un ceļošana.
HOROSKOPA ZĪME: Skorpions.
